Saimnieks LV / 2019.gads (Marts.)

SIA Gaižēni direktors Alekss Rasmusens (Alex Rasmussen) vada vienu no lielākajiem cūkkopības kompleksiem Latvijā, kas izvietots Cēsu un Bauskas novadā. Nepatīk, ja uzsver – dāņu cūkkopis, jo jau 30 gadus viņš par savām mājām sauc Latviju, tāpēc norāda, ka biznesa attīstībā tautībai nav nozīmes. Toties augstai uzņēmējdarbības ētikai un modernām tehnoloģijām ir gan, un tieši to saimnieks savā uzņēmumā īsteno.

– Uzņēmuma lielākais jaunums ir tas, ka nupat cūkkopības kompleksā Tunkūni Bauskas novada Brunavas pagastā pabeigti jauni cūku nobarošanas kompleksi.
Alekss Rasmusens: – Tā ir. Te gan viena kompleksa puse tika uzcelta jau 2013. gadā, bet otru pusi – trīs jaunas cūku novietnes un graudu torņus pabeidzām šogad. Jauno kompleksu būvniecība sākās pērn jūnijā, tā kā viss noticis gana ātri. Kompleksu būvniecībai piesaistījām ES fondu projektu līdzekļus. Zem jumta te kopumā ir trīs hektāri. Jaunās ēkas jau ir nodotas ekspluatācijā, un cūkas tur tiks ievietotas marta sākumā. Katrā novietnē var atrasties līdz 800 cūkām, sivēnu mums pietiek. Jaunajā nobarošanas kompleksā audzējam cūkas svarā no 30 līdz 110 kg. Sivēni te nonāk no sivēnmāšu kompleksa, kas atrodas Īslīces pagastā. Kopumā kompleksā atrodas 22 tūkstoši cūku.

– Kopumā uzņēmumam ir četri kompleksi – Priekuļu, Brunavas un Īslīces pagastā.
– Apzināti esam dzīvnieku novietnes cēluši dažādās vietās – tas ir risku mazināšanai, lai visas cūkas nav vienuviet. Tā ir arī vieglāk kontrolēt mēslu daudzumu. Līdz ar jaunā kompleksa izbūvi esam īstenojuši mērķi, ko izvirzījām pirms gadiem desmit. Tā ir pilna cikla ražošana.

Priekuļos mums ir savs sivēnmāšu komplekss, vaislas stacija un arī nobarošana – no turienes uz Bausku sivēnus nevedam. Savukārt vaislas stacija nodrošina sivēnmātes Īslīces kompleksam. Īslīces pagastā ir ap 2700 sivēnmāšu, tur tiek izaudzēti sivēni, kas vēlāk tiek pārvesti uz Brunavu nobarošanai. Netālu atrodas mūsu lielākais kaimiņš Uzvara – lauks, ar ko sadarbojamies – nododam šķidrmēslus un nepieciešamības gadījumā varam iepirkt graudus lopbarībai.

Kopējais cikls ir šāds – no brīža, kad sivēnmāte tiek apsēklota, līdz dzemdībām paiet 116 dienas. Četras piecas nedēļas sivēni pavada pie mammas, pēc tam tie nonāk t.s. klimata istabā, kur ir silta grīda un patīkami apstākļi – tāds kā bērnu dārzs, kur pavada vēl aptuveni septiņas nedēļas. Kad ir sasniegti 30 kg, sivēni nonāk nobarošanas kompleksā. Aptuveni trīs mēnešu laikā tie sasniedz 110 kg un tad tiek vesti uz kautuvi.

