Īru 17 tūkstošu piena saimniecības Eiropā uzbūvēja piena lielvalsti. Katra saimniecība gadā vidēji eksportē piena produktus 300 tūkstoši eiro apmērā. Puse no ienākumiem ir peļņa. Fermas parasti ir vienas ģimenes saimniecība. Vidējā saimniecībā ir ap 90 govīm un 50 hektāriem zemes.

Atrašanas Eiropas attālākā nostūrī, lietainais klimats, reti spīdošā saule un agresīva lielvalsts kaimiņos, netraucēja īru piensaimniecības nozari padarīt par baltā zelta āderi. Īru 17 tūkstošu piena saimniecības Eiropā* uzbūvēja piena lielvalsti. Katra saimniecība gadā vidēji eksportē piena produktus 300 tūkstoši eiro apmērā. Puse no ienākumiem ir peļņa.

Kā to panāca?

Īrija pirms iestāšanās Eiropas savienībā bija viena no atpalikušajam valstīm Eiropā, kas nīkuļoja  gadsimtiem ilgi blakus britu impērijai. Īrijā vēl tagad visi runā angļu valodā, lai gan viņiem ir sava - īru valoda. Kaut arī britu impērijas ietekme saglabāsies gadiem ilgi, taču Īri ir izmantojuši iespēju kļūt par pārtikušu valsti, kas eksportē piena pārstrādes produktus 5,1 miljardu eiro apmērā. Sāka ar eksportu uz Lielbritāniju, bet tagad lielākie pircēji ir arī Vācija, strauji attīstās ASV tirgus. Kopumā piena produktus Īrija eksportē uz aptuveni 150 valstīm. Tik vien piena produktu eksports veido 1000 eiro uz katru iedzīvotāju. Eksporta pamatā ir sviests, bērnu pārtikā izmatojamais piena pulveris un siers. “Tie ir Premium produkti, un nav tie lētākie veikala plauktos, paskaidro Billijs Gudburns (Billy Goodburn) pārstāvis no Īrijas kooperatīvo organizāciju biedrības.

Pārdodot piena produktus pasaules tirdzniecības tīklos ar lielu pievienoto vērtību, piena ražotāji saņem arī lielāku atlīdzību par saražoto – 62 centus par litru. “Bet uz Ziemassvētkiem sagaidām, ka cena būs 72 centi par svaigpiena litru”, saka fermas īpašnieks un kooperatīva vadītājs Džeims O’Donnels (James O’Donnell). Piena ražošana Īrijā ir ienesīgāka nekā graudu ražošana. Ne velti piena ražošanas apmēri palielinās, jo graudu audzēji pāriet uz piena ražošanu. Atbilstoši Eurostat - Īrijā pienu 2005.gadā saražoja 5,6 miljoni tonnas, bet 2020.gadā jau 9,3 miljoni tonnas jeb par 66% vairāk (vidējais pieaugums – 5,2% gadā). 2021.gada piena ražošanas apjoms palielinājās par 6%.

Taču īru piena lauksaimnieki nebūt nesaskata vajadzību audzēt govju skaitu ganāpulkā vai tiekties pēc maksimāla izslaukuma, papildus ganībām piebarojot liellopus ar skābbarību un citām barības vielām, lai noslauktu vairāk piena. Īrijas piena ražošanas pamatā ir ģimenes saismniecības

Kāpēc tā?

Viens no iemesliem ir zemes pieejamība. “Jaunietis, mans kaimiņš ir palielinājis govju skaitu līdz 750, taču šķiet viņa nākotne ir izdegšana”, saka piensaimnieks O’Donnels. Džeimsa O’Donnela minētais zemnieks nomā divus no trim zemes gabaliem 3-4 km attālumā no fermas, bet tas nozīmē, ka ceļā uz ganībām tiek zaudēts izsaukums aptuveni 3-4 litri par katru kilometru, ko dzīvnieki veic pārejot no vienas zemes gabala uz otru. Turklāt, arī Īrijā trūkst darba spēka. Darbinieki rotē, un nepieciešams laiks jaunu darbinieku piesaistei un iestrādei.

Fermas parasti ir vienas ģimenes saimniecība. Ārējo darbinieku piesaiste atņem laiku un ne vienmēr rezultāts ir tāds, kāds tika sagaidīts. Pie tam, jo lielāks ir darba kolektīvs, jo vairāk ir dažādas personāla problēmas, un fermas saimnieks “attālinās” no lopkopības. Savukārt, ģimenes saimniecība strādā kā viens vesels ar iesaistu un augstu ieinteresētību, un arī darba rezultāts ir sekmīgāks un gandarījums par padarītu augstāks.

Vidējā fermā Īrijā ir ap 90 govīm un 50 hektāriem zemes. Taču visvairāk Īrijā ir saimniecības, kurās ir 300 – 500 govju. Un netrūkst arī mazākās saimniecības, kuras pārvalda viens vai divi ģimenes locekļi. Ģimenei, kurai ir 80 – 100 govis dažkārt talkā nāk uzņēmums, kas sniedz pakalpojumus – vetārsta, slaukšanas, apkopšanas. Tāds ārpakalpojums palīdz saimniecības īpašniekiem izbrīvēt arī sev vajadzīgo laiku, pārvarēt operatīvās grūtības.

“Sakumā palielināju liellopu skaitu līdz diviem simtiem, tad sapratu, ka nav tā vērts – un jau ilgus gadus man ir simts slaucāmās govis”, paskaidro kooperatīva vadītājs Džeims, kura saimniecībā ir 60 hektāru zemes.

