Saimnieks LV / 2018.gads (Jūnijs.)

Aprīļa beigās, kad Vācijā jau ziedēja rapši un ābeles, Saimnieks LV bija iespēja viesoties Horsch mītnē Švandorfā, Bavārijā, kur atrodas uzņēmuma galvenais birojs un pirmā tehnikas ražotne. Tieši šīs apkārtnes laukos Mihaels Horšs (Michael Horsch) 80. gadu sākumā izmēģināja savu pirmo sējmašīnu, nākamajās desmitgadēs izveidojot pasaules mēroga kompāniju, kuras plašo lauksaimniecības tehnikas klāstu iecienījuši zemkopji neskaitāmās valstīs, arī Latvijā. Saruna ar uzņēmuma īpašnieku vairāk koncentrējās uz tām globālajām tendencēm, kas, iespējams, vērienīgi mainīs pārtikas un lauksaimniecības tehnoloģiju nozari tuvākajās dekādēs.

– Horsch ir ģimenes uzņēmums, kurā strādā vairāki jūsu ģimenes locekļi, kas ir lauksaimnieki ne tikai pēc profesijas, bet arī pārliecības.
Mihaels Horšs: – Mēs neesam tradicionāls ģimenes uzņēmums, kas ražo lauksaimniecības tehniku. Mēs esam lauksaimnieki – gan es pats, gan abi mani vecākie dēli, kas arī varētu pievienoties šim biznesam pēc gadiem. Šī tehnikas rūpnīca ir uzcelta blakus mūsu ģimenes mājai, te ir saimniecība, kur mans brālis audzē cūkas, – mēs vēl joprojām domājam kā lauksaimnieki.

Mūsdienīgas lauksaimniecības tehnikas pilnveide Vācijā sākās 60. gados, kad pēc kara bija nepieciešams strauji attīstīties, parādījās lielākas fermas. Arī mans tēvs un tēvoči aktīvi iegādājās zemi, arvien paplašinot saimniecību. Tomēr tehnika toreiz īsti netika līdzi šim tempam, bija jādomā par traktoriem un iekārtām, kas ir jaudīgākas, prasa mazāk cilvēku darba. Te nu liela nozīme bija mūsu zināšanām un uzskatiem par augsni. Parādījās ideja – ja nu mēs neartu zemi, varbūt tas kaut ko uzlabotu, atstājot tur vairāk organisko vielu u.tml., lai gan toreiz nebija nekādu zinātnisku pētījumu, nācās eksperimentēt pašiem. Es un mani brālēni izaugām šādā atmosfērā – ka mūsu tēvi ir pionieri, uzsākot izmantot bezaršanas tehnoloģiju. Mēs vēlējāmies to turpināt. Vienīgā problēma –nebija īstas tehnikas, jo ražotāji to speciāli konstruēja mūsu laukiem, to nācās nemitīgi pielāgot...

Tā kā biju vecākais no četriem brāļiem un visi gribēja nodarboties ar lauksaimniecību, man šķita, ka te zemes visiem nepietiks, ir jāmeklē iespējas citur, tāpēc 17 gadu vecumā devos uz Ameriku. Iemācījos tur daudz, tomēr par lauksaimnieku nekļuvu. Kad 80. gadu sākumā atgriezos Vācijā, manī virmoja ideja par tiešās sējas sējmašīnu. Ģimene mani atbalstīja, jo tehnika bija vajadzīga tik un tā, un aptuveni 21 gada vecumā es dibināju savu uzņēmumu, darbnīcā montējot tehniku, kas būtu noderīga mūsu saimniecībai. Tā es izveidoju sējmašīnas savam tēvam, onkuļiem, un tikai pamazām sāka šķist, ka tas varētu kļūt par biznesu. Tomēr par šīm mašīnām bija maza interese, jo visi apkārt turpināja art. Tad es aicināju zemniekus pie sevis, mēs ar lāpstu gājām uz lauka, kur es rādīju, cik labā kvalitātē ir augsne, ja to near. Tā pamazām mainījās zemkopju uzskati par to, kā apsaimniekot laukus, un tad arī parādījās interese par mūsu sējmašīnām. Mēs pārdevām risinājumu, nevis mašīnas, un tā radās pilnīgi jauna mārketinga sistēma, kas ir aktuāla joprojām, – jebkurā valstī, ko apmeklējam, es dodos pie zemniekiem, lai saprastu, kas tieši viņiem ir vajadzīgs, lai uzlabotu augsnes apstrādi. Tieši tāpēc mums ir tik plašs produkcijas klāsts – mēs zinām, ka ne katra tehnika strādās visur, jo augsne, klimats, augsekas ir atšķirīgas un viena mašīna nederēs visiem. Nevis tehnika, bet pareiza augkopības sistēma sniedz uzlabojumus. Mums uzņēmumā pat ir savi agronomi, kas nav ierasta prakse, viņi arī sniedz padomus lauksaimniekiem.

