Saimnieks LV / 2020.gads (Novembris.)

Medzeniece Egita Rače ir čakla saimniece. Mājražotāja. Liepājas tirgū un Ventspilī nopērkama viņas produkcija – sākot no augļiem, ogām, dārzeņiem, kurus pati konservē, un beidzot ar pankūkām un raušiem. Egita teic, ka saimniekošanas prieks viņai droši vien iedzimis no mammas un izpaudies jau bērnībā, kad daudz ko iemācījusies.

Gads mājražotāja godā
Tā kā mājas, kurās Egita saimnieko, sauc Irbītes, tās liktas arī nosaukumā – Irbītes mājražojumi.

„Plāns mums bija labi sen – jau pirms trim gadiem. Mājražošana darbojas kopš pagājušā gada 28. augusta, tātad mums ir tikai gadiņš,” iesāk Egita Rače. Saimniekošanas pats sākums Grobiņas novada Medzes pagastā bijis ar zemi un graudiem. Savulaik turētas arī cūkas, 12 sivēnmātes un govis, bet veselības problēmu dēļ to visu nācies likvidēt. Tagad paši audzē dārzeņus, ogas un augļus. Viss, tostarp Egitas konservējumi, nonāk tirgū.

„No sākuma bija doma, ka darbosimies ar konservējumiem, cepām arī pankūkas – pildītās, bada, ar burkāniem. Kad aizgāju reģistrēties Pārtikas un veterinārajā dienestā, man teica, ka, cepot pankūkas, drīkstu ražot arī miltu izstrādājumus. Jau iepriekš cepu mājas kūkas, tagad to drīkstu darīt oficiāli. Tām pievienojušās plātsmaizes un pīrādziņi. Bonusā vēl nāk klāt arī ir ziedi. Pavasarī – narcises un tulpes, vasarā – lilijas.

Tā kā nav ne kredītu, ne īstenoti kādi atbalsta projekti, nopelnītais tiek ieguldīts tālākā attīstībā, tāpēc virzāmies uz priekšu lēnām.

Viss, kas dārzā, nonāk burkās
„Gurķus un visu pārējo konservēju ik pa laikam, tad cilvēki ieteica mēģināt arī pārdot. Tā viss aizgāja. Tagad meklēju, ko piedāvāt tādu, kā citiem nav. Piemēram, gatavoju dažādus sīrupus − liepziedu, piparmētru un citus. Šogad piedāvāju arī lāceņu ievārījumu,” uzskaita rosīgā saimniece.

Vēl Egita konservē tomātus, ķiršus, ābolus, bumbierus – visu, kas izaug dārzā. Vasaras esot trakākais darbalaiks – līdz vieniem, diviem naktī. Četros, piecos abi ar vīru Andri ceļas, lai varētu sākt strādāt un braukt uz tirgu. Pankūkas tiek aizvestas siltas. Pildījumi ir dažādi – ar sieru, šķiņķi, biezpienu, biezpienu ar citronu, biezpienu ar šokolādes gabaliņiem. Pašlaik vislielākais pieprasījums ir pēc krabju pankūkām, tām seko pankūkas ar šokolādes gabaliņiem. Katram produktam ir savs knifs. Pieprasījums pēc pankūkām ir tik liels, ka saimniece nemaz nespēj tik daudz sacept, lai pietiktu visiem gribētājiem. Egita smej, ka pati ir ļoti kāra uz pankūkām – garšojot gandrīz visas. „Un tā laikam ir – kas pašam garšo, pie tā piestrādā.” Uz tirgu braucot, pankūkas liek termotraukos, lai saglabātos siltas. Arī papīra termomaisiņi tur siltumu.

Egita gatavo arī gardus upeņu ievārījumus un sīrupu, ērkšķogu un ķiršu kompotus, ievārījumus, mazliet arī avenes. Ogas arī saldējot, jo tās vajag kūkām. „Ziemā ir vieglāk, jo tad ir tikai cepšana. Kabači gan nav visi uzreiz jāsamarinē. Tāpat ķirbjus var nolikt, lai glabājas. Rudenī ar vīru ejam arī sēnēs, mums ir savas sēņu vietas. Sēnes sālām un marinējam. Ir sviesta bekas, baravikas, cūcenes, bet gaileņu vietas gan nezinām,” saka saimniece.

