Saimnieks LV / 2018.gads (Jūnijs.)

Pirmo reizi lielā intervija ar z/s Eriņi saimniekiem – Grantiņu dinastiju žurnālā Saimnieks LV atrodama 2010. gadā, kad Biruta un Gunārs kopā ar meitu Lieni un dēlu Andri atklāj saimniecības izveidošanās stāstu – kā no trīs hektāru saimniecības kopīgiem spēkiem un ar nemitīgu darbu sasnieguši vairāk nekā 2000 ha. Šoreiz Eriņos ciemojamies tāpēc, ka šeit jau otro reizi uzņems lauksaimniecības lielpasākumu Traktordiena, kas šogad notiks kopā ar Agrovīziju, – te lieti noder Grantiņu aktīvā līdzdalība un padoms. Arī pašā saimniecībā astoņu gadu laikā attīstība lieliem soļiem gājusi uz priekšu, jo – lai nu ko, bet stāvēt uz vietas nav enerģiskās ģimenes garā.

– Traktordiena jūsu saimniecībā notika jau 2015. gadā, bet esat gatavi šo pasākumu kopā ar Agrovīziju un jau uz divām dienām uzņemt vēlreiz. Kāda bija jūsu motivācija?
Biruta Grantiņa: – Traktordienu uzņemam šogad un plānojam arī nākamgad, jo šāds pasākums prasa lielu ieguldījumu, sagatavojot graudaugu un rapšu izmēģinājumu lauciņu sējumus. Visu centāmies veikt ar lielu atbildību, ja uzticēts šāds vērienīgs pasākums, visam jāatbilst noteiktiem standartiem. Tas daudz deva arī mūsu saimniecības sakārtošanai – gan mēs paši daudz ko paveicām, lai Eriņos varētu uzņemt viesus, gan sadarbībā ar pašvaldību sakārtojām teritorijas, kas iepriekš stāvēja pamestas. Esmu pārliecināta, ka šādi pasākumi ir izglītojoši un noderīgi – gan Traktordiena, gan, piemēram, SIA Scandagra Latvija Lauku dienas, kas notiek pie mums, – un nevis tāpēc, ka tas būtu pienākums, bet gan tāpēc, ka mums tas patīk! Cilvēkam dzīvesprieku dod ne jau nauda un manta, bet tas, ka apkārt ir citi cilvēki un apstākļi, kas dod iedvesmu augt, attīstīties un satikties, gūstot jaunas atziņas, kā arī salīdzināt, vērtēt, gūstot pozitīvas emocijas.

2015. gadā Traktordiena izdevās lieliski, arī izvēlētā vieta ir ērti pieejama, esam Latvijas centrā, bet arī tuvu Lietuvas robežai. Daudz palīdz arī šķirņu salīdzinājumi, kas šogad notiek Agrovīzijas ietvaros, – redzam, kas mūsu laukos aug, bet ar kurām šķirnēm ir sarežģījumi. Saimniecība ilgstoši strādā kopā ar SIA Scandagra Latvia, kas gan sniedz zināšanas par šķirnēm, gan piedāvā nepieciešamos augu aizsardzības līdzekļus. Visu izšķir konkrētie speciālisti – katrs izvēlas to uzņēmumu, ar kuru var vislabāk sastrādāties, kuram ir vīzija un gatavība risināt problēmas. Traktordiena ir iespēja izglītoties gan mums, gan visiem tiem, kas pie mums uz pasākumiem atbrauc. Esmu saskārusies ar to, ka lauku uzņēmēji mēdz būt pašpārliecināti, uzskatot, ka visu jau zina.

Liene Grantiņa: – Strādājam vienoti: katram Traktordienas ietvaros ir savi pienākumi. Es vairāk sadarbojos ar sēklu selekcionāru pārstāvjiem Latvijā, kā arī augu aizsardzības līdzekļu kompānijām, apkopojot informāciju par miglošanas plāniem, lietotajām barības vielām. Būtiski redzēt šķirņu daudzveidību, lai saprastu, vai tās piemērotas konkrētām augsnēm, laika apstākļiem.