Kad sabruka Padomju Savienība, radās plašas iespējas attīstīt savu uzņēmējdarbību neatkarību atguvušajās valstīs. Bez Gorbačova lēmuma arī mūsu bizness būtu apstājies! Uzņēmumu šobrīd vada mans brālis Filips kā izpilddirektors, mana sieva Kornēlija atbild par ražošanu, mārketingu, kamēr es vairāk nodarbojos ar jaunu attīstības virzienu atrašanu. Mēs ar Filipu strādājam ciešā sadarbībā ar inženieriem produktu ražošanā, pats mēdzu rasēt jaunus tehnikas uzmetumus, dažkārt darbnīcā kaut ko metinu, testēju jaunas idejas. Tāpat mums ir vairākas saimniecības Vācijā un Čehijā, kur eksperimentējam ar savu tehniku, arī īpašas mārketinga saimniecības Francijā, ASV, kur arī izglītojam lauksaimniekus. Horsch nemitīgi attīstās! Pavisam kopā mums ir sešas rūpnīcas, pašlaik esam mazākajā, ko arī ir plānots ievērojami paplašināt, lielākā ir Austrumvācijā, vēl rūpnīcas ir ASV, Brazīlijā, Ķīnā (kur vairāk ir tieši komplektēšana), Krievijā. Darbinieku skaits tuvojas 2000. Tikai aptuveni 20 % no saražotā pārdodam Vācijā, lielu tirgus daļu aizņem Austrumeiropas (Krievija, Ukraina) un Centrāleiropas (Polija, Čehija, Baltijas valstis, Bulgārija u.c.) valstis, tāpat arī Rietumeiropa, pārējā pasaulē pārdošana ir mazāka. Taču mans mērķis nav paplašināt biznesu tikai tāpēc, lai nopelnītu vairāk naudas, interesantāki ir izaicinājumi – kā lauksaimniecībā darīt lietas labāk, efektīvāk.

Kopā ar Mihaelu Horšu – Rihards Šnepsts, Horsch rūpnīcas pārstāvis Latvijā, Elīna Šmite, Saimnieks LV galvenā redaktore, un Rihards Krastiņš, izdevniecības Saimnieks LV direktors.

– Kāda ir lauksaimniecības tehnikas nākotne – arvien lielākas mašīnas, lai nodrošinātu pieaugušo vajadzību pēc pārtikas?
– Es jums izstāstīšu savu redzējumu šajā jautājumā, kas ietver vairākus pakārtotus aspektus. Lauksaimniecība ražo izejvielas pārtikai, bez kuras cilvēki nevar eksistēt. Lauksaimnieki ēdina pasauli, bet, vai mēs to turpināsim darīt tādā pat veidā, kā līdz šim? Vienmēr ir pastāvējis uzskats, ka, jo vairāk cilvēku, jo vairāk labības jāaudzē un tam vajag jaudīgākas mašīnas, iedarbīgāki pesticīdi u.tml. Pirms gadiem trim es teiktu tāpat, taču šobrīd šim argumentam vairs nepiekrītu. Pabarot pieaugošo iedzīvotāju skaitu mēs varam, bet mazliet citām metodēm.

