Dārzs un Drava / 2024.gads (RUDENS)

Foto: personīgais arhīvs

Atšķirībā no citām ziemeļvalstīm, kas bagātas ar dabas resursiem, kā, piemēram, Zviedrija un Somija ar derīgajiem izrakteņiem, mežiem u.c., Dānijai nekā tāda nav. Tās vienīgais trumpis no seniem laikiem bijusi lauksaimniecība un saražotā tirdzniecība. Eksporta pieaugums pēc otrā pasaules kara sekmējis lauksaimniecības industrializāciju. Šodien Dānija ir lauksaimnieciski augsti industrializēta valsts.

Saimniecības un fermas Dānijā jau vairākus gadsimtus tikušas mantotas no paaudzes paaudzē, tāpēc brīvu lauksaimniecībā izmantojamu zemju praktiski nav. Ja kāds piepeši izdomātu nodarboties ar lauksaimniecību un iegādāties fermu, viņam būtu nepieciešami vismaz 7‒20 milj. EUR. Tiesa, Dānijā ir fondi, kas iepērk lauksaimniecības zemes un iznomā tās jaunajiem fermeriem, bet tas ir ļoti dārgs un sarežģīts process. Turklāt zemes tiek ātri izpirktas, daudzkārt pārsolot cenu, un prakse nodot tās mantojumā aizvien ir dzīva. – Lauksaimniecība ir gana ienesīgs bizness, lai nākamajai paaudzei būtu interesanti to pārņemt no saviem vecākiem. Nenoliedzami sava nozīme ir arī industrializācijai. Dāņu lauksaimniekam lāpsta rokā jāņem reti.

Nereti uzskata, ka lielas fermas nav spējīgas vai ieinteresētas ražot bioloģisku pārtiku. Dānija uzskatāmi pierāda, ka tā nav. Tā kā pieprasījums pēc bioloģiskas pārtikas aug, arī lielās fermas un lauksaimniecības uzņēmumi atbilstoši maina savu darbību. Dāņiem BIO ir svarīgs, pat daudz svarīgāks nekā tas, lai produkts būtu ražots viņu valstī. Ne velti Dānija ir viena no lielākajām bioloģiskās pārtikas ražotājām...

Lielražošana ir mainījusi dāņu uztveri un attieksmi pret ēdienu. Arī šajā ziņā galvenais ir ērtības. Gatavs ēdiens mazās porcijās, kas ērti paņemams no lielveikala plaukta, ‒ pie tā dāņi ir tik ļoti pieraduši, ka, piemēram, Kopenhāgenā vairs nedarbojas neviens tirgus vai zemnieku tirdziņš. Cilvēki iepērkas tikai un vienīgi lielveikalos.

Tradīciju pirkt pārtikas produktus uzreiz no paša zemnieka cenšas ieviest un atjaunot vietējie aktīvisti, reizi nedēļā svētdienā organizējot zemnieku tirdziņu kādā no Kopenhāgenas rajoniem. Mērķis ir atdzīvināt labās attiecības un saikni, kas rodas tirdziņos starp pircēju un pārdevēju, un arī rādīt cilvēkiem, ka ēdiens neuzrodas lielveikalā kā pēc burvju mājiena. Grond market brīvprātīgo komanda svētdienās aicina zemniekus mērot ceļu uz tirdziņu, bet vietējos iedzīvotājus izbaudīt personīgas iepirkšanās šarmu un pievienoto vērtību.

Tas prasa darbu abos virzienos. No vienas puses, paši zemnieki nebūt nav ieinteresēti algot tirgotājus, kas brauktu vairāk nekā 100 km svētdienas rītā tirgoties. Īpaši jau no lielajām saimniecībām, un tādu Dānijā ir visvairāk. No otras puses, ir svarīgi cilvēciskot zemnieka un patērētāja saikni, audzināt cieņu pret pārtiku, rādot, ka ēdiens ir kas vairāk par paciņu vai burciņu. Tas ir svarīgi, jo vidēji dānis pārtikai tērē tikai 12 % savas algas. Lauvas tiesa tiek atvēlēta mājokļa īrei, atpūtai, ceļojumiem un izklaidēm. Ēdiens mūsdienu dānim ir kļuvis tikai par kaut ko no lielveikala, gana lēts un maznozīmīgs. Bet paradokss...

... gana liela uzmanība tiek pievērsta bioloģiskai pārtikai

Tas ir ļoti svarīgs nosacījums, to popularizē ik uz soļa. Skolās kopgaldos 96 % ir bioloģiskā pārtika. Visām kafejnīcām un restorāniem atkarībā no to ēdienkartē iekļauto BIO produktu procentuālā sastāva tiek piešķirts zelta, sudraba vai bronzas sertifikāts.

Ziemeļvalstu Ministru padomes atbalstītā projekta Our Common Nordic Roots ietvaros Dānijā viesojās arī biedrības Slow Food Straupe komanda. Mērķis bija ne tikai iepazīt Dānijas zemnieku un mājražotāju darbu un ikdienu, bet arī rādīt un stāstīt, kā mājražotāji sastop savus pircējus Latvijas tirdziņos. Kādas ir Latvijas smaržas un garšas, kas kopīgs mums ‒ ziemeļvalstu iedzīvotājiem.

Straupes tirdziņa komanda ne tikai pastāstīja par Latviju un tirdziņu, bet arī rādīja meistarklasi Latvijas tradicionālo ēdienu, to skaitā Latvijas lielo pelēko zirņu gatavošanā. Dāņi, pagaršojuši mūsu vārītos zirņus, nodēvēja tos par Latvijas kastaņiem.

Slow food šefpavāre Baiba Smilga gatavoja kartupeļu pankūkas, ko pasniedza ar skābo krējumu un fermentētu kāli. Kartupeļi ir mūsu ikdienas galvenā maltīte, bet kāļus no savas ēdienkartes esam nepelnīti izstūmuši gan mēs Latvijā, gan arī dāņi. Dānijā kālis vairs ir saglabājies tikai lopbarībai.

Tradicionālo ēdienu gatavotāja Rūta Beirote piedāvāja īpašu desertu ‒ seno burkānu ķīseli, pierādot, ka sakņaugi izmantojami arī kā deserta sastāvdaļa, ko praktizēja jau mūsu senči. Burkānu ķīselis ar putukrējumu no visiem gatavotajiem ēdieniem dāņus pārsteidza visvairāk.

Dāņi ļoti lepojas ar savu rupjmaizi, tādēļ Latvijas rupjmaizes izgaršošana un kopīgā dažādo garšas nianšu meklēšana bija ļoti nozīmīgs process un sākums daudzām sarunām.

Paldies Ziemeļvalstu Ministru padomei par iespēju iepazīt dāņu lauksaimnieku tradīcijas un pieredzi. Delegācija no Dānijas un Zviedrijas pie mums Latvijā viesosies oktobrī, kad rādīsim, kāda ir mūsu zemnieku un ražotāju ikdiena un svētki, kurus rīkojam Straupes tirdziņa Zirgu pastā.

Tikmēr, gaidot ciemiņus, varam padomāt, cik labi un garšīgi ir tepat pie mums. Ka lietas, par kurām dāņi vairs var tikai sapņot, mēs joprojām īstenojam mūsu mīļajā Latvijā.