Saimnieks LV / 2019.gads (Jūnijs.)

Šogad pirmo reizi Ogres tehnikums uzņems audzēkņus jaunā izglītības programmā Mašīnzinības ar profesionālo kvalifikāciju – spēkratu mehāniķis. Programmas absolventi potenciāli strādātu smago spēkratu remonta uzņēmumos, tātad – rūpētos arī par lauksaimniecības tehniku. Jaunajai profesijai pērn ir izstrādāts arī profesijas standarts. Tehnikuma pārstāvji norāda, ka šis ir viens no lieliem soļiem profesionālās izglītības sakārtošanā un kvalitātes celšanā. Plašāk par jauno profesiju un tālākiem attīstības plāniem stāsta Ogres tehnikuma direktore Ilze Brante, izglītības metodiķe Gunta Beperščaite, pedagogs Andris Tilaks un Andrejs Stoļarovs, SIA INTRAC Latvija tehniskais direktors. Andris Tilaks un Andrejs Stoļarovs ir arī Profesijas standarta izstrādes darba grupas eksperti.

– Spēkratu mehāniķa profesijas izveidošanas iniciatori ir Andris Tilaks un Gunta Beperščaite. Kāds no tā ir ieguvums?

Gunta Beperščaite: – Pirmkārt, es ļoti priecājos, ka šajā jomā darbs ir patiešām gājis uz priekšu. Profesijas standarta izstrāde ļauj pilnveidot spēkratu mehāniķa profesiju un uzlabot situāciju tehniskajā izglītībā vispār. Pašlaik ir izveidojies ekspertu kodols, kas strādā, lai tālāk attīstītu nozarei nepieciešamo. Metālapstrādes, mašīnbūves un mašīnzinību nozaru ekspertu padomei ir nodibināta apakšpadome, kas tieši risina spēkratu mehāniķa profesijas attīstīšanai un ieviešanai nepieciešamos jautājumus.

Andris Tilaks: – Spēkratu mehāniķa profesija ir radīta, lai tās apguvēji varētu strādāt lielajos lauksaimniecības tehnikas servisos, padziļināti apgūstot tieši šai jomai vajadzīgās prasmes. Protams, šīs zināšanas noderēs arī zemnieku saimniecībās, kurās ir lieli tehnikas parki. Taču šī nebūs profesija vienkārši tehnikas vadīšanai pa lauku. Spēkratu mehāniķa profesiju Ogres tehnikumā sākam piedāvāt, jo pēc šādiem speciālistiem ir tiešām milzīgs pieprasījums – servisos trūkst kvalificētu darbinieku! Programma noteikti nav viegla, apgūstamās zināšanas un prasmes ir patiešām plašas un dziļas. Protams, Latvijā tāpat kā iepriekš turpinās pastāvēt skolas, kas gatavo lauku mehanizatorus ar operatoru prasmēm, lauksaimniecisko izglītību.

Andrejs Stoļarovs: – Profesijas standarts ļauj ļoti detalizēti noteikt tos aspektus, kam ir jābūt konkrētajā mācību programmā. Attiecīgi materiāltehniskajai bāzei, mācību priekšmetiem, zināšanu līmenim par konkrētiem jautājumiem jābūt tādiem, lai iznākums būtu aptuveni līdzīgs, neatkarīgi no tehnikuma, kurā audzēknis mācās.

Ilze Brante: – Lai izveidotu izglītības programmu, sākumā vienmēr ir jābūt profesijas standartam. Pēc tam, pamatojoties uz profesijas standartu, izstrādātā programma tiek licencēta, uzsākta tās īstenošana, kuras laikā to arī akreditē. Licencēšanu un akreditēšanu veic Izglītības kvalitātes valsts dienests. Līdz ar to visās skolās, kur apgūst vienu un to pašu programmu, ir vienotas prasības profesionālās kvalifikācijas eksāmenā, prakses programmā.

Gunta Beperščaite: – Var teikt, ka profesijas standarts ir darba devēja pasūtījums – viņš vēlas tieši šādi sagatavotu speciālistu.