Iespējams, Latvijā vēl nav šīs problēmas, bet ASV, Rietumeiropā mēs saskaramies ar to, ka ir problēmas ar ūdens piesārņojumu, kurā atrod fosfātus, slāpekli. Arī Vācijā likumdošana kļūst stingrāka ar mērķi kontrolēt slāpekļa lietojumu. Bez tam pārtikā tiek atrasts arvien vairāk pesticīdu atliekvielu, kas rodas no insekticīdu, herbicīdu u.tml. lietojuma uz laukiem. Jā, tas ir mazs apjoms, kas iekļaujas likumdošanas rāmjos, bet tomēr! Un sabiedrība par to satraucas. Pirms gada viens no Lidl (apjomīga lielveikalu ķēde Vācijā un pasaulē) īpašniekiem parādīja man sarakstu ar 23 atliekvielām, ko var atrast vienā brokastu muslī, un lūdza organizēt tikšanos ar 10 lielākajiem kviešu audzētājiem valstī. Tiekoties ar lauksaimniekiem, viņš iepazīstināja ar šo sarakstu, sakot – man ar to ir jāsaskaras katru dienu, veikalā pārdodot pārtiku, bet jums tas neinteresē – jūs tikai ražojat, no normatīvu viedokļa viss ir kārtībā, bet morāli man ar šo ir grūti samierināties! Ja šīs atliekvielas var atrast vienā produktā, kam it kā jābūt veselīgam, kā ir ar visu pārējo produkciju, ko regulāri patērējam? Lidl īpašnieks gribēja runāt tieši ar zemniekiem, nevis pārtikas ražotājiem, kas saka, ka neko labāku nevar panākt. Arī bioloģiskajā pārtikā ir atliekvielas, kaut atšķirīgas, pie tam šādu pārtiku var atļauties pirkt tikai neliela sabiedrības daļa. Vārdu sakot, pircēji īsti vairs nevēlas iegādāties ar atliekvielām pilnu pārtiku, tāpēc tas lielveikaliem ir risks biznesa zaudēšanai. Un, iedomājieties, pēc 30 minūšu sarunas lauksaimnieki jau sāka apsvērt, kuras vielas no augu apstrādes varētu izņemt vai samazināt! Izmatojot augseku un lauku rotāciju, var samazināt augu aizsardzības līdzekļu lietojumu! Lidl īpašnieks bija pārsteigts, ka tik ātri izdevies panākt šādu reakciju, lai gan par šo bija runājis jau gadiem. Viņš norādīja: ja es varēšu pārdot pārtiku, kurā būs mazāk šādu atliekvielu, pasakot, ka lauksaimniekiem nav vienalga, ko viņi ražo, pircēji būs gatavi maksāt vairāk un tas ar garantiju nonāks zemnieku makos! Te es gribu norādīt uz pārmaiņām, kas rodas pārtikas ražošanā un kas ir lielveikalu un patērētāju, nevis valdības rosinātas. Pārtikas pārdevējiem arvien vairāk rūp savos plauktos nelikt produktus, kuros ir pārāk daudz cukura, atliekvielu u.tml., kas pasliktina cilvēka veselību un palielina svaru. Es zinu, ka arī citas lielveikalu ķēdes domā par līdzīgām pārmaiņām, tās ir globālas tendences!

Zemnieki visā pasaulē pēdējos gados nemitīgi ir domājuši, kā palielināt savas ražas, apsētās platības, bet lielveikali saka – mums nevajag vairāk, mums vajag produkciju, pret kuras ražošanu jūs izturaties ar atbildību! Lietojot mazāk ķīmijas, zemnieki iegūs mazāk ražas, tomēr ienākumi nekritīsies, jo lielveikali maksās vairāk. Es nesaku, ka tūlīt viss tieši tā mainīsies, bet – šādus procesus var novērot. To pašu es stāstīju, uzstājoties ASV un Brazīlijas lauksaimnieku priekšā, kas audzē kukurūzu un sojas pupiņas, pārsvarā ģenētiski modificētas. Šī produkcija tiek eksportēta arī uz Eiropu, taču arvien vairāk pircēju ir pret to. Vai jums tas ir svarīgi? Tas raisīja pārdomas. Pat nerunājot par to, vai ĢMO ir labi vai slikti, bet – vai pircējs to vēlas iegādāties? Nesen Monsanto kompānija tika pārdota vācu Bayer. Viens no iemesliem – ĢMO sēklu tirdzniecība vairs nav tik ienesīga, tieši tāpat kā ražotie glifosāti.

Dabai ir nepieciešama bioloģiskā daudzveidība – tas ir likums. Un lauksaimniecības nozares kompānijas faktiski zemkopjiem ir palīdzējušas šo likumu ignorēt, piemēram, sekmējot augu rotāciju tikai starp divām kultūrām, kas veicinājušas rezistences attīstību. Latvija šī problēma vēl nav tik izteikta, jo pie jums lauksaimniecība nav bijusi intensīva tik ilgi, cik mums. To redzam arī Vācijā – bijušās VDR teritorijā saimniecībās tas nav tik izteikti kā otrā pusē. Savukārt ĢMO sēklas var veicināt tādu augu un slimību attīstību, kas ir rezistenti vispār pret visu, esmu redzējis to gan Amerikā, gan Brazīlijā. Līdzīgas tendences ir arī lopkopībā un humānajā medicīnā! Gudram lauksaimniekam visu laiku ir jāmaina – augu rotācija, pesticīdi, ir jādomā līdzi, jācenšas saņemt neatkarīgu agronomu padomu, nevis jāseko tikai kompāniju ieteikumiem.

To pašu kritiku es attiecinu arī uz savu uzņēmumu – arī mēs esam veicinājuši arvien intensīvāku lauksaimniecības attīstību, pārdodot visdažādāko tehniku. Tāpēc es vairs nevēlos teikt, ka mēs ražosim arvien lielāku tehniku, lai apstrādātu arvien lielākas platības. Mans uzņēmums mainās, jo mainās viss – gan lauksaimniecība, gan dzīvesveids. Un man ir jāsaredz šīs izmaiņas, nevis pašapmierināti jādomā, ka viss būs kārtībā.

– Ko jūs redzat kā galvenās pārmaiņas cilvēku dzīvesveidā, kas ietekmēs arī lauksaimniecību?
– Viena no galvenajām tendencēm šobrīd pasaulē – cilvēku vēlme samazināt svaru. Pircēji vēlas ēst tikpat daudz, taču izvēlēties tādu pārtiku, kas nerada liekos kilogramus. Daudzas kompānijas jau pašlaik rada produktus, kas atbilst šim pieprasījumam. Taču pēdējo simts gadu laikā lauksaimniecības nozare ir koncentrējusies uz arvien vairāk gaļas, piena, cukura, balto miltu ražošanu. Un šie produkti rada aptaukošanos miljoniem cilvēku visā pasaulē. Tāpēc nav īsti pareizi ražot arvien vairāk šādu produktu. Samazinot minēto četru produktu apjomu uzturā, var gan samazināt svaru, gan atstāt pozitīvu ietekmi un veselību. Arī izvēle ēst tikai bioloģiski ražotu pārtiku te nav tik būtiska, jo efekts būs tāds pats. Tomēr cilvēki, kas izvēlas bioloģisku pārtiku, daudz vairāk domā par savu diētu, rūpīgi izvēlas, ko likt mutē.

Pašlaik attīstās fleksiteriāņu (flexiterian) kustība, par ko ir informēti arī Lidl pārstāvji, kas ir gatavi šo virzienu attīstīt. Un tas nozīmē – ikdienā izvēlēties vairāk dārzeņu un augļu, bet mazāk gaļas, cukura, piena, balto miltu, saglabājot to pašu kaloriju apjomu. Kompānijas, kas pārdod lielu paku čipsu, vairāk nevēlas tikt asociētas ar neveselīgu, barojošu produktu, bet gan piedāvāt to samērīgā apjomā un atbilstošā kvalitātē, darot ko labu patērētājam. Ja kāda lielveikalu ķēde piedāvā šādu produkciju, par to rodas interese un cieņa. Lidl uzskata, ka viņi ir atbildīgi par to, ko piedāvā pircējiem. Piemēram, pirms pāris gadiem šī ķēde sāka programmu, ik pēc laika izņemot no brokastu pārslām ražošanā 2 g cukura, lai uzlabotu bērnu veselību. Pašlaik tas tiek darīts arī ar citiem produktiem, par to atsevišķi neinformējot patērētājus. Tā pircēji pamazām tiek pieradināti pie jaunām pārtikas garšām, lietojot arī labību, kas audzēta ar mazāku augu aizsardzības līdzekļu klāstu. Daudzas lielās kompānijas, pat Coca–Cola pievēršas fleksiteriāņu kustībai. To var saukt arī par godīgas pārtikas kustību, kuras vadmotīvs ir lietot uzturā mazāk neveselīgo produktu. Vai mans bizness var to ignorēt un nemainīties?

