Dārzs un Drava / 2018.gads (Vasara.)

„Esmu dzimis un audzis rīdzinieks. Interese par akmeņiem sākās pirms desmit gadiem, kad nopirkām personīgo māju ar dārzu. Ciemojos pie drauga laukos, un viņam bija no akmeņiem veidota lapene. Turpat bija uzbūvēts kamīns, tecēja strautiņš. Es izmetu, ka gribētu kaut ko līdzīgu. Draugs atbildēja – gādā akmeņus! Un tā arī viss sākās,” par savu aizraušanos ar akmeņiem stāstu sāk Aivars Vāvere.

Zirnekļi, skudras, eži
Akmeņu mākslinieks tagad atceras, ka pirmais darbs bijis akmens zirneklis – pavisam briesmīgs, tas gan nav vairs saglabājies. „Pašam īsti nepatika un sapratu, ka kaut kas jāmaina, jāpilnveido, no savām kļūdam jāmācas. Domāju, ko vajag savādāk, un nākamie darbi jau bija kvalitatīvāki. Protams, ne tik labi, kādi man ir tagad. Citu cilvēku novērtējums un atzinība bija stimuls jauniem darbiem. Pamazām apguvu tehniku,” stāsta Aivars un uzskaita, ka ir veidojis zirnekļus, skudras, ežus, sienāžus, vardes, zivis, pat vienu lapsu. Ar kuplasti meistaram gan negājis viegli, bet beigās veikums pēc šī dzīvnieka tomēr ir izskatījies. Aivars Vāvere smej, ka vāveres gan neesot veidojis, bet gan vēl pagūšot.

„Lapene mūsu dārzā tapa pirms desmit gadiem. Tur iemājojušas skudras, zirnekļi, simtkājis, skorpions, vardes,” palielās akmeņu meistars un atzīst, ka šis materiāls tomēr nav īsti pateicīgs, jo ir salīdzinoši trausls – bieži vien saplīst un izjūk, jo rodas mikroplaisas. Tāpēc akmeņu vīrs visbiežāk cenšas akmeni atstāt tādu, kādu to daba veidojusi. Kaut ko piegriežot klāt, bet tikai mazliet. Esot atrastas arī pavisam interesantas lietas. Piemēram, citplanētieša seja – tas ir dabas veidojums, kuram Aivars neko no sevis nav pielicis klāt.

Divriteni no jauna neizdomāsi
„Akmeņi jau paši par sevi ir kaut kas unikāls, dabas veidoti. Idejas, ko jaunu darināt, noskatos no citiem akmeņkaļiem, citreiz arī izdomāju pats. Divriteni no jauna mūsdienās jau izdomāt nevajag, jo tas vispār nav iespējams. Var tikai kaut ko pamainīt. Ir arī tādi gadījumi, kad idejas rodas spontāni. Reizēm akmens mājās nostāv gadu vai vēl ilgāk. Pareizā dienā pieeju klāt un man ir skaidrs, ko gribu veidot,” savus noslēpumus atklāj meistars. Akmeņus darbam viņš iegūst, braukājot pa laukiem – Dobeles novadu, Sabili, Pāvilostu, Nīcu, Otaņķiem. Pie jūras ir daudzi salasīti. Tagad gan esot grūtāk, jo daudzviet laukos ir privātīpašumi. „Darinājumus var dēvēt par dārza dekoriem, un tie visskaistāk izskatās kā dārza papildinājums – pie ziedošām puķēm. Man apmēram sešu gadu laikā jau tapuši pāri par 400 darbiem,” priecājas meistars un pastāsta, ka visu brīvo laiku – sestdienas, svētdienas un brīvdienas viņš pavadot garāžā, jo tādas īstas darbnīcas nav.

