Saimnieks LV / 2021.gads (Maijs.)

Lāsma Lapiņa ir pozitīva un mērķtiecīga jaunā lauksaimniecības speciāliste – agronome no Jēkabpils. Viņa jau no bērnības vienmēr zinājusi, ka strādās lauksaimniecības nozarē.

– Kā izvēlējies lauksaimniecību?
– Mani vecvecāki piemājas saimniecībā sāka nodarboties ar zemkopību un lopkopību jau 1992.–1993. gadā. Tētis 2009. gadā izveidoja SIA. Dažas dienas pirms tēta 40. dzimšanas dienas pienāca ziņa, ka viņa iesniegtais projekta pieteikums ir apstiprināts, − tā sanāca vēl kā jaunajam lauksaimniekam tikt pēdējā vagonā.

Man jau no 8. klases bija skaidrs, ka iešu mācīties uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti, tikai nebiju pārliecināta, kuru virzienu izvēlēties. Galu galā izšķīros par labu Lauksaimniecības uzņēmējdarbībai. Tētis reģistrēja saimniecību, un es nospriedu, ka uzņēmējdarbības zināšanas lieti noderēs gan saimniecībā, gan ES fondu projektu pieteikumu gatavošanā.

Kad bakalaura diploms bija kabatā, bija arī radusies skaidrība, ka vēlos turpināt izglītību agronomijas jomā. Droši vien nozīme bija arī tam, ka mana mamma pēc izglītības ir biologs, ekologs. Varētu teikt, ka apvienoju abu vecāku nodarbošanos un izvilku vidējo − LLU pabeidzu maģistra studiju programmu Lauksaimniecība.

– Iepazīstināsi ar savu pieredzi?
– Paralēli bakalaura studijām strādāju LLU mācību un pētījumu saimniecībā Pēterlauki, neilgu laiku arī savā fakultātē kā viesasistente. Tad pārgāju uz uzņēmējdarbības vidi – kādu laiku nostrādāju ar mēslošanas līdzekļiem saistītā uzņēmumā, pēc tam dārzniecībā SIA Sedumi Jēkabpilī. Viņiem bija nepieciešams palīgs – veicu visdažādākos uzdevumus saistībā ar komplektēšanu, augu pasēm un agronomiju. Sedumi ir lielākās puķkopības siltumnīcas Latvijā ar aptuveni 2 ha segto platību.

Izrādījās, ka puķkopība ir mana sirdslieta – strādāju ar lielu entuziasmu. Agronomija uz lauka un siltumnīcā krasi atšķiras – ir svarīga katra ūdens piliena kvalitāte. Uz lauka ir viens lielais smidzinātājs un tiek smidzināts viens augu aizsardzības līdzekļu tvertnes maisījums, savukārt siltumnīcā augi tiek grupēti un katrai grupai jāsmidzina cits maisījums. Tāpēc salīdzinoši mazā telpā ir jānodrošina komplicēta loģistika. Lauka platībās lielākoties ir kvieši, mieži, auzas, rudzi, tritikāle, rapsis, zirņi, pupas, bet vienā siltumnīcā var būt līdz pat 70 dažādu augu.

Pērn pirms 8. marta bija jāsapako dažādos daudzumos un atšķirīgos pušķīšos vairāk nekā trīs miljoni tulpju un jāsūta uz veikaliem visā Latvijā. Tas viss ir jāsaplāno un jākoordinē. Joprojām apbrīnoju SIA Sedumi kolektīvu un to, ko viņi dara. It kā nozare ir viena, bet pieredze – kā diena pret nakti.

Lāsma ir uzņēmuma Tradecorp tehniskais konsultants Vidzemē un Latgalē.

– Esi strādājusi arī saimniecībā Portugālē…
– Jā, augstskolas laikā gribēju braukt praksē uz ārzemēm, uz Itāliju saistībā ar vīnkopību. Man nenormāli patīk visa tā vīna padarīšana, un vienu laiku pat gribēju izmācīties par someljēru. Profesors Kaspars Kampuss piedāvāja braukt uz Portugāli, jo viņam tur universitātē ir paziņas. Es, protams, piekritu. Paķēru līdzi arī labāko draugu Aldi, dzīvojām Douro ielejā, izbaudījām arī Erasmus dzīvi, strādājām saimniecībā Vallegre – tas ir ģimenes uzņēmums piektajā paaudzē. Tolaik tā apgrozījums bija kādi trīs miljoni pudeļu vīna gadā. Man joprojām ir ļoti labas attiecības gan ar Vallegre īpašniekiem, gan darbiniekiem.