Džeims O’Donnels ir izveidojis “ideālu” fermu – tieši pakārt fermai ir ganību zeme, kas sadalīta pa lauciņiem. Katru dienu govis ganās divos lauciņos – pa 12 stundām katrā. Un tā apkārt pa apli. Intensīvāko piena izslaukumu iegūstot jūlijā, bet no novembra līdz pat februārim izslaukums ir minimāls. Vasarā pārstrādes rūpnīcas tiek uzkrāta izejviela ziemai, bet ziemas mēnešos, kad laukus neklāj vairs sulīga īru zāle, govis pārziemo fermu sienās.  

Īrijas piena produktu pārdošanu par augstāku cenu veicina arī “zaļais kurss”. Porti, īri pamatā baro govis ganībās. Zāle mitros apstākļos aug ļoti labi. Līdz ar to īru piena produkti tiek pasniegti kā ļoti videi draudzīgi un ekoloģiski tīri. Tā dabas apstākļi tiek prasmīgi izmantoti marketingā. Lai gan barojot govis galvenokārt ar augošu zāli, izlaukums ir zems - vidēji tikai 5,9 tūkstošus litri gadā (2020.gadā vidēji Eiropā 7,6 tūkstoši litri gadā, bet Latvijā – 7,2 tūkstoši litri). Toties peļņa ir lielāka, jo mazākas ir barošanas un uzturēšanas izmaksas. “Piena ražošanas izmaksas ir ap 20-25 centi par litru”, saka O’Donnels.

“Mēs arī neejama uz apjomu, bet uz sausnas saturu, par ko saņemam piemaksas”, paskaidro ICOS pārstāvis Gudborns.

Īru premium produkta pamatā ir tieši “zaļais” aspekts un garša, taču, lai pārdotu vairāk ar šādu “dabisko” priekšrocību vien ir par maz. Pirms sešdesmit gadiem īru piensaimnieku kooperatīvi apvienojās, lai izveidotu vienotu zīmolu, kas palīdzētu pārdot produkciju eksportam. Tā kooperatīviem apvienojoties un investējot pārstrādē radās zīmols Krerrygold, kas ir vārdu kombinācijas salikums, nekādas saiknes ar ģeogrāfisko atrašanās vietu vai personas vārdu nav, tas ir vienkāršs labskanīgs nosaukums, paskaidro ICOS pārstāvis Billijs.

Vienotu zīmolu tirgu palīdz virzīt valsts Īrijas pārtikas aģentūra (Irish Food Board), kas specializējas eksporta veicināšanā. “Viņi izpēta patērētāju, noieta tirgu, un iesaka mums, kādu produkciju ražot, kā un kur labāk pārdot”, paskaidro Džina Durrn (Gina Durran) otrā līmeņa kooperatīvās sabiedrības Ornua, kurai pieder zīmols Kerrygold, komunikācijas un marketinga nodaļas pārstāve.

Vēl nozīmīgu lomu attīstībā spēlē tas, ka pārstrādes īpašnieki ir paši ražotāji. Pārstrādes uzņēmumi pieder kooperatīviem. Kooperatīva biedriem pieder fermas un tas ļauj prognozēt gan ražošanas, gan arī pārstrādes apjomu, kā arī ietekmēt kvalitāti. Otrā līmeņa kooperatīvs Ornua, kam pieder pasaules slavenais zīmols Kerrygold, tagad vēl palielinot ražošanas jaudu, iegulda astoņus miljonus jaunā ražotnes izveidē, jo kooperatīvi biedri saredz iespēju ražota vairāk piena, un pārstrādes rūpnīcas marketinga nodaļa ir pārliecināta par Īru sviesta un siera pieprasījumu Eiropā.

“Klimatiskie apstākļi Latvijā ir ideāli, lai ražotu vairāk piena”, saka Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes vadītājs Guntis Gūtmanis. Turklāt, piebilst Gūtmanis, prognozes liecina, ka pieprasījums pēc piena nākotnē pārsniegs piedāvājumu. “Latvijai ir obligāti jāpalielina piena produktu eksports”, saka Latvijas Piensaimnieku Centrālā Savienības vadītājs. Viņš piebilsts, ka tiem pārstrādes uzņēmumiem, kuriem nav eksports, sliktos ekonomikas apstākļos var nonākt maksātnespējas priekšā, jo vietējais tirgus ir ļoti sadrumstalots un ir ļoti liela konkurence par Latvijas veikalu plauktiem. Jānis piebilsts, ka Latvijas piena produktu eksports 2021.gadā ir 187 miljoni eiro (jeb desmit reizes mazāks uz vienu iedzīvotāju nekā Īrijā – autora piezīme).

Izskatās, ka tieši saliedēts valsts un piena ražotāju kopskats palīdz iekarot Eiropas tirgu, attīstot piena nozari par zelta vērtu. Bet piensaimniekiem saņemt augstāku samaksu par savu darbu. Ne velti, Īrijā 96% saimniecību ir kooperatīvu biedri, bet pārējie 4% pārdot pienu Lielbritānijas pavalstniekam no Ziemeļīrijas. “Ko viņš dara ar pienu, mēs nemaz nezinām”, paskaidro Džeims O’Donnels par tiem, kas pārdod svaigpienu britiem. Šie daži procenti netraucē Īru zemniekiem pelnīt miljardus, pārdodot “balto” zeltu visā pasaulē.  

* Īrija ir sestā lielākā piena ražotāja no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm