Saimnieks LV / 2018.gads (Oktobris.)

Māris un Reinis Baloži ir tandēms, kas atspoguļo šīsdienas aktuālās tendences lauksaimniecībā. Pirmkārt, tā ir pēctecība – tēvs un dēls, kas plašā praktiskā pieredzē gūtās zināšanas apvieno ar mūsdienīgu agronomisko pieeju un inovācijām. Otrkārt, tā ir integrēta saimniekošana, kas, izmantojot pēc iespējas mazāk resursu, augu seku, augu rotāciju un konkrētajai augsnei piemērotas šķirnes, iegūst ražu, kas nes peļņu, vienlaikus saudzējot vidi.

– Lejas Jērāni ir jūsu dzimtas mājas un saimniecība.
Māris Balodis: – Lejas Jērāni ir mana vectēva Eduarda Baloža īpašums. Pirmsākumi ir meklējami vēl laikā, kad dalīja muižas zemes. Baloži te saimniekoja jau kopš 20. gadsimta sākuma, vectēva vecsaimniecībā bija ap 40 ha, kas tiem laikiem bija daudz. Kad 90. gados atguvām īpašumu, tikām pie 12 ha zemes. Lai arī pirmo gadu tas likās daudz, jau pēc gadiem diviem šķita, ka tomēr pietrūkst, un nākamais solis jau bija 54 ha, pamazām arvien audzējot klāt.

Pats 1984. gadā beidzu Lauksaimniecības akadēmijas Meliorācijas fakultāti un atnācu strādāt uz vietējo kolhozu Dunavā. Sākumā biju meliorators, pēc tam nonācu celtniecībā, vēlāk sāku strādāt kā dispečers, bet amatam īstais nosaukums bija – direktora vietnieks ražošanas jautājumos. Darbu un atbildības bija daudz, lai arī lauksaimniecības zemes nebija ļoti plašas, salīdzinot ar apkaimes kolhoziem, – ap 2700 ha.

Papildus savā saimniecībā audzējām kartupeļus, ābolus un tulpes, ko vedām pārdot uz Krieviju. Sagadījās, ka saslimu ar dzelteno kaiti jeb vīrusa hepatītu. Daudzo darbu dēļ to kārtīgi neizārstēju.

Tolaik sapratu, ka varu nodrošināt iztiku, arī tikai strādājot savā saimniecībā. Breša zemnieki tad jau bija izveidojušies, un tas vilciens bija nokavēts, bet tik un tā izmantoju iespēju un reģistrēju savu saimniecību, kas Jēkabpils rajonā šāda bija pirmā. Tas sakrita ar juku laikiem, kolhozs izbeidzās, tā vietā radās paju sabiedrība, tehniku un ēkas privatizēja bijušie kolhoza darbinieki. Tad cilvēki nezināja un nespēja iedomāties, kā viss notiks tālāk, ja tas notiktu tagad otrreiz, prāts jau būtu pavisam cits – neviena ferma nebūtu palaista vējā. Uzskatu, ka varēja privatizēt ēku, bet ne zemi zem tās, kas daļai ēku bija liktenīgi; tas nebija pareizi.

Bijušā kolhozā apjomīgākais objekts bija kalšu komplekss, ko nevienam tobrīd nevajadzēja un ko viens nevarēja privatizēt, bet atradām domubiedrus un to paveicām.