Andris Tilaks: – Patiesībā tā arī ir, ka skolai un visai izglītības sistēmai ir jāpilda darba devēju pasūtījums. Un nevis otrādi, ka darba devējam jāpieņem jebkas, kas nu skolā ir sanācis.

Ilze Brante: – Uzsvēršu, ka profesionālās kvalifikācijas eksāmenā izglītības kvalitāti vērtē neatkarīga ekspertu komisija, kurā ir tikai darba devēji. Mūsu tehnikumā tieši Andrejs Stoļarovs ir kvalifikācijas eksāmenu komisijas priekšsēdētājs, kurš, izvērtējot audzēkņu sasniegtos mācību rezultātus, sniedz vērtējumu arī pedagoga darbam. Parasti, ja nozares eksperti ir komisijā, visiem labākajiem audzēkņiem tiek jau uzreiz piedāvāts darbs. Īstenojot darba vidē balstītas mācības, audzēkņi iziet praksi, sākot no 1. kursa, un pēc četriem mācību gadiem skolā izlaidumā var saņemt darba līgumu.

Andrejs Stoļarovs: – Mēs, darba devēji, jau neprasām neko nereālu – par pamatu ņemam to, ko redzam uz vietas savos uzņēmumos, servisos. Tā kā mūsu kolektīvam pievienojas dažādu tehnikumu audzēkņi, kas apguvuši tehnikas mehāniķa vai citu programmu, redzam, ko viņi var un kur prasmju trūkst. Ja mums ir jāpilda skolas funkcijas, apmācot jaunieti mehāniķa pamatprasmēs, tas kavē uzņēmuma darbību. Mums ir nepieciešams speciālists, kurš zina pamatus un kuru varam jau tālāk apmācīt par konkrētu tehnikas zīmolu. Iepriekš eksistējusī sistēma, kur tika apmācīti būvtehnikas vai lauksaimniecības tehnikas mehāniķi, lika jauniešiem apgūt arī daudz tādu zināšanu, kas īsti nav saistītas ar tehniku un tālākajā servisa mehāniķa darbā nav noderīgas.

Ilze Brante: – Arī Ogres tehnikumā līdz šim bija viena specialitāte – meža mašīnu mehāniķis, citos tehnikumos ir lauksaimniecības tehnikas mehāniķis. Taču jaunais standarts ir veidots tā, lai audzēknis varētu strādāt universāli ar visiem smagajiem spēkratiem kā mehāniķis.

– Liela nozīme profesijas apguvē ir praksei un tehniskajām iespējām.

Ilze Brante: – Ļoti būtiski, ka audzēkņiem ir darba vidē balstīta izglītība. Ja agrāk praksē viņi devās tikai no 4. kursa, tad tagad – jau pirmajā. Sākumā tās ir dažas nedēļas, lai iepazītu uzņēmumu un saprastu, vai vispār tas viņam patīk un interesē. Otrajā, trešajā kursos prakses stundu skaits palielinās, un 4. kursā audzēknis jau ir sagatavots tā, lai varētu strādāt uzņēmumā kā pilntiesīgs darbinieks.

Ogres tehnikums varētu veidoties kā centrs, kurā tiek attīsta spēkratu mehāniķa profesija. Pašlaik esam vienīgā mācību iestāde, kur spēkratu mehāniķa profesionālo kvalifikāciju piedāvā iegūt gan ar pamatizglītību, mācoties četrus gadus, gan pēc vidusskolas absolvēšanas, mācoties pusotru gadu, gan pieaugušajiem kā tālākizglītību. Programma tiek piedāvāta gan Ogrē, gan mūsu izglītības programmu īstenošanas vietās Rankā un Vecbebros.

Andrejs Stoļarovs: – Nozares interesēs arī nav, lai šo profesiju piedāvātu daudzās skolās, jo tā ir specifiska. Skolai ir jāspēj nokomplektēt mācību grupu un jānodrošina attiecīgā kvalitāte. Pieļauju, ka tās varētu būt viena, divas, maksimums trīs izglītības iestādes Latvijā. Piemēram, Igaunijā tāda ir tikai viena skola. Latvijā šobrīd ir astoņas skolas vai to struktūrvienības, kur ir iespējams apgūt ar lauksaimniecības, meža vai būvtehnikas remontu saistītu mehāniķu profesijas. Tas rada grūtības nokomplektēt grupas, kā arī garantēt kvalitatīvu galarezultātu.