Tāda kā neliela Aivara Vāveres sešu darbu izstāde skatāma Salaspils botāniskajā dārzā. Tur apmeklētājus un dārza darbiniekus priecē simtkājis, ezis, skudras un zirnekļi – šos darbus meistars uzdāvinājis botāniskajam dārzam, un tie glīti izskatās starp dažādiem eksotiskiem augiem. Darbi ir skatāmi arī Sēmes pagastā Dailas Trubiņas rožu dārzā – tas ir fantastisks dārzs. Pērn saimniece uzaicinājusi akmens meistaru uz Rožu svētkiem. Un par tiem Aivaram ir tikai vislabākās atmiņas.

Dabas dots talants
„Siguldā kādas kafejnīcas dārzā arī ir mani darbi – liels sienāzis pāri par metru garumā, skudras, zirneklis. Jā, un tapšanas process katram darbam ir individuāls. Vienas dienas laikā neko nevar padarīt. Vajag vismaz divas, trīs dienas, jo ir gan urbšana, gan slīpēšana un vēl citi sīki darbiņi. Tas ir smags darbs – klāt nāk arī krāsošana un līmēšana. Ir liela dažādība, nav tikai ar akmeni jāņemas,” atklāj meistars. No metāliem viņš liekot klāt armatūru. Tāpat daudz ar metināšanu jānodarbojas, jo, lai radītu dzīvnieku, daudz kas jāpiemetina klāt.

„Mākslinieku mums rados nav. Droši vien man ir dabas dots talants, un es to izkopju. Man ir radinieks, metāla mākslinieks. Viņa mākslas darbi top no metāllūžņiem. Katram cilvēkam jau ir kaut kāds dabas dots talants – tikai jāprot to atvērt. Principā katram cilvēkam tas ir. Nav tāda vārda neprotu neprotu,” domā akmeņkalis un teic, ka piecpadsmit gadus no sava mūža esot veltījis grozu pīšanai. Apmeklējis kursus, guvis zinības, iemācījies visus knifus. Bijis laiks, kad pircēji ļoti pieprasījuši grozus. „Tolaik mēs dzīvojām vienistabas dzīvoklī. Pīšana ir viena lieta, bet materiāla sagatavošana atkal kaut kas cits. Klūdziņas jāmeklē dabā, jāvāra speciālā katlā, jāmizo, jāžāvē.

Tas ātri beidzās, un mēs ar ģimeni jau vairākas reizes esam pārvākušies,” stāsta Aivars. Kad iegādājušies māju, pīšana beigusies. Klūdziņas vēl tagad esot bēniņos – tomēr nepinot. Akmens ir tuvāks.

Dzīvniekus ir grūti atveidot „Man vairāk patīk krāsainie akmeņi, kas no jūras nāk. Tie ir tādos sarkanīgos toņos. Cilvēku gaumi gan nekad nevar uzminēt. Klients varbūt iegādāsies to, kas man pašam nepatīk,” lēš meistars un piemetina, ka pēdējā laikā interese ir nedaudz lielāka, jo akmens ir dabīgs materiāls. Ja tam virsū nekāpj, tad tā ir mūža manta. Aivars pašu dārzā akmens veidojumus mainot katru gadu. „Visi mani darbi vispirms pastāv mūsu mājas dārzā. Katru gadu cenšos radīt vismaz vienu darbu. Teikšu gan, ka dzīvniekus ir grūti izveidot. Manā uztverē tam būtu jābūt tikai no akmens. Internetā ir skatāmi visādi no akmens taisīti dzīvnieki – pat govis. Tomēr, manuprāt, vajadzīgs arī metāls. Es no interneta nereti paņemu idejas. Reiz bija jāveido skorpions, un skatījos, kāds tas izskatās, cik tam kājas. Vispirms tiek sameklēts akmens, pēc tam liktas klāt metāla daļas. Idejas pie manis atnāk visdažādākajos veidos. Nereti braucu mašīnā un rodas labas domas,” atklāj akmens mākslinieks. Tagad Vāveru ģimenes dārzā zied visdažādākās puķes. Ar dārzeņu audzēšanu gan neaizraujoties – sīpoli tiek stādīti, lai loki būtu. Ir kāds ķirbis. Ir trīs auglīgas ābeles – saimnieks pats ir liels ābolēdājs. Ir gadi, kad augļu pietiekot visu ziemu.