Biruta: – Ražošanā nozīmīgi ievērot augu seku. Izvēlētajā lauku teritorijā kopējais zemes daudzums, ko atvēlam Traktordienai, ir ap 42 ha ar sējumiem, demonstrējumiem, traktoru sacensībām un citām aktivitātēm. Protams, šo daļu izņemam no saimniecības kopējās ražošanas, mums paliks tikai izmēģinājumu lauciņos iesētā raža, bet, ja 2015. gadā vēl paspējām iesēt vasaras kviešus, jo pasākums notika maijā, tad šogad lauka vienā daļā būs zālājs, bet demonstrējuma vietas gatavosim ziemāju sējai.

Pasākums prasa daudz darba arī mūsu speciālistu tehniskajam personālam, piemēram, pēc katra lauciņa miglošanas ir jāskalo tvertnes. Vienas kultūras nomiglošana nelielā platībā prasa dienu! Arī rudenī sēja negāja viegli, lietus lija, tehnika grima. Strādāja divas mūsu astoņmetrīgās sējmašīnas – kamēr viena sēja, otru tīrīja. Lauki, ievērojot tehnoloģiju, ir rūpīgi kopti. Traktordienas interesenti varēs vērtēt paveikto kviešu, pupu un rapšu izmēģinājumu lauciņos.

Gunārs un Biruta – sākuši kā pedagogi, tagad kopā ar bērniem veido vienu no Zemgales lielākajām saimniecībām. Birutai enerģijas pietiek arī vērienī-giem projektiem ārpus Eriņiem.

– Vai jūsu labos laukus ietekmē arī augsnes kvalitāte?
Biruta: – Nevaru teikt, ka mūsu augsnes būtu izcili labas – Dāviņu pagasta zemes nevar attiecināt uz auglīgo Zemgali. Savus laukus rūpīgi kopjam, veicot augšņu analīzes. Būtiska loma ir augsnes organiskajam sastāvam, tāpēc ļoti liela nozīme ir agronomam – dēlam Andrim, kas nepaļaujas tikai uz savām zināšanām, bet arī ļoti daudz pēta dažādu informāciju. Viņš šovasar piekto gadu brauks uz Baltkrievijas Zinātņu akadēmiju kopā ar lietuviešu kolēģiem uzklausīt baltkrievu speciālistu jaunākos zinātnisko pētījumu atzinumus.

Liene: – Nevar arī teikt, ka ražas gadu no gada aug – drīzāk tas ir atkarīgs no konkrētā gada, konkrētā lauka. Klimatiskie apstākļi ir ļoti nepastāvīgi, to ietekme ir ievērojama.

Biruta: – Codes laukos noteikti kuļam vairāk, Priekšdāviņos arī ir labas ražas, tāpat Bruknā, Vecsaulē, bet Stelpē, Lambārtē ražas zemākas. Ir tādi lauki, kur bijušas pat 12–13 t/ha, bet ir arī 6–7 t/ha.

Andris Grantiņš: – Domāju, ka, nemitīgi uzlabojot augsni un pielietojot visas nepieciešamās tehnoloģijas, ražas varētu arī augt, lai laba raža ir katrā laukā un katrā kvadrātmetrā. Īpašu vērību perspektīvā veltīsim kvalitātei, bet ne saimniecības paplašināšanai.

Liene: – Nav jau māka labu ražu izaudzēt labā zemē!

Andris: – Ražības uzlabošanai ļoti palīdzējuši arī putnu mēsli, kas tiek iestrādāti augsnē. Organiskās vielas, fosfors, kālijs ir tas, kas visu izšķir, augsnes mums nav perfektas, tāpēc būtiski zināt augšņu izpētes rādītājus. Daudz strādājam pie lauku kaļķošanas, meliorācijas sistēmu sakārtošanas.

Gunārs Grantiņš: – Mūsu zemē bijuši purvi, nocirsti meži – ieguldīts ir ļoti daudz, lai no šīm platībām varētu dabūt tādas ražas, kā ir tagad. Bijusī sovhoza teritorija ilgu lauku bija pamesta nolemtībai.