Gunta Beperščaite: – Lai spētu apgūt spēkratu mehāniķa profesiju, jauniešiem ir jāiegūst laba eksakto zināšanu bāze jau pamatskolā. Profesija ir sarežģīta un prasa lielus tehniskos resursus. Latvijas apstākļos daudzās vietās veidot šādu profesiju nav mērķtiecīgi. Labāk lai top viens spēcīgs centrs, kurā ir sakoncentrēti augsti kvalificēti pedagogi, nozares prasībām atbilstoša materiāltehniskā bāze un uzkrājas pieredze. Tā, manuprāt, ir labākā iespēja nodrošināt, ka darba devējs būs apmierināts ar absolventiem. Arī Vācijā, Austrijā ir tikai dažas šādas skolas, kur ierodas audzēkņi no visas valsts.

Andris Tilaks: – Materiāltehniskais nodrošinājums ir jāpilnveido visu laiku. Pie tā cītīgi strādājam. Perspektīvā domājam arī par dažādu fondu piesaisti, jo noteikti vēl ir, ar ko mūsu resursu bāzi papildināt. Nepieciešamais aprīkojums ir ļoti dārgs. Ja 1. un 2. kursā apgūst zināšanas spēkratu atslēdznieka līmenī, tad 3. un 4. kursā finansējums ir praktiski jādubulto, jo pašlaik nav pieejams pietiekami daudz specifisku, dārgu mehānismu un diagnostikas iekārtu, lai visi grupas audzēkņi varētu ar tiem strādāt individuāli.

Jaunie mehāniķi mācību procesā.

– Pašlaik vispār notiek pārmaiņas profesionālās izglītības sistēmā.

Andris Tilaks: – Var teikt, ka iepriekšējais uzstādījums nauda seko skolēnam ir smagi iedragājis profesionālo izglītību. Ir būtiski, lai skolām nebūtu jāvelk līdzi katrs nesekmīgs audzēknis. Šobrīd nodarbību laikā skolotājam vairāk ir jākoncentrējas un jāveltī laiks, lai pavilktu līdzi vājos, nemotivētos audzēkņus, nevis strādātu ar spējīgajiem, mehāniķa profesijā ieinteresētajiem.

Andrejs Stoļarovs: – Tāpēc arī krītas izglītības kvalitāte, jo nav dabiskā atbiruma.

Ilze Brante: – Pārejot uz modulārajām izglītības programmām, tiek risināts jautājums, kā nodrošināt dažādas izglītības ieguves iespējas. Piemēram, ja audzēknis konkrētajā brīdī nav gatavs iegūt pilnu profesionālo vidējo izglītību, viņš iegūst zemāko līmeni (šai profesijai tā ir spēkratu atslēdznieka kvalifikācija), ar kuru var izpildīt konkrētus darba uzdevumus, bet pēc laika var atgriezties pie nākamā moduļa un izglītību pabeigt, kad to vēlas.

Pašlaik Izglītības un zinātnes ministrija strādā pie finansēšanas modeļa maiņas. Un arī mēs, profesionālās izglītības iestāžu pārstāvji, varam sniegt savus priekšlikumus profesionālās izglītības finansēšanai.

Andrejs Stoļarovs: – Tieši tāpēc – jo vairāk un skaļāk par sevi atgādināsim, jo ātrāk kaut kas mainīsies un uzlabosies. Šobrīd mēs runājam tieši par profesionālās izglītības ilgtermiņa risinājumiem, jo darba roku trūkums ir bijis vienmēr un gan jau arī kaut kādā mērā būs arī turpmāk. Kaut vai tāpēc, ka spēkratu mehāniķis var arī nepalikt strādāt Latvijā. Taču mums, darba devējiem, šī sistēma ļauj paļauties, ka kaut kāda iespēju rezerve tomēr ir.

Ilze Brante: – Ogres tehnikumam līdz šim ir bijusi plaša sadarbība ar citām Eiropas valstīm, arī Erasmus projekta ietvaros, īpaši meža tehnikas programmas audzēkņiem. Viņi ir redzējuši, kā studijas, dažādi konkursi notiek ārvalstīs, un ir sapratuši, ka pie mums patiesībā arī ir tīri labi, un nemaz nesteidzas doties prom no Latvijas.