Kopā ar Latvijas Jauno zemnieku klubu man bijusi iespēja pabūt vairāk nekā 10 valstīs – gan pieredzes apmaiņā, gan mācībās, gan apmeklējot lauksaimniecības izstādes. Īpaši iespiedies atmiņā pēdējais brauciens uz lielo lauksaimniecības izstādi Hannoverē, Vācijā, kur vēl pabijām pie jaunās zemnieces, kas saimniecībā nodarbojas ar lopkopību, zirgkopību un graudkopību. Lai gan Vācija šķiet tepat netālu, tur viss ir pavisam citādi, jo agrākā mūra otrā pusē attīstība nekad nav bijusi pārtraukta, ir senas ģimeņu saimniecības, notikusi paaudžu maiņa. Mums Latvijā ir robežšķirtne, no kuras atkal no jauna sākusies zemnieku saimniecību attīstība.

– Ar ko nodarbojas tava ģimenes saimniecība?
– Ar graudkopību. Saimniecībā esmu tikai agronoms, ieskaitot mēslošanas plānu gatavošanu, sezonas laikā sēžos arī pie traktora stūres. Galvenais darbu veicējs ir tētis, palīdz arī vectēvs. Saimniecība nav liela – apsaimniekojam mazliet virs 100 ha zemes. Iztiekam bez algota darbapēka.

Sezonas laikā savos laukos cenšos būt vismaz reizi 2–3 dienās, jo slimības un kukaiņi var parādīties ik brīdi, tāpēc ir svarīgi sekot līdzi. Darbu atvieglo e-Agronom aplikācija. Kad ievadu tajā informāciju par pamanīto uz lauka, arī tētis var apskatīties, kur kas ir bijis.

Audzējam ziemas kviešus ‘Skagen’ un ‘Talsis’, vasaras kviešus ‘Zebra’ (šo šķirni plānojam mainīt), auzas ‘Symphony’, vasaras miežus ‘Quench’, zirņus ‘Respect’ un rudzus ‘Puhovčanka’ – tā ir ļoti sena šķirne, no kuras negribam šķirties, pieturam ataudzējumu. Šķirnei ‘Puhovčanka’ ražība nav izcili augsta, bet šķirne palīdz uzlabo dzīvmasas pieaugumu lopiem (to esam dzirdējuši no citiem lauksaimniekiem).

Izvēloties graudu sēklu, skatāmies, kādi ir izmēģinājumu rezultāti Latvijā un ārzemēs, ko stāsta speciālisti. Īpaši svarīgi, manuprāt, ir konsultēties ar sava reģiona zemniekiem. Piemēram, kviešus ‘Talsis’ uzsākām audzēt, pateicoties zemniekam, kurš saimnieko netālu no mums.

Mums ir arī sava graudu kalte, kur paši sagatavojam sēklas materiālu nākamajam gadam.

– Kādu tehnoloģiju izmantojat?
– Esam konvencionālā saimniecība, cenšamies strādāt pēc principa – vienu gadu aram, divus nearam. Augsnes ir dažādas – no ļoti mālainas līdz smilšainai. Aptuveni 30 ha lauku atrodas Daugavas vecajā gultnē, kur ir organiskās vielas, bet tās ļoti ātri izskalojas, turklāt gultne ir pilna ar lieliem akmeņiem. Šo augsni cenšamies grozīt pēc iespējas mazāk.

– Kā rit tava ikdiena?
– Pašlaik es strādāju uzņēmumā Tradecorp, kam ir cieša sadarbība ar Baltic Agro. Esmu tehniskais konsultants Vidzemē un Latgalē. Būtībā pastāvīgi atrodos uz riteņiem − piemēram, tagad − pirmdien man ir jābūt Raganā, otrdien Saldū, bet trešdien Preiļos. Man patīk darbs ar zemniekiem un visu laiku būt kustībā. Dzinulis agronoma darbā pilnīgi noteikti ir lauksaimnieku degsme un atsaucība. Esam produktu tiešie pārstāvji – tie cilvēki, kas brauc uz lauka un skatās, kas notiek un kāpēc ir nepieciešams, gatavojam mēslošanas plānus un shēmas.

Sezonas laikā Lāsma sēžas arī pie traktora stūres.