Andris: – Tieši tāpēc mums ir ļoti svarīgi nodrošināt atbilstošu tehnoloģiju un īsto kultūru.

Liene: – Saimniecībai ir noslēgti līgumi ar divām putnu fabrikām – Ķekavu un Lielzeltiņiem. Andris arī šogad aktīvi ir iesaistījies zemnieku izglītošanas projektos par putnu mēslu izmantošanu, kas ļoti labi noderējis mūsu saimniecībā. Ir saimnieki, kuriem tas nevieš uzticību, jo piegādātāju kompāniju pārstāvji ir ieinteresēti realizēt savus produktus. Tas ir loģiski, jo tādā veidā var zaudēt klientus, kas mazāk pirks mākslīgos minerālmēslus, bez kuriem arī mēs neiztiekam.

– Cik darbinieku pašlaik jums ir?
Liene: – Pašlaik nodarbinām 25 strādājošos. Skaits ir galvenokārt audzis, pateicoties tam, ka saimniecībā mērķtiecīgi attīstām sēklkopību – gribam radīt produktu ar pievienoto vērtību. Pārtikas kvalitātes kviešus un rapšus var izaudzēt jebkurš, savukārt augstvērtīgu sēklas materiālu – ne katrs. Šobrīd saimniecība ir īstenojusi vērienīgu projektu par 1.4 milj. EUR, uzbūvējot 13 sēklu torņus, līdz ar to vienlaicīgi saimniecībā var uzglabāt 13 šķirņu sēklu, tāpat tapuši arī divi pieņemšanas un trīs uzglabāšanas torņi. Projekta ietvaros kalšu komplektu papildinās ar jaunu priekštīrītāju Damass.

Biruta: – Kolektīvam gada laikā rīkojam arī kopīgus pasākumus, parasti atzīmējam Ziemassvētkus, Jāņus, dažkārt esam arī devušies izbraucienos tepat Latvijā. Kolektīva pamatsastāvs ir stabils, tomēr izmaiņas ik pa laikam notiek, šogad pieņēmām vienu darbinieku. Trīsdesmit procenti no darbiniekiem strādā kopš tiem laikiem, kad sākām izmantot algotu darbaspēku.

Gunārs: – Atrast labus darbiniekus nemaz nav tik viegli, mēdz būt, ka ieguldi viņos, bet cilvēki neattaisno uz viņiem liktās cerības ne prasmēs, ne attieksmē.

– Tātad sēklkopību attīstīsiet vēl vērienīgāk?
Liene: – Sēklaudzēšanā, tās attīstībā ieguldām maksimālus līdzekļus. Sēklas pārdodam galvenokārt Latvijā, lai gan sadarbojamies ar Lietuvu, Igauniju. Šis gads sēklaudzētājiem bija smags sagatavošanas periodā, bet raksturojās ar labām cenām.

Andris: – Saskaņā ar licences līgumu nevaram pārdot sēklu kvalitātes kategoriju augstāk par C2, tomēr reālā kvalitāte ir augstāka. Mēs saņemam augstas kvalitātes šķirnes tieši no Zviedrijas, Vācijas u.c. izmēģinājumu stacijām, ko citādi Latvijā saimnieki nemaz nevar nopirkt. Šādas augstvērtīgas sēklas prasa arī pirmšķirīgu kopšanu. Šīs sēklas uzskatām par zeltu! To sējumi rūpīgi jākopj, audzēšana prasa investīcijas, rūpību un kontroli.

Biruta: – Tāpat jābūt atbilstošai darba organizācijai un speciālistu attieksmei. Tas ir milzīgs darbs. Sezonas laikā darbinieki strādā divās maiņās, piemēram, kad rudenī nepieciešams sēklu kodināt. Salīdzinot ar to, kādas sēklas gatavojām pirms gadiem desmit, šobrīd kvalitāte noteikti ir augusi. Lai sasniegtu pasaules standartus, kas arī mainās katru gadu, darāmā vēl ir daudz. Piemēram, ar Scandagra Latvia diskutējam par gravitācijas galda iegādi, tas ievērojami uzlabotu sēklas materiāla kvalitāti un veicinātu sēklu eksportu uz Lietuvu. Pašlaik esam trešā lielākā sēklaudzētāju saimniecība Latvijā.

Liene: – Kopš iepriekšējās intervijas astoņu gadu laikā esam realizējuši četrus projektus ar ES fondu atbalstu – iegādājāmies tehniku, ieguldījām būvniecībā un visas infrastruktūras sakārtošanā. Pietiekami daudz saimniecības attīstībā ieguldījām pašu līdzekļus.

Biruta: – Jāņem vērā, ka mūsu saimniecība ir izaugusi praktiski no nekā – mums bija trīs hektāri zemes, nebija nekādas infrastruktūras. Kad ieguvām zemi, mums sākumā nebija arī tehnikas, ar ko visu apsaimniekot. Pirmais atspēriens bija nacionālās subsīdijas, kad izdevās iegādāties pirmo Massey Fergusson traktoru un biešu kombainu Tims. Mums bija ievērojamas cukurbiešu platības, kas ļāva veidot uzkrājumus. Toreiz, 90. gadu sākumā pat iedomāties nevarējām, ka mums būs tāda saimniecība kā pašlaik! Darbs un laiks visu nolika savā vietā.

– Kā sadalāt pienākumus savā starpā un izlemjat, kurus projektus attīstīt?
Biruta: – Andris atbild par agronomiskajiem jautājumiem, kontaktējas ar uzņēmumiem, organizē tehniku, tam palīdz arī mans vīrs Gunārs – viņš arī atbild par degvielas izdošanu, ikdienas saimniecības darbiem, teritorijas uzturēšanu. Lienes pārziņā savukārt ir grāmatvedības un finanšu jautājumi, kā arī visu projektu iesniegšana un organizēšana.

Andris: – Kad mums jāpieņem lēmums attiecībā uz kādu projektu, diskusijas parasti ir ilgas. Ieguldīt apjomīgus līdzekļus var tikai tad, kad daudzkārt izspriests un pārdomāts. Nopietns projekts mums ir lieli finanšu līdzekļi, tie nav 10 vai 20 tūkstoši, bet gan miljons vai divi. Tieši tāpēc mums ir jāsaprot – kādi maksājumi vēl ir palikuši, cik daudz varam uzņemties jaunas saistības. Vispār mēs esam pakļauti bankai! Mums gan ir izveidojusies laba sadarbība ar Swedbank, kur ir ļoti laba komanda, kas trīs cilvēku sastāvā strādā ar Eriņiem. Lai uzceltu jaunos sēklas torņus, mēs neieguldījām savu naudu, – saņēmām 100 % atbalstu visam projektam no bankas.

Liene, Biruta un Andris Grantiņi kopā ar NBS un NATO paplašinātās klātbūtnes Latvijā kaujas grupas pārstāvjiem, gatavojoties Traktordienai.

– Vai jūs kā saimniecība iesaistāties arī lauksaimniecības organizāciju darbā, mēģināt ietekmēt politiskus jautājumus, kas attiecas uz saimniecību?
Liene: – Protams, mums ir aktuāli dažādi jautājumi, taču caur organizācijām tos īsti atrisināt nevaram. Pēdējo – sēklkopības projektu mums izdevās īstenot šādā apjomā tikai tāpēc, ka mūs uzklausīja Jānis Dūklavs un Dace Lucaua, kuri kā vadošās valsts amatpersonas labi pārzina lauksaimniecības nozari.