– Tagad tā ir vērtīga būve!
– Kad privatizēju, man šķita – ko tajās lielajās noliktavās darīsim. Tā kā zemnieku saimniecība tādus lielus ražošanas objektus toreiz nedrīkstēja privatizēt, dibinājām SIA Eglona, kurā bija kopā astoņi biedri. Savācām 169 tūkst. latu, kas tiem laikiem bija milzīga nauda. Kompleksā bija dzirnavas, graudu kalte, zāles miltu ražošanas iekārtas – kaut ko varējām izmantot, kaut kas bija pilnīgi lieks. Citi īpašnieki gan pakāpeniski pārdeva savas daļas, jo nekādu ieguvumu īsti nesaskatīja vai arī domas atšķīrās, tā komplekss nonāca manā īpašumā. Tagad tā ir mūsu tehnikas bāze, garāža un noliktavas, tur ir arī modernā Mepu šahtu kalte, savedām arī papildu graudu torņus no apkārtnes, kur tos taisījās nodot lūžņos. Sezonas laikā gan tā jau kļūst par mazu. Kalti kurinām ar šķeldu, ko paši saražojam, tīrot grāvmalas un iekopjot laukus.

1996. gadā kompleksā ierīkojām arī kokzāģētavu, kas darbojās septiņus gadus. Gateris bija tiem laikiem populāra lieta, ar lauksaimniecību īsti vēl pelnīt nevarēja, bet meži apkārt bija. Griezām alkšņus, apses. Eksportējām koku – sākumā apaļkoku, pēc tam dēļus. Arī paši pirkām cirsmas, līdz vienā brīdī tas vairs nebija izdevīgi, nespējām konkurēt ar lielajām kokzāģētavām.

Apliecinājums, ka saimnieks Māris Balodis 1992. gadā nodibinājis pirmo zemnieku saimniecību Jēkabpils pusē.

– Tātad sākumā saimniecībā darījāt visu ko, līdz izšķīrāties par labu graudkopībai?
– Pirmsākumos mums bija tāda paliela piemājas saimniecība – govis un buļļi, cūkas, arī labību audzējām. Ar graudiem vien izdzīvot nevarējām, jo nekad nevarēja zināt, vai un kad par tiem samaksās. Sākotnēji mums bija ap 12 govīm. Paši vedām uz Jēkabpili tirgot piena produktus. Audzējām cūkas un pārdevām sivēnus – vienu brīdi ar to varēja pelnīt labi, līdz cenas nokrita galīgi. Ja sivēnu varēja nopirkt par 25 latiem, tad, izaudzējot cūku, bekonu – tikai par 47 latiem, tas vairs neatmaksājās! Pie šī cenas krituma izveidojās situācija, kad bijām ar 200 cūkām un sivēniem, bet barības teju vairs nebija, ko tām pavasarī dot ēst! Tad arī šo nozari pametām.

2003. gadā mums bija jau ap 300 ha. Tad lēnām sakārtojās maksāšana, parādījās iespēja izmantot fondu līdzekļus. Izmantojām pirmos Sapard fondus! Pirms tam 90. gados bijām dabūjuši Belarus traktoru kā atbalstu no viena somu fonda, par ko bija jāatdod 7.5 t graudu, taču beigās tas bija jāizpērk par naudu.

Parādījās arī pirmās valsts subsīdijas – 18 lati par hektāru. Tad sāka palikt interesantāk! Kad iestājāmies Eiropas Savienībā, sākām izmantot visu iespējamo atbalstu – pirkām arklu, traktoru, sējmašīnu, kombainu, meža tehniku. Kalti modernizējām, iegūstot 30 % atbalstu.

Reinis Balodis: – Tehnikas parku sākām modernizēt arī par saviem līdzekļiem, jo sapratām, ka, tikko vienā vietā tehnika ir jaudīga, citā jaudas sāk trūkt. Nevar paspēt apsmidzināt vai apsēt! Šobrīd pērkam arī lietotu tehniku, ko papildinām, uzlabojam paši. Tomēr saistībā ar fondiem man nepatīk tas, ka nereti tiek mainīti atbalsta saņemšanas nosacījumi, tāpēc īsti nav iespējams plānot attīstību, rēķināties ar iespējamo atbalstu. Tomēr pilnīgi nepiekrītu eiroskeptiķiem – izstāties no Eiropas Savienības – tā nav adekvāta ideja. Lai gan šobrīd jau viss kas ir iespējams, neviens taču neticēja Trampa ievēlēšanai vai Brexit.