Pirms gada es vairākus vadības pārstāvjus un savus bērnus aizvedu uz Silīcija ieleju Kalifornijā, ASV, lai uzzinātu vairāk par mākslīgo intelektu, inovācijām. Apmeklējām dažādus jaunuzņēmumus, kā arī Amazone, Google. Katrā uzņēmumā es gribēju apmeklēt virtuvi, par ko mani darbinieki sākumā bija pārsteigti – taču viņi ieraudzīja to, par ko runāju arī es, proti, tur ļoti reti ēda frī kartupeļus un burgerus, toties bija vista, tofu, salāti – tātad viņi seko līdz tam, ko ēd! Šī veselīgās ēšanas kustība attīstīsies tāpat kā, piemēram, paradums lietot mobilo telefonu, kas mums katram ir kabatā. Vai vēl pirms pāris gadiem varējām iedomāties, ka ar pirkstgalu varēsim piekļūt visas pasaules informācijai? Silīcija ieleja ir tā vieta, kas nosaka visdažādākās ikdienas dzīves tendences visos kontinentos; mēs to bieži pat nepamanām. Iespējams, es sasteidzu notikumus, bet esmu pārliecināts, ka izmaiņas būs, un esmu gatavs būt daļa no tām.

Tātad – lauksaimniekiem ir jādomā, kā ierobežot rezistences sekas un reizē atbilst sabiedrības vēlmēm pēc veselīgas pārtikas. Silīcija ielejā jaunuzņēmumā Impossible foods mūsu acu priekšā izcepa burgera kotleti, kas garšoja un smaržoja tieši tāpat kā parasti. Kad mēs to apēdām, atklājās, ka tā ir no augiem! Kompānijas mērķis ir aizstāt lopkopības, zivsaimniecības, piensaimniecības produktus ar tādiem, kas veidoti no augu molekulām – atklājot kopīgās molekulas atsevišķos produktos, ko var ekstraktēt un izveidot jaunu produktu, pat ar visām asinīm! Tā ir iespēja tikt pie gaļas bez dzīvnieku nogalināšanas un arī lopbarības audzēšanas. Pētījumi divu gadu laikā ir prasījuši vairākus miljonus dolārus, un uzņēmumam ir mērķis iegūt daļu gaļas tirgus tuvākajos gados. Ja tas īstenosies, lauksaimnieki būs vajadzīgi vēl joprojām, bet lopkopības daļa samazināsies. Ir lielas iespējas jauniem pavērsieniem nozarē. Un progresīviem zemniekiem ir jāspēj šīm pārmaiņām pielāgoties jau pašlaik!

Horšu ģimenes māja atrodas turpat netālu no rūpnīcas un ofisa. Lauksaimniecība vēl aizvien ir ģimenes ikdienas sastāvdaļa.

– Kādi jaunumi ir gaidāmi Horsch tehnoloģijās?
– Pašlaik savās saimniecībās mēs strādājam pie controlled traffic farming, ko vienkāršoti varētu raksturot kā veidu, kad tehnika uz lauka izmanto vienas un tās pašas tehnoloģiskās sliedes. Mēs veicam izmēģinājumus savos laukos un pielāgojam tehniku. Parēķiniet, kā lauks ir nobraukāts, ja ik pēc pāris nedēļām uz tā atrodas sējmašīna, miglotājs, irdinātājs, kombains.... – līdz 95 % augsnes ir sablīvēta. Gluži kā svaigas maizes klaips – to var saspiest un tā nekad neatgriezīsies iepriekšējā stadijā. Ne daudz, bet mazliet augsnes poras tiek saspiestas. Digitalizējot lauku, ir iespēja rūpīgi izplānot, kur atradīsies sliedes un kā lauku iespējams apstrādāt. Pētījumi rāda, ka augsnes daļa, pa kuru netiek braukts ar tehniku, tiek mazāk sablīvēta, kam savukārt ir tieša ietekme uz ražu – mūsu pieredze to apliecina. Tā ir arī iespēja laikus ieplānot visas darbības visefektīvākajā iespējamā veidā. Visas šīs izmaiņas izraisa praktiskā ikdienas lauksaimniecība, ar ko nodarbojamies katru dienu.