Gunta Beperščaite: – Svarīgi, ka mašīnzinību nozares profesiju standartu izstrādes darba grupas, izstrādājot profesiju standartus, ir izveidojušas vienotu pamatu visām nozares kvalifikācijām. Tas nozīmē, ka audzēknis, kas uzsāk mācības Ogres tehnikumā un iegūst programmā paredzēto zemāka līmeņa profesionālo kvalifikāciju – spēkratu atslēdznieks, pēc tam ir spējīgs turpināt mācības citā mašīnzinību nozares programmā, citā tehnikumā, piemēram, visbeidzot iegūstot automehāniķa kvalifikāciju. Gluži tāpat ir iespējams, ka citas skolas audzēknis ar iepriekš iegūtu autoatslēdznieka kvalifikācija var turpināt mācības pie mums Ogrē un strādāt ar smago tehniku. Līdzīgi ir arī spēkratu mehāniķa profesionālās kvalifikācijas apguvi iekšienē. Ir pavisam vienkārši, prakses laikā piemācoties tikai vienu specializēšanās moduli, mainīt savu iepriekš izvēlēto specializēšanos meža, lauksaimniecības vai būvtehnikas remonta jomās. Šis elastīgums ir liels nozares sasniegums. Skolā apgūtais pamats ļauj pavisam vienkārši, arī jau strādājot uzņēmumā, mainīt specializēšanās virzienu. Kā jau minēju iepriekš, atliek tikai apgūt vienu konkrētu specializēšanās moduli. Domāju, ka tas ir viens no lielākajiem ieguvumiem pārejā uz modulārās apmācības principu.

Andrejs Stoļarovs: – Arī mūsu uzņēmumā ir tāda pieredze – pie mums ar smago tehniku strādā darbinieks, kas ieguvis autodiagnostiķa profesiju. Tas ir ļoti izdevīgi tiem jauniešiem, kas pēc 9. klases nav vēl īsti izdomājuši, ko viņi grib, tikai zina, ka patiktu kaut ko remontēt – tad nu, lūk, ir iespējams apgūt pamatus un mācību laikā izlemt par specializāciju.

Gunta Beperščaite: – Pozitīvi, ka arī tālākā padziļinātā izglītība pēc mehāniķa kvalifikācijas ieguves – autodiagnostiķa un sauszemes transportlīdzekļu tehniskā vērtētāja kvalifikācijas ir pieejamas gan spēkratu mehāniķim, gan automehāniķim. IZM iecerētais modelis, veicot reformas profesionālajā izglītībā, mūsu skatījumā ir ļoti labs. Tikai jāievieš dzīvē.

– Kāda ir Ogres tehnikuma sadarbība ar uzņēmējiem?

Ilze Brante: – Katram audzēknim ir nepieciešama prakses vieta, tāpēc mums ir vairāki simti sadarbības uzņēmumu – gan mežsaimniecībā, gan lauksaimniecības jomā. No 2019. gada 1. jūlija Ogres tehnikumam izglītības programmu īstenošanas vieta būs arī Rankā, kas atrodas Gulbenes novadā. Arī turienes uzņēmumi jau ir izrādījuši interesi par spēkratu mehāniķiem. Tāpat interesi par sadarbību ir izrādījusi LPKS VAKS.

Andrejs Stoļarovs: – Mūsu uzņēmumā ir konkrēti praktikanti, kurus jau vērtējam kā potenciālos darbiniekus. Viņu nav daudz – parasti gadā viens vai divi. Dažkārt ir tā, ka vienojamies – pagaidām, kad iegūs diplomu, lai pēc tam noslēgtu darba līgumu. Tieši tāpat rīkojas arī citi lauksaimniecības tehnikas remonta uzņēmumi. Protams, arī uzņēmumiem ir jāsniedz sava artava, lai profesionālā izglītība attīstītos, atbalstot materiāltehniskās bāzes attīstību. Skola viena pati to nevar nodrošināt. Mēs jau būsim tie, kas pēc tam šos speciālistus izmantos.