Biruta: – 2017. gadā mēs ar sēklu torņu projektu palikām aiz strīpas, taču mums bija svarīgi projektam iegūt atbalstu, jo jau iepriekš bijām daudz ieguldījuši savus līdzekļus. Uzskatu, ka punktu piešķiršanas sistēma nebija korekti izstrādāta, jo priekšrocības ar 10 punktiem bija jaunajiem zemniekiem. Šie noteikumi bija veidoti tā, lai būtu izdevīgi kādai konkrētai cilvēku grupai. Iepriekšējā plānošanas periodā es neko tādu nebiju pamanījusi. Priecājāmies, ka Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, valsts sekretāre Dace Lucaua ir vērsti uz reālu saimniecību attīstību, ražošanu, tāpēc varējām satikties ar LAD, Zemkopības ministru, lai finansiāli pamatotu savu projektu un situāciju. Mūsu aktivitātes nodrošināja pozitīvu rezultātu arī citiem lauksaimniekiem.

Andris: – Katrs projekts tad tika auditēts atsevišķi – pēc ienesīguma, valstij samaksātajiem nodokļiem, nodarbinātības u.c. Esam Zemnieku saeimas biedri un patiesi priecājamies, ka tika izdota grāmata Spēka maize, kas ir paliekoša vērtība nākamajām paaudzēm par lauku attīstību, parādot saimniecību izaugsmes vēsturi un čaklos darba rūķus visos Latvijas novados.

Liene: – Zemkopības ministrs arī atzina, ka Latgale jau ir gana sakārtota, bet Zemgales pierobežā – Leišmalītē attīstība sāk apstāties šo nepārdomāto nosacījumu rezultātā.

– Iespējams, ka nākotnē iespēja izmantot ES fondus arvien samazināsies, vai tas jūs ietekmē?
Liene: – Protams, tas mūs satrauc un var piebremzēt saimniecības attīstību. Pirkumi būs jāizvērtē vēl rūpīgāk. Šobrīd noteikti esam lieli ieguvēji, mums ir iegādāta jauna un ražīga tehnika, ko nevarētu atļauties tikai par saviem finanšu līdzekļiem.

Andris: – Ja nevarēsim saņemt atbalstu tehnikai, tad veco tehniku izmantosim kā iemaksu jaunajai. Jo līdz šīm esam ļoti daudz ieguldījuši attīstībā – zemes iegādē, tehnikā un kalšu, torņveida noliktavu celtniecībā. Tas, ko vēl neesam apguvuši, ir pārstrāde, jo šis projekts mums tā arī neīstenojās, bet vēl ir laiks. Tāpat arī svarīgi attīstīt fasēšanas cehu – sertificēto sēklu fasēšanai.

Liene: – Zemes platības, visticamāk, mēs nepaplašināsim, bet nākotnē arvien attīstīsim – lai tas, ko te saražojam, būtu maksimāli vērtīgs. Būtiski ir iegūt maksimālu labumu no tās zemes, kas jau ir īpašumā. Īstenojot jaunu projektu, var sasniegt labus rādītājus, līdz ar to nodrošinot jaunas darba vietas.

Andris: – Mūsu sēklas materiālu varam realizēt Polijā, Lietuvā, Igaunijā, jo kvalitatīvas sēklas vajadzēs vienmēr! Nepastāvīgi laika apstākļi tagad ir regulāra parādība, tāpēc nekad nevar zināt, vai izdosies novākt to, kas iecerēts. Sals, plūdi – pirms gadiem 10 tas nebija tik bieži, bet nu jau ar to saskaramies pastāvīgi. Uzskatu, ka biogāzes projekti pašlaik ir vēsture, jāmeklē citi attīstības virzieni.

– Vai, atskatoties uz padarīto ar pašreizējās pieredzes acīm, kaut ko darītu citādāk?
Andris: – Iespējams, tajā laikā, kad mums vēl nebija ekonomiskā rūdījuma, varējām nopirkt vairāk cukurbiešu kvotu, paņemt bankā kredītu un apgrozīt daudz lielāku naudu. Ir saimniecības, kas to paveica un no vidēja mēroga kļuva par lielām.