Tāpat inovācijas tiek plānotas tehnikas robotizācijā, proti, ražot mašīnas, kas tiek vadītas elektroniski, bez reāla vadītāja. Tā ir iespēja izveidot konkrētu loģistiku, sagatavojot shēmu, kur tehnika bez vadītāja izdara vajadzīgo pa īsāko un efektīvāko trajektoriju, piemērotākajā ātrumā. Dažkārt mēs iegādājamies traktorus tikai tāpēc, lai transportētu agregātus, kas ir dārgi, daudz labāk tam noder piekabes. Tieši tāpat ar GPS sistēmu un videokamerām tiek kontrolēts augu aizsardzības līdzekļu lietojums. Lai izplānotu visu loģistikas maršrutu no novietnes līdz galarezultātam laukā, mums ir izveidots precīzs 3D simulators, ko plānojam attīstīt.

Pašlaik, protams, visa šī attālinātās vadības sistēma vēl tiek izstrādāta. Gribam izpētīt, kā sējmašīnas, miglotāji u.c. var strādāt uz lauka kā patstāvīgas robotu mašīnas, bez traktora palīdzības. Šīm robotu mašīnām jābūt pavisam vienkāršām, tādām, kas veic savu primāro funkciju, arī to cena nebūs lielāka kā pašreizējiem agregātiem. Un tas ir tikai viens no mūsu inovatīvajiem projektiem, pie kuriem pašlaik strādājam. Lai veidotu šādu tehniku, liela nozīme ir sensoriem, kas droši reaģē uz apkārt notiekošo jebkuros apstākļos – lietū, saulē, putekļos u.c., tāpēc inteliģentā sistēma ir jāapmāca. Piemēram, miglotāju var iemācīt atpazīt nezāles 50 m rādiusā, viss lauks ir noskenēts, un mākslīgā inteliģence ļauj mašīnai miglot tikai tur, kur tas ir nepieciešams. Sensoru izstrādē visvairāk ir strādājušas auto kompānijas, un mēs meklēsim šajā nozarē pareizo partneri, kad mūsu plāni kļūs konkrētāki.

– Vai to var saukt par precīzās lauksaimniecības turpinājumu?
– Precīzā lauksaimniecība, kādu mēs to pazīstam pašlaik, faktiski ir beigusies. Jā, daži elementi no tās ir palikuši, bet tas vairs nav nekas īpašs, daudzi gudri zemnieki to izmanto, piemēram, nosakot, kādu minerālvielu trūkst konkrētā lauka daļā. Kā nesen uzzināju no viena nozares darbinieka, Eiropā darbojas satelītu sistēma, kas jau piecus gadus skenē visas planētas zemi ik pa piecām dienām, kas nozīmē milzīgu datu apjomu. Kopā ar programmētāju komandu viņš izveidoja programmatūru, kas ļāva izmantot konkrētus datus sava pētījuma vajadzībām, bet pēc tam izrādījās, ka šos datus var izmantot arī, piemēram, lai salīdzinātu biomasu konkrētos laukos piecu gadu griezumā, kas ļauj izdarīt dažādus secinājumus par tīrumu nogabaliem. Tā nu izrādās, ka, lai apstrādātu šos datus, kas ir par brīvu pieejami no satelīta, nepieciešama tikai īpaša programmatūra, un tad lauksaimnieks pats var redzēt, kas notiek viņa augsnē, tāpēc t.s. precīzās lauksaimniecības tehnoloģijas var pielietot mazāk vai, pareizāk sakot, tās kļūst tik pieejamas, ka vairs nav jāiegulda lieli līdzekļi. To, ka tas darbojas, es redzēju pats savām acīm – mūsu saimniecības laukos. Tāpēc ir jāsper nākamais solis, par ko stāstīju, – tā ir pilnīga automatizācija.

