Saimnieks LV / 2021.gads (Februāris.)

Gaļas liellopu nozare Latvijā ienākusi salīdzinoši nesen, un šo ganāmpulku turēšanā un ēdināšanā saimniekiem jāapgūst pamatzināšanas gan pieredzes ceļā, gan ieklausoties speciālistu paustajā. Turēšana, ēdināšana un ģenētika ir svarīga visos laikos, tomēr veiksmīga darbība balstās uz sakārtotu infrastruktūru, kas, jāatzīst, mazām saimniecībām ar 20–40 liellopiem fermā ne vienmēr ir pa spēkam.

Daiga Baltiņa, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra lopkopības speciāliste, rosina domāt par vairākiem aspektiem šajā nozarē. Kvalitatīva gala produkta nodrošināšanā svarīga ir zīdītājgovju grupēšana – „turēšana un ēdināšana atbilstoši to fizioloģiskajam stāvoklim”. D. Baltiņa uzsver: „Nereti nelielos ganāmpulkos (līdz 30 zīdītājgovīm) visi liellopi dzīvo kopā vienā barā, bet tas nav pareizi. Ir svarīgi grupēt – grūsnās govis un teles, zīdītājgovis ar teļiem, ataudzējamās teles un vaislas buļļi.

Piemēram, grūsnajām zīdītājgovīm un telēm ir nepieciešama atbilstoša vieta grūsnības beigu posmā, dzemdību laikā un pēc tām. Gotiņai ir iespēja atpūsties, un, ja tai ir kādas veselības problēmas, saimnieks var veikt nepieciešamās manipulācijas. Zīdītājgovju boksos jānodrošina tīrība un pakaiši, vienmēr jābūt dzeramajam ūdenim un barībai. Pareizi iekārtota vieta šajā periodā saimniekam ļaus laikus pamanīt pēcdzemdību problēmas. Piemēram, kā norit teļa adaptācija kopā ar māti. Nepareizi ierīkotā vietā zīdītājgovīm var rasties stress, palielinās traumatisma risks un apgrūtināta arī palīdzības sniegšana, bet manipulāciju laikā biežāks var būt darbinieku traumatisms. Lielākā uzmanība jāpievērš dzīvnieka ķermeņa kondīcijas izmaiņām. Lai kontrolētu dzīvmasu, liela nozīme ir regulārai dzīvnieku svēršanai.”

Herefordas šķirne.

Savukārt runājot par govīm, kas jau atnesušās un ir kopā ar teļiem, speciāliste uzsver, ka viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē barības uzņemšanu, ir dzīvnieka fizioloģiskais stāvoklis: „Govs, kura zīda teļu, ēd par 40–60 % vairāk nekā govs cietstāves periodā. Barības uzņemšanu ietekmē dzīvnieka vecums. Nereti govis tiek labi barotas grūsnības beigu posmā, un tad visbiežāk gaidāmas problēmas dzemdību laikā. Grūsnās govis baro ar vidējas kvalitātes rupjo lopbarību – skābsienu vai sienu. Dažkārt pēdējos mēnešos pirms dzemdībām izēdina tikai labas kvalitātes sienu, ja govis ir optimālā ķermeņa kondīcijā. Nedrīkst izēdināt sliktas kvalitātes vai pelējušu lopbarību.

Ja barība nav pietiekami kvalitatīva, tad neapšaubāmi prioritāte ir teļa nodrošināšana ar pienu. Liellopi parasti spēj uzņemt un pārstrādāt lopbarības sausnu 1.4–4.0 % no savas ķermeņa dzīvmasas dienā. Atkarībā no barības kvalitātes zīdītājgovis patērē 1.8–2.0 % lopbarības sausnas no ķermeņa dzīvmasas, ja ir spiestas uzņemt zemas kvalitātes lopbarību. Govij uzreiz pēc atnešanās jānodrošina tāda ēdināšana, lai tā nezaudētu svaru. Ja vien ir iespējams, tad šajā periodā barībā nevajadzētu būt pārāk lielam proteīna daudzumam, jo tas veicinās piena veidošanos, kas var būt par iemeslu teļu caurejai un govju mastītiem.”

Angus šķirne.