Biruta: – Uzskatu, ka kopumā esam gājuši pareizo attīstības ceļu, mums sasniegti atzīstami rezultāti. Var teikt, ka visu, ko nopelnījām, kopš 1992. gada ieguldījām attīstībā – un rezultātu var redzēt tagad. Vēl skopāk un taupīgāk dzīvot nebija iespējams. Bija saimniecības, kam bija daudz lielāks sākuma kapitāls, kas bija tuvāk kolhoziem. Mēs ar Gunāru bijām pedagogi, tāpēc ar kolhoza tehniku mums nebija nekāda sakara. Par mūsu vecāku pajām gan dabūjām lopus. Kādu brīdi mums bija govis, realizējām svaigu pienu, pārstrādājām – arī tas deva papildu ienākumus. Uzskatu, ka pašlaik esam sasnieguši ko tādu, kas man nav aptverams, raugoties no 90. gadiem! Arī toreiz nedzīvojām slikti – bijām pilsētnieku ģimene, tirgojām tulpes, audzējām gurķus, kāpostus, ābolus, ko vedām uz tirgus. Sākot ar pāris hektāriem, mēs sasniedzām visu pārējo, jau toreiz sapratām, ka bez zemes nebūs nekas. Droši vien, ka zemes iegādē varējām būt drosmīgāki, bet bijām bailīgi un taupīgi. Taču pamatā visam ir Andra vēlme un griba te strādāt. Arī Liene, kas pirms tam studēja pedagoģiju, no 2004. gada uzsāka darbu saimniecībā – es vairs vienkārši nejaudāju tikt galā ar grāmatvedību, ko uzticēju meitai.

Līdzās esošajām torņveida noliktavām pacelsies vēl trīs sauso graudu novietnes.

– Un tomēr – kas ir jūsu veiksmes pamatā? Daudzi ir sākuši arī ar lielāku kapitālu, bet jūs pašlaik tiešām esat daudz sasnieguši.
Biruta: – Mēs esam pamatīga, darbīga ģimene, strādājam visi kopā, noturot stingras prasības, nežēlojam sevi. Izvērtējam visus sadarbības piedāvājumus – firmas, bankas, nekur neesam sadeguši ar finansēm. Jau sākumā sadarbojāmies ar Kemiru (tagad –
Baltic Agro), Bayer un citām pamatīgām kompānijām, kas nāca arī ar savu padomu. Mēs strādājam, strīdamies, strādājam un ejam tālāk! Jā, dažreiz man ir licies, ka Andrim ir pārgalvīgi plāni, bet viņam ir konkrēts redzējums par tehniku, saimniecības attīstību. Laiks un prakse ir pierādījusi, ka mums katram ir savs redzējums savā jomā, ko spējam pareizi un racionāli risināt.

Andris: – Mums palīdzējis arī tas, ka nemēdzam par fondu naudu iepirkt lētāko tehniku un pēc trim gadiem saskarties ar problēmām. Mēs paliekam pie labiem zīmoliem! Mūsu traktoriem ir 17 tūkst. motorstundas, vecākajiem – 20 tūkstoši, bet visi strādā un funkcionē. Izvēlamies nopietnus un atbildīgus sadarbības partnerus. Ir arī tādi, no kuriem esam atteikušies. Izvērtējam visu, ko mums stāsta, kāda ir citu pieredze, un izvēlamies labāko, kas noderēs mūsu saimniecībai. Katru piegādātāju izsveram, ņemot vērā kvalitāti, attieksmi un mobilitāti ražošanas procesā.

Mums ir laba sadarbība ar daudzām kompānijām, piemēram, Väderstad, Lietuvas Ivabalte u.c. Sadarbības partneru mums ir daudz, visu izšķir speciālistu darbs un ātrums. Jā, mums ir bijuši arī konflikti ar tehnikas uzņēmumiem, kas ne vienmēr ir savu uzdevumu augstumos un kam dīlera tiesības ir teju svarīgākas par konkrēto saimniecību, tās vajadzībām. Firmas bieži nesaprot, ka lauku uzņēmējs ir tas, kas nodrošina sekmīgu šī piegādātāja attīstību un pastāvēšanu.