Pašlaik mums ir divi kombaini – no Claas un Case, no traktoriem vairāk ir John Deere. Sēšanas un kopšanas tehnika pārsvarā ir Amazone – minerālmēslu kaisītājs, miglotājs, prese no Krone. Izvēle par labu vienam vai otram zīmolam jau veidojas tad, ja, nopērkot vienu agregātu, tas kalpo labi un sadarbība ar servisu ir laba. Mums netālu ir Jēkabpils, kas ir mājvieta lielai daļai populārāko dīleru, tāpēc varam ātri tikt pēc kādas trūkstošas detaļas. Vienas krāsas tehnika ir izdevīga tad, ja atbrauc tehniķis kaut ko remontēt, bet var uzmest aci arī citai tehnikas vienībai, kurai kāds sīkums vai kas profilaktisks jāveic.

Māris: – Ja man kāds tirgotājs saka – mūsu tehnika nelūst, es varu tikai teikt – lai nemelo! Pie zināma nolietojuma lūst viss.

Kolhoza laika kalšu komplekss atjaunots, lai kalpotu šodienas vajadzībām.

– Ar tehniku braucat arī paši?
Reinis: – Cik vien iespējams, braucam paši. Mums ir atsevišķi darbi, kas ir sadalīti, – es pārsvarā nodarbojos ar sēšanu, tas ir darbs, kas man patīk, reizēm mani nomaina viens puisis. Pie augsnes apstrādes vairāk tiek darbinieki. Arī pie kulšanas tik daudz neesam klāt, lai gan zinu, ka tur parasti saimnieki grib piedalīties.

Māris: – Šajos darbos tomēr jābūt iekšā, jāsaprot, kas notiek. Kamēr man veselība ļāva, es arī daudz ko darīju.

Reinis: – Bieži sanāk, ka saimniekam ir jāskrien pēc kādas detaļas, jākārto dokumenti, jāpārdod graudi – jābūt juristam, grāmatvedim un agronomam, tāpēc tehniskie darbi paliek strādniekiem, jo pats visu nevari paspēt. Arī, piemēram, cenu aptauja –
dažkārt mans telefonzvans ietaupa 100 vai vairāk eiro!

– Jums ir vairākas saimniecības.
Māris: – Ir mana un dēla saimniecība, lai gan strādājam cieši kopā.

Reinis: – Izmantojot jaunā zemnieka atbalstu, es pārņēmu īpašumā SIA Eglona. Tur realizēju gaļas lopu projektu. Vēl mums ir SIA Daugavmalas rapsis – to nodibināju, kad beidzu LLU Ekonomikas fakultāti, iegūstot uzņēmuma vadītāja kvalifikāciju. Toreiz varēja saņemt atbalstu no Altum uzņēmējdarbībai laukos. Lai gan apkārt jau bija vairākas eļļas spiestuves, izlēmām, ka izmantosim iespēju. Tāpat īstenojām vienu LAD administrētu projektu pārtikas ražošanas attīstībai, lai atbilstu PVD prasībām. Ražošanas apjomi spiestuvē pašlaik nav lieli – ja vien kāds pasūta, bijām plānojuši ap 36 tonnām eļļas gadā. Ražošana savulaik bija ļoti pakārtota rapšu biržas cenām. Ja rapšiem cena bija augšā, tad īsti nebija finansiāli liela ieguvuma – pārstrādāt vai atdot izejvielas pēc biržas cenas. Ja rapši bija lētāki, tad šie pārstrādes produkti kļuva daudz izdevīgāki. Spiestuvei nekādu lielu regulāru kredītu nav, tāpēc, ja nav rentabli rapšus spiest, vienkārši pārtraucam ražošanu, lai atsāktu, kad tas atkal kļūst izdevīgi.