– Kur tu rod zemkopībā noderīgu informāciju?
− Daļu viennozīmīgi atrodu dažādās zinātnisko pētījumu datubāzēs, analizējot ilggadējos un īstermiņa pētījumu rezultātus. Klausos arī podkāstus, tajā skaitā Ajovas (Iowa) zemnieku Future of Agriculture platformā Spotify, kur var aizgūt dažas idejas un viņu domu gājienu. Skatos Youtube video no Ukrainas un Baltkrievijas lauksaimniekiem. Protams, daudz ko uzzinu arī no lauksaimniekiem Latvijā – Jauno zemnieku klubam (JZK) ir savas Whastapp grupas, kas ir pieejamas tikai biedriem un sadalītas pa tēmām (agronomija, dārzkopība, lopkopība, tehnika). Informācijas apmaiņa notiek arī mazajās ar JZK nesaistītajās lauku entuziastu grupās. Vienā tādā esam ap 120 jauno lauksaimnieku.

– Kā vērtē mūsu lauksaimnieku zināšanas?
– Man patīk, ka viņi viens no otra mācās. Lauksaimniekiem ļoti svarīgas ir Lauku dienas, kas viņiem dod iespēju ne tikai izrauties no ierastās vides, bet arī satikt citus zemniekus, pārrunāt tehnikas jautājumus, kultūraugu mēslošanas īpatnības, uzzināt ko jaunu.

Esmu novērojusi zināmu nedrošību attiecībā uz mēslošanas līdzekļu lietošanu bioloģiskajās saimniecībās. – Vai kaimiņš, ieraugot smidzinātāju uz tava lauka, nezvanīs un nesūdzēsies? Kopš brīža, kad Valsts augu aizsardzības dienests sniedz savus atzinumus, situācija gan ir nedaudz uzlabojusies un ir mazliet vieglāk. Arī bioloģiskās lauksaimniecības var savas augsnes mēslot, jūtu, ka arī to īpašnieki sāk vairāk interesēties par augšņu analīzēm un mēslošanas iespējām.

Uzskatu, ka mūsu lauksaimnieki apdomīgi lieto augu aizsardzības līdzekļus, uzticas agronomu viedoklim un neskaidrību gadījumā sazinās ar speciālistiem. Latvija netiek indēta, kā dažkārt tas tiek pasniegts. Mums ir ļoti stingri noteikumi, un Valsts augu aizsardzības dienests visam seko līdzi.

– Kādas ir tavas domas par lauksaimniecības nozari Latvijā kopumā?
– Strādā visi un daudz. Man ir liels prieks, ka arvien vairāk redzu jaunās sejas – notiek paaudžu nomaiņa, par ko pēdējos piecus gadus, kopš iestājos JZK, tiek runāts, bet tagad tas arī ir novērojams dzīvē. Jaunie lauksaimnieki vada saimniecības, iesaistās politikā un arvien vairāk viņu sejas ir redzamas internetā, televīzijā un žurnālos. Arī jaunajos sāk ieklausīties.

Es cienu darbu, ko veic Zemkopības ministrija, kā arī lauksaimniecības organizācijas. Jā, viedokļi dažkārt dalās, bet tam visam ir kāds pamatojums.

– Kā vērtē minimālās apstrādes un tiešās sējas iespējas Latvijā?
– Pazīstu vairākus zemniekus, kas ar šo tehnoloģiju jau darbojas, un viņiem tas izdodas. Kā pozitīvs piemērs nāk prātā saimniecības Jaunkalējiņi īpašnieks Kārlis Ruks.

Domāju, ka, pirms ieviest minimālo apstrādi, jāsakārto pamatlietas – meliorācijas jautājumi, augu seka, mēslošanas plāns. Kad saprot, kas notiek augsnē un vai šī metode ir piemērota, tad var sākt ieviest minimālo apstrādi.

– Vai ir jau kādi novērojumi par laukiem šosezon?
– Pērnā sezona bija labs pamats, lai arī šī sezona būtu izdevusies. Protams, liela nozīme ir laikapstākļiem, bet pagaidām situācija izskatās pozitīvi. Pagājušajā gadā darbi gāja no rokas, bez lielas steigas, rudenī tika iesēts daudz ziemāju.

Šogad lauki dažādos Latvijas reģionos uzsāka veģetāciju ļoti atšķirīgi. Zemgalē ziemāji pēc sniega nokušanas bija zaļi, taču laika gaitā tie strauji sāka brūnēt. Arī dažviet citos reģionos tas bija novērojams. Mans skaidrojums tam – rudenī agrāk iesētajiem laukiem nav pievērsta uzmanība izsējas normu aprēķinam, kā rezultātā ilgā rudens dēļ ziemāji spēcīgi saceroja un veidojās biezs zelmenis. Tādēļ pavasarī tika novērots sniega pelējums uz laukiem. Un šīs sezonas sākumā zemnieku labākais draugs ir bijušas sējumu ecēšas. Situācija pašlaik uz lauka ir ļoti laba. Norit ziemāju papildmēslošanas un vasarāju sējas darbi.