– Kādas šķirnes cūkas audzējat?
– Pamatā ir trīs tīršķirnes – Jorkšīras, Landrases un Djurokas, katrai ir savas labās īpašības. Savā vaislas stacijā arī krustojam, lai izveidotu iespējami labāko versiju – cūku ar liesu gaļu, veiksmīgu masas pieaugumu. Regulāri iepērkam ģenētisko materiālu no ārzemēm. Mums ir slēgts cikls tādā ziņā, ka kopš 2000. gadu sākuma, kad ievedām dzīvas cūkas, vairs to nedarām, ganāmpulku atražojam paši. Tas ir drošības dēļ, negribam ievest arī slimības. Mani kolēģi strādā arī ar Latvijas balto cūku, rezultāti ir samērā atzīstami, ģenētiskais potenciāls ir pietiekams.

– Vai uzcelto kompleksu var uzskatīt par iespējami modernāko?
– Novietnēs viss ir maksimāli automatizēts. Ir automātiskā mazgāšanas sistēma, ventilācija, barības padeve, mēslu savākšana. Vienā aizgaldā ir ap 18 rukšu – viņiem automātiski pa caurulēm tiek piegādāta kombinētā lopbarība, ko paši gatavojam te uz vietas. Cūku atvešana un izvešana ir nodalīta zonās, kur savukārt nevar tā vienkārši iekļūt cūkkopji, iepriekš ir jāpārģērbjas un jāveic dezinfekcijas pasākumi. Arī cūku transportēšanas koridorā ir siltā grīda, lai cūkām visur būtu omulīgi un patīkami.

Cūku mēsli sakrājas zem grīdas, no kurienes tiek sūknēti uz mēslu krātuvēm. Pie jaunā kompleksa ir 9 krātuves, katrā ietilpība 4300 m³. Mēsli krātuvēs krājas aptuveni 9 mēnešus, pavasarī un rudenī tos izliekam uz laukiem. Protams, tas nāk par labu ražai, kā arī ļauj ietaupīt uz minerālmēslu iegādi. Slēgtās mēslu krātuves palīdz samazināt gāzu emisiju, nenotiek iztvaikošana.

– Vai visu kompleksu apkalpošanai vajag daudz darbinieku?
– Cilvēku skaits mums ir salīdzinoši neliels – 53. Gribam būt pēc iespējas efektīvi, lai vienkāršos darbus paveic mašīnas. Tieši tāpēc mums ir mazgāšanas automāti, kas ietaupa cilvēku resursus. Uzskatu, ka uz vienu cilvēku apgrozījumam jābūt 200 tūkst. EUR gadā. Darbinieks jau nav vainīgs, ja tu kā darba devējs nemāki izveidot pietiekami efektīvu ražotni un maksāt konkurētspējīgu atlīdzību. Mūsu uzņēmumā visa naudas aprite ir absolūti caurspīdīga. Vidējā alga (bruto) ir virs pusotra tūkstoša eiro, bet tādu algu nevar maksāt par bedres rakšanu ar lāpstu.

Mūsu darbinieki strādā vairākās nozarēs – administrācijā, augkopībā, barības ražošanā... Kolektīvs ir samērā stabils. Gada laikā mainās viens, varbūt divi cilvēki. Pamatā mēs ņemam darbiniekus bez lauksaimnieciskās izglītības un, ja redzam potenciālu, apmācām viņus, ir iespēja kāpt pa karjeras kāpnēm. Mūsu nozarē nav daudz kvalificētu darbinieku, īpaši jau laukos. Mums ir arī privātais pensiju fonds – viss orientēts uz to, lai būtu ilgstoša sadarbība. Piesaistām arī ārpakalpojumus – barības konsultantus, veterinārārstus. Dažkārt darbinieku apmācībai izmantojam ārvalstu speciālistus, arī no Dānijas.

Manos pienākumos, protams, sadarbībā ar valdi, ietilpst stratēģisko lēmumu pieņemšana, mērķu izvirzīšana un budžeta sagatavošana, arī ikdienas vadītāja darbi. Es vispār domāju, ka nevajag baidīties no līdzatbildības. Arī lauksaimniekus uz to iedrošinu. Apvienojot spēkus ar vēl kādu zemnieku, arī lēmumus var pieņemt kopā un nav vienam viss jāizlemj. Tas gan nozīmē, ka arī ar peļņu jādalās. Kā jebkurā biznesā.