D. Baltiņa atgādina, ka ataudzējamām telēm galvenais atskaites punkts ir vaislas telīšu mākslīgās apsēklošanas vai lecināšanas vecums. Pirmpienēm ir jānovērtē atnešanās vieglums, teļu dzīvotspēja, teļu augšanas rādītāji jeb māšu pienīgums. Lai novērtētu eksterjeru, veic lineāro vērtēšanu pirmajā un trešajā laktācijā. No vaislas telītes izaudzēšanas apstākļiem atkarīga laktējošas govs produktivitāte. Tādēļ nedrīkst atstāt teles novārtā. Pirms teles  lecināšanas jāizvērtē tās kondīcija – kāda ir muskuļu attīstība, vai nav izveidojies pārāk liels zemādas tauku slānis. Telei jābūt labi attīstītai, muskuļainai, bet ne treknai, tad tā paliks grūsna un atnesīsies. Jo vairāk grūsna tele ir aptaukojusies, jo lielāks risks, ka būs apgrūtinātas dzemdības. Ja tele paredzēta vaislai, īpaša uzmanība jāpievērš skeleta attīstībai. Svarīga ir dzīvnieka gaita. Audzējot vaislas teli, jānodrošina vajadzīgais proteīna daudzums, lai telei izveidotos muskuļots korpuss un dzīvmasa ne mazāk par 420–450 kg. Lai kontrolētu telīšu augšanu, nepieciešama to svēršana atkarībā no saimniecības mērķiem.

Šarolē šķirne.

Lauksaimniecības speciāliste atzīst, ka noteikt vaislas buļļa patieso auglību pirms tā ievietošanas ganāmpulkā nav iespējams, toties var novērtēt tā ātraudzību. Tā ir viena no īpašībām, kurai ir visciešākais sakars ar iedzimtību. Ar līdzsvarotiem un mierīgiem liellopiem ir viegli strādāt. Šādi dzīvnieki neapdraud citus ganāmpulkā esošos dzīvniekus un darbiniekus. Arī šī īpašība tiek ņemta vērā vērtējot, un ātri uzbudināmi, nenoturīgas nervu sistēmas bullēni tiek brāķēti un kā vaislinieki gaļas liellopu ganāmpulkos netiek izmantoti. Savi nosacījumi ir jāievēro vaislas buļļu barošanā, jo svarīga ir to ķermeņa kondīcijas noturība visu lecināšanas laiku, līdz tie tiek atšķirti no zīdītājgovju bara.

Zemnieku saimniecībā Ceļmalas Burtnieku novadā, Inese Gaumane ir ciltsdarba un pārraudzības darba veicēja, bet saimniecību vada dēls Gatis Gaumanis, kurš pārņēma 1992. gadā dibinātās Ceļmalas no vectēva. Inese Gaumane stāsta: „Saimniecībā audzējam Simentāles šķirni gan šķirnes pavairošanai, gan gaļas ieguvei līdz sešu, septiņu mēnešu vecumam. Arī brāķētās telītes un zīdītājgovis nododam gaļas produkcijā. Grupējam atkarībā no tā, vai bullis atrodas ganāmpulkā sezonāli, uz pāris mēnešiem vai regulāri. Atkarībā no buļļu noslodzes govis tiek dalītas grupās pa 25–30. Atsevišķu grupu veidojam no ataudzējamām telītēm. Zīdītājgovis, tuvojoties atnešanās laikam, arī tiek rūpīgi nošķirtas no visa ganāmpulka, lai dzemdības būtu mierīgākas. Šai šķirnei gan īpašu problēmu nav, tomēr var gadīties visādi. Tas dod iespēju atbilstoši regulēt arī barības devas un ēdināšanas režīmu. Sezonālai pēcnācēju ieguvei ir vairākas priekšrocības – vieglāk kontrolēt un veikt ganāmpulka pārraudzību, sadalīt atšķirtos teļus pa vecuma grupām. Kopš 2006. gada šķirnes vaislas buļļus iepērkam Vācijā. Tas nav lēti, bet garantē šķirnību un ļauj ganāmpulkā izvairīties no tuvradniecības.”

Limuzīnu šķirne.

Kocēnu novada Kocēnu pagastā zemnieku saimniecība Pūces tika izveidota 1992. gadā, kad mantotajā īpašumā sāka saimniekot Sproģu ģimene. Sākumā bijusī kolhoza grāmatvede Māra Sproģe nodarbojās ar piena gotiņām, bet tad pakāpeniski pārgāja uz gaļas liellopu audzēšanu un zīdītājgovīm.

Tagad šeit saimnieko dēls Jānis Sproģis, kurš lauksaimniecības izglītību ieguva Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā (tagadējā Vidzemes tehnoloģiju un dizaina tehnikumā). Pavisam ganāmpulkā ir 63 liellopi, 41 zīdītājgovs, plānots to skaitu palielināt līdz 50. Zemes īpašums Pūcēs ir pie simts hektāriem un vajadzīgo barības daudzumu var nodrošināt. Sienu un skābsienu sagatavo ruļļos. Saimnieki atzīst: „Protams, zīdītājgovju un teļu grupēšana pa vecumiem ir efektīva, bet mūsu iespējas patlaban neļauj īstenot šo pieeju tā, kā gribētos. Iekārtota atsevišķa atnešanās novietne, kur grūsnajām govīm ir mierīgi apstākļi, jo tās norobežotas no visa lielā bara. Telītes piebarojam, bet teļus ilgāk par sešiem mēnešiem neturam. Tad ceļš ved uz 300 km attālo izsoļu namu Neretas novadā.”