Ilze Brante: – Tieši tāpēc mēs atvērtās durvis Ogres tehnikumā organizējam kā Uzņēmēju dienas, kur uzņēmumi var izrādīt savu tehniku un gan esošie, gan topošie audzēkņi ar to iepazīstas, saprot savas karjeras iespējas.

Gunta Beperščaite: – Tehnikums nesen iestājās Lauksaimniecības tehnikas ražotāju un tirgotāju asociācijā. Tajā ir apvienojušies visi lielākie nozares pārstāvji, kas mums ir izrādījuši savu atbalstu un interesi par jauno profesiju. Sadarbība asociācijas ietvaros gan skolai, gan uzņēmumiem rada iespēju veidot kopīgu skatījumu uz spēkratu mehāniķa profesiju. Tas ir arī mehānisms, kā uzņēmumi var jau laikus plānot sev nepieciešamos praktikantus.

Andris Tilaks: – Tā kā prakse ir jau no 1. kursa, audzēknis redz, vai tas, ko māca skolā, atbilst darba vietas vajadzībām. Dažkārt tas ļoti pamudina jaunieti mācīties intensīvāk – to tiešām varu novērot arī stundās.

Andrejs Stoļarovs: – Protams, ja uzņēmums ir ieinteresēts ar jaunieti sadarboties arī turpmāk, ir jādomā, kā viņu motivēt. Taču, ja jaunietis praksi tikai atsēž stūrītī telefonā, tad labums nav ne vienam, ne otram. Praksei ir jābūt adekvātai, te arī nevar visu novelt tikai uz skolām.

Andris Tilaks: – Svarīgi, ka uzņēmumi neliedz apskatīt arī tehnisko dokumentāciju, gatavojoties sacensībām vai skolas mācību vajadzībām. Īpaši es gribētu atzīmēt divus uzņēmumus, kas ir ārkārtīgi daudz ieguldījuši Ogres tehnikuma materiāltehniskās bāzes nodrošinājumā. Tie ir Intrac Latvija un Konekesko Latvija, kas mums ir palīdzējuši visvairāk. Intrac mums pat ir sagādājis iespēju strādāt ar ražotāju tehnisko dokumentāciju, kas, visticamāk, nav nevienā citā skolā Latvijā. Jo uzņēmēji būs vairāk ieinteresēti, jo arī izglītības rezultāts būs labāks. Taču arī uzņēmējiem ir jādara zināmas savas prasības Izglītības un zinātnes ministrijai, lai iegūtu tādus jaunos speciālistus, kādi viņiem ir nepieciešami.

– Cik daudz mehāniķu pašlaik nozarē trūkst?
Andrejs Stoļarovs: – Domāju, ka katrs uzņēmums atbildēs, ka papildu darbinieki ir nepieciešami. Ja šī jaunā spēkratu mehāniķu grupa, kas Ogrē nākamsemestr sāks mācības, būs gana spējīga, paredzu, ka viņi visi dabūs labi atalgotu darbu bez aizķeršanās.

Gunta Beperščaite: – Lai saprastu spēkratu mehāniķa profesijas attīstības virzienus, LTRTA sadarbībā ar Vidzemes augstskolas studentu viņa bakalaura darba ietvaros veic pētījumu, analizējot tirgū esošos uzņēmumus. Tas ir pirmais solis, lai veidotu kopīgu sapratni un nodefinētu, kas tad ir spēkratu remonta uzņēmums, jo uzņēmumu juridiskās formas ir atšķirīgas – viens ir reģistrējies kā lauksaimniecības tehnikas tirdzniecības uzņēmums, cits vienkārši kā lauksaimniecības uzņēmums vai zemnieku saimniecība, taču visi, iespējams, veic spēkratu remontu. Gan mūsu tehnikumam, gan vispār nozarei pētījums ļautu saprast, kāds ir pieprasījums pēc šīs profesijas.

Andrejs Stoļarovs: – Protams, pagaidām, kamēr spēkrata mehāniķa profesiju varēs apgūt tikai Ogrē, nav pamata domāt, ka šīs programmas absolventu varētu būt par daudz.