Māris: – Darbojoties ar eļļas spiestuvi, netīši arī nonācām līdz domai par dažādiem kultūraugiem. Gribējām spiest eļļu no pašu izaudzētā, piedāvāt plašu sortimentu, tad nu sējām dilles, sinepes, āboliņus, kas vēlāk kļuva par mūsu augu maiņas ikdienu. Ar pašām eļļām ir tā, ka pircēju ir maz, un tas tieši atsaucas uz pārdošanas apjomiem. Atliktu ražošana eksportam, bet tur mazajiem tirgū iespiesties grūti, neviens jau tevi atplestām rokām negaidīs.

– Vai gaļas lopu biznesu joprojām ir vērts turpināt?
Māris: – Gaļas liellopi ļoti labi iederas mūsu saimniecībā, jo audzējam vairākas zālāju sēklas. Lai nokoptu attālu un tas nebūtu jāsmalcina, mums noder ganāmpulks. Tā mēs ietaupām arī uz tehniku! Nopļaujam, nopresējam un iegūstam barību govīm.

Reinis: – Varbūt tas barības maisījums neatbilst piena govju prasībām, bet ekstensīvai gaļas liellopu barošanai ir tieši laikā.

Māris: – Ganāmpulku varētu izaudzēt līdz simts mātēm.

Reinis: – Ģeogrāfiski esam upes malā, kur daļa mūsu zemes jau vēsturiski ir bijušas ganības, palienes, piekrastes zemes, kur graudaugus nav vērts sēt. Agrāk ir mēģināts, bet tas neatsver ieguldīto! Savukārt ganībām tas der labi – jāuztaisa tikai aploks.

– Cik lielas ražas jūsu laukos ir?
Māris: – Savā laikā kviešiem bija ap 3.5 t/ha, arī ziemājiem, jo sējām visur, kur varējām iesēt, kas reizēm pat nebija nokuļams. Tā kā pašlaik daļa ir zālājiem un ganībām, graudaugi ir labākos tīrumos un nu ziemāji vidēji ir ap 4.5 t/ha. Ir jau arī lauki ar 8 t/ha un citur atkal 3.5 t/ha. Vasarāji vidēji ir ap 3 t/ha.

Reinis: – Kādreiz uzpircēji neņēma pretī neko citu, izņemot kviešus un rapšus. Tagad var realizēt visu ko – pupas, zirņus, auzas. Arī cenas pašlaik ir normālas, kaut vai tiem pašiem miežiem un rudziem.

– Kā izlemjat agronomiskos jautājumus?
Reinis: – Kad man vēl nebija agronoma izglītības, diezgan daudz akli uzticējos dažādiem konsultantiem. Taču viņu uzdevums ir pārdod produkciju – pat neprasot lauka analīzes, vēsturi, sāk piedāvāt savu preci. Un tas mūžīgais teiciens – šeit ir potenciāls, vajag tikai uzlikt to un to. Tāpat arī tiek piedāvātas dažādas lauku apstrādes tehnoloģijas, kas tajā brīdī ir populāras, bet ir jautājums – vai tas der manai augsnei un augu maiņai? Tur atkal tehnikas tirgotājam plāns jāpilda!

Tagad mēs paši esam atbildīgi par savām kļūdām un izdošanos. Esam sakārtojuši savus laukus tā, kā tas ir visizdevīgāk tieši mums, un piemeklējam tās augu sugas un tehnoloģijas, ko redzam kā sev vērtīgākās.

Aktīvi mācāmies, kā strādā tiešā sējā, braucu uz konferencēm vai pie saimniekiem ārvalstīs, klausos, skatos un cenšos iegaumēt viņu kļūdas, proti, nevar būt tikai rotācija kvieši – rapši – ar diskiem pāri un atkal no sākuma. Zemniekiem jāsāk domāt par savām augsnēm kā par pamatu, no kura viņi ir atkarīgi, nevis tikai kā par platību ar zemi. Rapšus sējam uzreiz rugainē, un viss aug lieliski. Nevar darīt vienu un to pašu, bet gaidīt citu rezultātu!