No raušiem Egita piedāvā burkānu, drupaču, biezpiena, biezpiena ar rozīnēm, sāļos pīrādziņus un plātsmaizi, kuru citi sauc par picu. Vispieprasītākās ir burkānu plātsmaize un biezpiena plātsmaize ar rozīnēm. Āboliem šogad laba raža, top ābolmaize un ābolu pankūkas. Tāpat ir arī kabaču un ķirbju pankūkas. Ja ir kāda jauna recepte, tad mājinieki vispirms nogaršo Egitas ražojumu un izsaka savu spriedumu.

Ceturtdienās, piektdienās, sestdienās viņa ar savu produkciju sastopama Liepājas Annas tirgū. „Tagad mums ir tirdzniecības treileris un varam droši tirgoties. Tam ir aukstumvitrīna, kas saglabā visu svaigu. Mājās ir viss nepieciešamais aprīkojums – ledusskapis, cepeškrāsnis, elektriskās plītis. Viss – pēc PVD prasībām. Egita sadarbojas arī ar Ventspils mājražojumu veikaliņu, kur nodod savu produkciju.

Mums jau ir savas kundes, ne tikai liepājnieki, bet arī tādi, kas brauc pie mums uz mājām no Grobiņas un Medzes. Īpašu konkurenci neizjūtu, jo vienam patīk tas, otram atkal kas cits. Protams, kvalitāte ir jānotur, un ar to ir jārēķinās. Jāuzmanās ar kvantitāti, lai nezustu kvalitāte,” uzskata Egita. Citādi nevar – paziņas brauc uz mājām un redz, kā viss aug un notiek. Kad aug gurķi, cilvēki arī paši lasa.

Pie Irbītēm ir 1.3 ha zemes, pie dēla Arvja – 1.9 ha. Šogad iestādīja četrarpus tūkstošus gurķu stādu.

Irbītēs ražošanai ir atsevišķas telpas, mājas virtuvē produkciju tirgum vairs negatavo. „Ražojam vagoniņā. Sākumā gatavojām mājas virtuvē, bet tad visa telpa ir aizņemta un mājinieki nevar sev pagatavot ēdienu. Meita teica − mamma ir iedarbinājusi savus katlus, šodien mums ēšanas nebūs. Tagad man ir sava darīšana un es nevienam netraucēju,” klāsta Egita un priecājas, ka vīrs viņai uz vārda dienu uzdāvinājis tirdzniecības treileri un vairs nav jātirgojas zem klajas debess. Tas esot liels atvieglojums.

Egita ar meitu Sinitu piedāvā savu produkciju liepājniekiem.

Visu ēdam arī paši!
Egita no rītiem cep viena, bet vakaros visos darbos palīdz meita Sinita. Tas ir ģimenes bizness, tāpēc iesaistīti visi. „Atbrauc arī draudzenes – ogas lasīt, ravēt. Tāpat meitas klasesbiedrenes palīdz,” paslavē Egita. „Mana mamma kādreiz cepa kūkas sovhozā. Viņa bija agronome, bet tētis – iecirkņa priekšnieks. Mamma katrai klasei, kas talkoja, cepa kūkas un nesa uz skolu. Varbūt no viņas man saimniekošanas kāre? Viņa man jau bērnībā daudz ko iemācīja. Mana meita arī ļoti grib, viņa mums ar tēti, kad strādājam, sagatavo pusdienas vai vakariņas,” pastāsta Egita.

Dēls Arvis savā dzīvē, un saimniekiem ir jau divi mazbērni. „Visi palīdz – kam brīvāks brīdis, tas nāk talkā,” Egita nebeidz slavēt savējos. „Ar vīru zinām, ka invaliditātes pensija būs katru mēnesi, bet pārējais pienāk klāt.”

„Vēl mums pieder arī vistas, pīles, zosis, ar putniem vairāk darbojas vīrs. Mums ir olas un gaļa, ko dodam draugiem, kolēģiem, savukārt putnu mēslus var izmantot kā ļoti efektīvu dārzu mēslojumu.

Man patīk šis darbs. Ir interesanti, jo nav visu laiku jāatrodas vienā vietā. Saražoto nešķirojam − tas būs tirgum, tas mums. Ģimenē ēdam to pašu, ko piedāvājam citiem,” saka Egita.

Vaicāta par problēmām, saimniece nopūšas: „Gribētos, lai nebūtu tik daudz papīru darba. Visam līdz sīkumiņam jābūt uzskaitītam. Tas paņem ļoti daudz laika un atņem to ražošanai.” Arī pie vizuālā tēla ir jāpiestrādā, tad nu viņi cenšas produkciju saiņot papīra maisiņos, bet dažkārt sanākot arī plastmasas. Reklāma un dizains ir vedeklas Annijas veikums.