Kuram lauksaimniekam, jūsuprāt, veicas labāk – tam, kurš vairāk laika pavada pie datora, vērojot, kas notiek saimniecībā, un analizējot rezultātus, vai tam, kurš pats ir reāli uz lauka, seko līdzi tehnikai, darbiem? Pareizā atbilde ir – otrais variants. Man ir piemērs no graudkopju apvienības Ziemeļvācijā, kur ir vairāk nekā 200 biedri – veiksmīgākie zemnieki valstī, katram no viņiem īpašumā ir ap 1000 ha. Tā ir slēgta grupa, kur viens par otru zina teju visu, darbojas savi konsultanti un nemitīgi ļoti detalizēti tiek salīdzināti saimniecību sasniegumi. Atklājās interesanta likumsakarība – tajās saimniecībās, kur ir lielāka raža, ne vienmēr ir arī augstāka peļņa. Pie tam bija dažas galējības, kur saimnieki ar augstāko peļņas rādītāju bija tie, kas ļoti daudz saimniecības darbā piedalās paši, nevis uztic to pārvaldniekiem. Tāpat interesanta bija tendence, ka veiksmīgākie lauksaimnieki daudz mazāk lieto precīzās tehnoloģijas jeb digitālās saimniekošanas iespējas salīdzinājumā ar tiem, kam ienākumi bija mazāki. Nesaku, ka precīzā lauksaimniecība nav vajadzīga, tomēr no tās var izmantot konkrētus elementus. Tie ir reāli dati no Vācijas labākajām saimniecībām! Arī attīstot robotizēto mašīnu lietošanu, saimniekam ir jābūt tām tuvumā un jāredz, kas notiek, ko var darīt ātrāk, lēnāk, labāk...

– Vai ir kas tāds, ko jūs gribētu pateikt īpaši Latvijas un Baltijas valstu lauksaimniekiem?
– Salīdzinoši daudz biežāk esmu Lietuvā, kur mēs ar sievu atbalstām starptautisku skolu, tomēr šķiet, ka lauksaimniecība tur ir līdzīga kā jūsu zemē. Redzu, ka zemnieki kļūst arvien profesionālāki, nav daudz sliktas prakses, arī tehnoloģijas ir tās pašas, ko lieto citur pasaulē. Attīstības tempi ir ļoti ātri, jo esmu redzējis, kāda situācija bija pirms 10–15 gadiem. Varu tikai vēlreiz uzsvērt – domājiet par augu seku, augu rotāciju, augu ķīmijas maiņu, jo rezistence pie mums jau ir bieži sastopama problēma, un, ja par to nedomāsiet, paliek 5–10 gadi, līdz tā piemeklēs arī jūsu graudkopjus. Tāpat skatieties, kas notiek ar pārtikas ražotājiem un lielveikalu ķēdēm! Arvien lielāka nozīme būs samazinātam ķimikāliju atliekvielu daudzumam pārtikā, kas ietekmēs arī lauksaimnieku darbu.

Mihaels Horšs ar savu pirmo konstruēto tiešās sējas sējmašīnu 1985. gadā.

– Vai plānojat apgūt lielāku tirgus daļu Austrumeiropā un Centrāleiropā?
– Jā, tur noteikti plānojam paplašināties, jo šie reģioni joprojām attīstās. Pēdējos gados pārsteidzošs progress vērojams Ukrainā – investīcijas lauksaimniecībā tur ir milzīgas. Tāpat tirgus attīstās Ķīnā, tomēr mums tā ir kāda trešā – ceturtā prioritāte. Lai arī esam tur, neesmu pārmēru ieinteresēts, jo saimniecības ir mazas, tajās trūkst aizrautīgas privātās saimniekošanas, jo ir daudz kooperatīvu. Horsch otra prioritāte varētu būt abas Amerikas, īpaši Dienvidamerika, kur pārdosim savas pirmās robotizētās mašīnas, jo tur ir lielas fermas, kam tas ir vajadzīgs.

– Kādu skolu jūs atbalstāt Lietuvā?
– Tā ir neliela privāta kristīgā universitāte Klaipēdā, kur satiekas studenti no Austrumeiropas, lai kopā pavadītu laiku, iepazītu viens otra atšķirības, kā arī iegūtu labu izglītību. Mūsu mērķis ir, lai šie izglītotie jaunieši atgriežas savās mītnes zemēs, kur izmanto savas zināšanas un izplata mūsu vērtības.

Tāpat mums ir atbalsta projekti Āfrikā, mazliet arī Ukrainā, Uzbekistānā. Mēs nevis vienkārši dodam naudu, bet izglītojam, piemēram, mazos zemniekus, kuriem pēc tam izsniedzam mikrokredītus tehnikas un sēklu iegādei.