Darbi aizceļojuši arī uz ārzemēm „Akmeņus salasīt ir grūti – tuvākais punkts man ir 100 kilometrus no Rīgas. Tas īstenībā ir dārgs hobijs. Apstrāde arī izmaksā. Citrreiz izurb desmit caurumus, dažreiz tikai piecus. Griežamos vajag gan akmenim, gan metālam. Instrumenti ir dārgi, un viss, protams, nolietojas. Viss maksā naudu, un pelņas, var teikt, vispār nav,” atklāj akmeņkalis un pastāsta, ka viņa veidojumi krāšņo arī ārzemnieku dārzus. Darbi ir aizceļojuši uz Angliju, Norvēģiju, Beļģiju, Somiju, Igauniju, Kanādu. Pērk gan trimdas latvieši, gan ārzemnieki. Daudzus darbus Aivars dāvinājis – zirnekļus, skudras, ežus, akmens traukus. Tomēr, ja cilvēks dzīvo dzīvoklī, tad īsti nav, kur likt akmens veidojumu. Vajag māju un dārzu.

Sieva – pirmais kritiķis
Aivars Vāvere stāsta, ka gandrīz visas gudrības, kā ar akmeņiem darboties, apguvis pats, mācoties no savas pieredzes, literatūru studējis minimāli. Arī internetā neesot padomus meklējis. „Mani darbi ir vienkārši, bet starp maniem domubiedriem ir tādi, kuriem ir slīpēti, mākslinieciski veidoti darbi. Pēc profesijas esmu atslēdznieks un strādāju Latvijas – Austrijas kopuzņēmumā. Fiziski smags darbs. Taču tas daudz no manis nepaņem – domāju, ka es enerģiju gūstu no akmeņiem. Kopš darbojos ar tiem, praktiski neesmu slimojis, un spēka ir pietiekami Nemaz nezinu, kas ir nogurums. Tas ir patīkams atslābums. Braucot uz laukiem, pat tonnas ar akmeņiem ir jāpārkrauj. Visus pārvadāju vieglajā automašīnā – ar braucamo man paveicies.” Sieva Modra allaž palīdzot vākt akmeņus un ir pirmais kritiķis darbiem. Kundzei patīkot ceļot, arī uz ārzemēm, bet Aivaram neesot tāda azarta – labāk tīkot pa Latviju paceļot.

Savs starojums un enerģija
Laukos akmeņu esot daudz. Ir jau vēl Vidzeme, kur Aivars mazāk bijis, bet gribot aizbraukt. Kolēģu, kas aizrāvušies ar līdzīgu nodarbi, Latvijā esot maz. Aivars nereti tiekoties ar Mārtiņu Sproģi. Tukuma pusē, Pūrē ir akmeņkaļi – tēvs un dēls. Viņiem pamatā darbi ir no tīra akmens. Ar pārējiem amata meistariem satiekoties tikai tirgos – tad apmainoties pieredzē. „Šogad jāveido eži, bruņurupucis, jāpapildina skudras, zirnekļi. Starp citu, zirnekļus ir visvieglāk izveidot – akmens un klāt kājas. Taču katru kāju vajag sagriezt, izlocīt, sametināt, noslīpēt. Tas ir diezgan garš process. Beigās – krāsošana un līmēšana. Traukus diendienā arī slīpēju.” „Latviešiem jau akmens ir iecienīts materiāls. Agrāk pat mājas cēla tikai no akmens. Skaisti akmeņi ir daudzos dārzos salikti. Akmeņiem ir savs starojums un enerģija. Piemēram, Pokaiņos ir daudz akmeņu, un es tur esmu divreiz bijis. Visam tam, ko tur gidi stāsta, es gan neticu, arī enerģijas pieplūdumu neizjutu. Es vairāk akmeni vērtēju vizuāli, tomēr kaut kas tajā visā ir,” sarunu nobeidz akmeņu vīrs Aivars Vāvere.