Baložu audzētās zālāju sēklas nonāk gan vietējā, gan ārvalstu tirgū.

– Nesenos gados esat kļuvuši par sēklaudzētāju saimniecību.
Māris: – Mums ir ļoti daudzveidīgs kultūru klāsts – kopā 17! Audzējam zālāju sēklas, arī kviešus, rapšus, auzas. Katrā ziņā darbs ar zālājiem nav viegls, tīrumi ir ļoti rūpīgi jākopj.

Reinis: – Sadarbojamies ar Krastmaļu sēklām un vēl pāris uzņēmumiem. Tikko sāc šajā nozarē tā pilnvērtīgi strādāt, partneri paši tevi atrod. Krastmaļi mums arī palīdz ar sēklas izejmateriālu, agronomisko padomu, daļa no produkcijas tiek caur viņiem arī eksportēta. Tāpēc izmēģinām dažādus jaunus kultūraugus – šogad bija facēlija. Vēl mums ir eļļas rutks, āboliņš, sinepes, timotiņš, pļavas skarene...

Māris: –Tāpat lielu vērību veltām augsnes pH reakcijai, kuras problēmas ļoti labi parādās daudzgadīgajos zālāju sēklu laukos.

Reinis: – Kolhoza laikos kaļķošana tika veikta pavirši, lai arī bija plānots, ka pēc meliorācijas tas ir jāizdara, daudz kur šeit to neizdarīja. Ar šīm sekām mums jāsadzīvo. Pēdējos gados aktīvi kaļķojam augsnes – mazāk naudas atvēlam minerālmēsliem, līdzekļus novirzot augsnes ielabošanai. Pirmkārt, svarīga ir augsnes mitruma regulēšana, pēc tam augsnes reakcijas un tad var domāt par mēslošanu un visu pārējo. Lielais augu klāsts ļauj piemeklēt augu maiņu, vadoties pēc augsnes skābuma. Pēdējos gados esam pilnībā prom no aršanas. Izvēlamies minimālo augsnes apstrādi. Arvien vairāk pielietojam tiešo sēju. Ne jau maksimālā raža ir tā, kas dod lielāko efektivitāti. Jāizsver – cik daudz esi ieguldījis, cik liels risks ir bijis. Varbūt nokult mazliet mazāk, bet arī mazāk iztērēt, un ieguvums būs labāks. Kāpēc spiest vēl vienu tonnu pa virsu, ja tas maksā papildus tik, cik šī tonna, un, vēl nesanāk?! Tāpat katrai saimniecībai vajadzētu ierīkot savus testa lauciņus, lai izmēģinātu jaunas šķirnes un produktus, kurus lietojot, tiek solīti milzu brīnumi, tas bieži atver acis. Mana pieredze rāda, ka, rūpīgi izvērtējot, var nebūt arī nekāda efekta.

Māris: – Vēl mums saimniecībā interesanti ir tas, ka vācam daļu ražas ar dalīto metodi.

Reinis: – Parasti rapšus pirms novākšanas apsmidzina ar desikantu, kas izsausina nezāles, un pēc tam kuļ. Savukārt mums ir agregāts – pļāvējs, kas rapšus saliek vālos, kad tie vēl ir gatavošanās stadijā. Tad tie saulē nedēļu kalst. Pēc tam brauc kombains, kas vairs neko nepļauj, bet paceļ vālu un novāc. Tā mēs iztiekam bez vēl vienas miglošanas reizes. Par šo sākām domāt tad, kad no saviem rapšiem sākām spiest eļļu, – negribējās tieši pirms kulšanas smidzināt. Darbiniekiem bija lieli brīnumi, bet nu jau ir pieraduši. Šai vākšanai ir savas priekšrocības – rapši ir sausi, nekur netinās puszaļas nezāles. Arī bunkurā iekultā masa ir sausāka, kas savukārt samazina kaltēšanas izmaksas.