Gunārs: – Arī padomju laikā savās profesijās guvām panākumus – Biruta kā pedagoģe, es – brīvās cīņas treneris, sagatavojot arī republikas izlasi. Daudzi mani audzēkņi arī tagad ir labos amatos, jo sports norūda un disciplinē. Biruta joprojām ir sabiedriski aktīva, savu enerģiju un prasmes ieguldījusi tādu novada infrastruktūras objektu būvniecībā kā Bauskas peldbaseins, kas novadā bija tik ļoti gaidīts, pašlaik realizējas viņas dzīves viens no lielākajiem sapņiem – jaunā sporta skola un sporta halle.

Lauki nav tikai zeme un darbs, bet arī sakārtota vide, kur cilvēks var attīstīties, izglītot savus bērnus, rast gandarījumu un lepoties par savu dzimto vietu. Mēs nekad neesam savā darbībā bijuši vienaldzīgi vai laiski vērotāji. Mums neviens neko nav pienesis klāt. Tas, kas sasniegts, noticis, pateicoties kopīgiem ģimenes spēkiem un darbinieku labi organizētam darbam, nodrošinot teicamus ražošanas līdzekļus. Ļoti daudz ir palīdzējusi pieredze personālvadībā, kas lika mums pašiem augt līdzi. Andrim savukārt bērnībā mīlestību pret laukiem prata ieaudzināt Birutas mamma Emīlija.

– Kā ir šobrīd ar jauno paaudzi – vai jūsu bērniem, mazbērniem ir interese par lauksaimniecību?
Biruta: – Jaunā paaudze te arī tiek nodarbināta! Maija sākumā nedēļas nogalē kopā ar Jēkabu, Andra dēlu, sastādījām agros kartupeļus.

Liene: – Bērni te darbojas, bet mans uzskats ir tāds – varam viņiem iedot makšķeri, bet zivis jāķer pašiem.

Andris: – Nevienam jau vienkārši tāpat neko nedos. Kā smejos – bērnu mums ir daudz – man četri, Lienei trīs, tā kā konkurence ir sīva! Nav jau vajadzīgs, lai visi paliek saimniecībā, bet pāris noteikti te strādās. Ne jau visiem jāstrādā lauksaimniecībā, ir arī citas labas jomas! Pat gribētu, lai mani un Lienes bērni mācītos ārzemēs, redzētu, kā notiek lietas citur. Lai lauksaimniecībā paliek tie, kam tas ir aicinājums un gribēšana. Manuprāt, par lauksaimnieku ir jāpiedzimst. Nevajag to uzspiest bērnam, ja tas nav viņa.

Biruta: – Man parasti mazbērni palīdz – gan ar dārza darbiem, gan telefonu un datoru, ražas novākšanā, sverot kravas. Tas, ka jaunā paaudze ir atšķirīga no maniem bērniem, ir fakts. Viņi ir ar plašāku informācijas bagāžu, bet – vai čaklāki? Andra vecākais dēls studē agronomiju, vasarā arī graudus ved ar traktoru. Man ļoti patika, kā Krišjānis tika galā ārkārtas situācijā, kad bija nogrimis kombains un piekabe, bet Andra nebija mājās, – puisis izdarīja visu, ko pat vecie darbinieki baidījās paveikt! Tātad jaunie var un prot profesionāli rīkoties.

Ļoti grūti pateikt, kurš gribēs kļūt par lauku uzņēmēju. Arī mana mamma, kas audzēja dārzeņus, mēdza teikt, ka bez viņas te neviens nerušināsies pa zemi... Un paskat, mēs taču darām!

Gunārs: – Tāpat ļoti no svara ir otra puse. Ja man nebūtu Biruta, es arī nebūtu lauksaimnieks!

Andris: – Apstākļu sakritība, darba mīlestība, vēlme kopt savu zemi, nebaidīties no grūtībām, gūt patiesu gandarījumu par paveikto ne katram var būt pašmērķis. To spēj stiprie un atbildīgie cilvēki, tādus mūsu ģimene 15.–16. jūnijā gaida Bauskas novada Dāviņu pagasta Spolnieku laukā lauksaimniecības lielpasākumā Traktordiena. Visi mīļi gaidīti!