– Cik liela varētu būt jaunās profesijas popularitāte?

Andrejs Stoļarovs: – Mūsdienās, lai piesaistītu jauniešus kādai konkrētai profesijai, ir jābūt labai reklāmai, aktīvi par sevi jāstāsta un jāatgādina. Tehnikumiem ir jāsāk strādāt jau ar pamatskolām, taču tās ne vienmēr ir ieinteresētas aicināt pie sevis profesionālās mācību iestādes. Savukārt vidusskolā skolēnus ieinteresēt ir jau nedaudz par vēlu, lai arī, protams, pēc vidusskolas beigšanas ir iespējams iegūt profesiju. Profesionālās izglītības popularizēšanai vajadzētu būt teju valstiskā līmenī, jāpalīdz ar medijiem, visiem nozarē iesaistītajiem, lai parādītu, cik saistošas un interesantas šīs mācības var būt.

Gunta Beperščaite: – Būtu labi par profesijām stāstīt jau pirmajās klasītēs, lai bērni ar tām iepazīstas no mazotnes un atceras – o, tajā tehnikumā bija tāds traktors!

Ilze Brante: – Uzņēmēju dienās pie mums Ogres tehnikumā arī ierodas gan bērnudārznieki, gan mazāko klašu skolnieki. Tāpat mums tehnikumā ir pulciņš sākumskolas bērniem, kas divreiz nedēļā ierodas uz elektronikas, datorikas, robotikas nodarbībām. Šo varētu izvērst vēl plašāk, tikai jāattīsta tehnikuma materiāltehniskā bāze. Vispār mums ir plāns Ogres tehnikumā izveidot moderno tehnoloģiju centru, tā ka attīstībai ir plašas iespējas.

Andrejs Stoļarovs: – Šī vīzija un stratēģija arī piesaista uzņēmējus Ogres tehnikumam. Redzam, ka ir mērķtiecīga darbība. Ja pastāv stagnācija un viss ir labi, kā ir, tas nav pamats sadarbībai Ne visi ir atvērti izaugsmei un arī jaunu mācību programmu sagatavošanai.

Ilze Brante: – Tāpat mani uztrauc joprojām šur tur dzirdamais uzskats, ka profesionālā izglītība jāizvēlas jauniešiem ar zemākiem mācību sasniegumiem. Taču spēkratu mehāniķim ir jābūt ļoti spējīgam, ar ļoti labām zināšanām matemātikā, fizikā!

Gribam arī parādīt, ka mums ir spējīgi un talantīgi jaunieši, esam ieviesuši Ogres tehnikumā Starptautiskā bakalaurāta Karjeras izglītībā programmu, ko apgūst arī Rīgas 1. un 2. valsts ģimnāzijā. Latvijas valsts meži šo programmu atbalsta ar stipendiju fondu, tā palīdzot celt izglītības kvalitāti.

Gunta Beperščaite: – Jāatzīmē, ka profesionālās izglītības iestādes ir ļoti mainījušās un uzlabojušās. Līdz ar to arī attieksme mainās, bet ne tik strauji, kā būtu nepieciešams sabiedrībai un tautsaimniecībai.

Andris Tilaks: – No savas pieredzes varu teikt, ka tas, kā jaunietim veiksies mācībās, lielā mērā ir atkarīgs no ģimenes, no kuras viņš nāk. Ja bērns ir pieradināts pie pienākumiem, viņam ir rādīts, stāstīts, kaut vai tāds sīkums kā konstruktors ir bijis... To uzreiz var just. Man labākie audzēkņi parasti ir nākuši no zemnieku ģimenēm, kur jaunieši ar tehniku ir bijuši pazīstami jau no mazotnes. Vai arī ģimenēm, kur izglītība tiek augstu vērtēta, jo ar centību var sasniegt daudz arī tad, ja iepriekš nav bijusi liela saskare ar tehniku.

Ilze Brante: – Ogres tehnikumu katru gadu absolvē arī audzēkņi, kas tieši tāpat kā vidusskolās saņem Ministru kabineta atzinības rakstu – to iegūst, ja pilnīgi visos mācību priekšmetos vērtējums ir teicams un izcils. Par šādu mērķtiecību ļoti priecājamies!