Māris: – Auzas tāpat pļaujam ar dalīto metodi. Kad auzas augšējā daļa ir jau nogatavojusies, tā šūpojas vējā un izbirst, bet, ja auzas noliek vālā, tās atrodas mierā un turpina gatavoties. Tāpat griķiem – noliekam vālā septembra beigās, tie beidz ziedēt, apkalst, lai arī kaltē tāpat jālaiž. Šī metode strādā arī tad, ja sējumi salīst.

Reinis: – Kanādā šo metodi izmanto, jo tur ir īsāks veģetācijas posms un tad augus var novākt par nedēļu – pusotru ātrāk. Savukārt Dānijā tā ir populāra starp bioloģiskajiem lauksaimniekiem, jo dod iespēju tikt vaļā no nezālēm, kas nokalst, jau esot vālā. Šo metodi redzējām arī Baltkrievijā, kur tā kuļ auzas, griķus.

– Vai audzēt tik daudzas kultūras nav pārāk sarežģīti?
Reinis: – Tas ir izaicinājums, bet interesanti!

Māris: – Audzēt vienu pašu kviesi arī būtu garlaicīgi! Savukārt ar zālājiem ir, ko darīt.

Reinis: – Esam tik daudz ko interesantu izmēģinājuši. Piemēram, idra, ko vairāk audzē Baltkrievijā, Ukrainā, arī Kanādā, tas ir kaut kas starp rapsi un ripsi, eļļas augs. Nesen arī diļļu sēklas sējām.

Māris: – Esam integrētā saimniecība, bioloģiski sertificēti neesam, bet, kad insekticīds jāmiglo, darām to sakostiem zobiem!

Reinis: – Ar insekticīdu smidzinām gan tikai rapšus un balto sinepi un tikai galīgas nepieciešamības reizēs.

Māris: – Bioloģiskā sertifikācija prasa arī kaltes nodalīšanu, tas ir garš process. Bioloģiskā sēklkopība ir atsevišķa nozare. Jāmāk attīrīt augsni no iepriekšējiem augiem, lai varētu sēt jauno. Ja runājam par glifosātu, – uzskatu, ka tas nav tik briesmīgs, kā to pasniedz.

Reinis: – Kaut kāds kaitīgums videi noteikti ir, bet – kādas ir alternatīvas? Tās ir vēl mazāk izpētītas. Vai rušināšana un ecēšana var būt alternatīva, ja tas patērē degvielu, atbrīvo oglekli, kur nu vēl erozija, gaisa piesārņojums...

Māris: – Protams, lietot glifosātu pirms ražas novākšanas ir pilnīgi nepieļaujami.

1989. gadā ražots pļāvējs rapšu kulšanai, ražots Kanāda. Tikt pie jauna nemaz nav viegli!

– Kādi ir jūsu nākotnes plāni saimniecībā?

Māris: – Neplānojam vēl ļoti izvērsties, bet labi būtu dabūt īpašumā to, ko pašlaik nomājam, – tie ir ap 200 ha.

Reinis: – Savukārt augu apjomu mēs plānojam samazināt, jo pašlaik daudz ko esam sēklkopībā izmēģinājuši un varam sākt atmest to, kas mūsu augsnēm un klimatam īsti neder. Jāskatās arī, lai nebūtu sārņaugu, piemēram, nejauktos baltais un sarkanais āboliņš.

Māris: – Šogad mums par to bija liela izšķiršanās. Palikām pie baltā, lai arī to nokult ir sarežģītāk. Gribam samazināt tehnikas un audzēšanas intensitāti – lai ar mazāk resursiem un ietekmi uz vidi panāktu vairāk.