Jaunais Gaižēnu cūku nobarošanas komplekss Brunavas pagastā no putna lidojuma.

– Vai varat ganāmpulku nodrošināt ar savu lopbarību?
– Varam izaudzēt vien 35 % no tā, kas mūsu cūkām ir vajadzīgs. Priekuļu pagastā apsaimniekojam ap 900 ha platības un Bauskas novadā ap 600 ha, tur aug rudzi, kvieši, auzas, pupas... nepieciešamo piepērkam no vietējiem zemniekiem. Gadā nepieciešams ap 24 tūkst. t barības, katru dienu ap 65 t, tā kā daudzums ir ievērojams. Gatavojot lopbarību, graudiem pievienojam vien mikroelementus un vitamīnus, ko iegādājamies no ārvalstīm. Sivēniem graušanai pāris reizes nedēļā tiek doti arī salmi. Proteīnam mums nepieciešama arī soja. Vēl izmantojam kukurūzu – pašlaik iepērkam no Ukrainas. Tas ir vairāk cenas dēļ, jo Latvijā tā pašlaik ir dārga – virs 200 EUR/t. Pie pašreizējām cūkgaļas cenām tas ir daudz.

Arī lauku apstrādes tehnika mums ir pašiem sava, nomājam tikai kombainu. Traktorus un tehniku nekad neesam pirkuši ar ES fondu atbalstu, jo uzskatu, ka šo projektu laikā tehnikas cena tiek nepamatoti sadārdzināta.

– Tātad galvenais jūsu biznesa veids ir sivēnu nobarošana?
– Jā, tas ir tas, ko šobrīd pārsvarā darām. Lielākā daļa nobaroto cūku tiek pārdotas kautuvēm, gaļas pārstrādei tepat Latvijā. Kādreiz eksportējām arī dzīvus sivēnus – uz Lietuvu, kur tos tālāk nobaroja, bet Āfrikas cūku mēra dēļ tas pašlaik ir ļoti apgrūtināti. Tieši tāpēc mums bija būtiski pabeigt šo jauno kompleksu, lai varētu paši nobarot cūkas. Pērn eksportā aizgāja vien 4 % no izaudzētajām cūkām. ĀCM dēļ uzņēmumā, protams, ir mazgāšanas un dezinfekcijas telpa, kur tiek apstrādāts transports un dažādas iekārtas pirms ievešanas cūku fermā. Biodrošība ir būtiska uzņēmuma ikdienas sastāvdaļa.

Sadarbojamies ar Kurzemes gaļsaimnieku, Rēzeknes gaļas kombinātu, vairākām citām nelielām kautuvēm. Uz produkcijas netiek norādīts, ka tā ir tieši mūsu ražotā gaļa, bet, ka vietējās izcelsmes gan. Ir ideja, ka mūsu ražoto cūkgaļu varētu tirgū pozicionēt kā brīvu, piemēram, no penicilīna vai antibiotikām. Tas noteikti daļai patērētāju būtu svarīgs izvēles kritērijs. Par savu gaļas pārstrādi mēs noteikti nedomājam, kaut un ražot produkciju citi prot labāk.

Pašlaik saņemam aptuveni 95 centus par cūkas dzīvsvara kilogramu. Un tas ir zem pašizmaksas. Var teikt, ka mūsu nozare vispār šobrīd strādā zem pašizmaksas. Uz katru cūku zaudējam 10–15 EUR, ko samaksājam paši. Protams, kā jebkurā biznesā, ir jāprot atlikt līdzekļus, kad ir labie gadi, lai būtu, no kā dzīvot sliktākos laikos. Nav jau tā, ka vienmēr būtu slikti, un varam cerēt, ka nākotnē atkal situācija uzlabosies. Viss atkarīgs no uzņēmuma efektivitātes, konkurētspējas. Par to pastāvīgi jādomā. Pagājušo gadu uzņēmums tomēr beidza ar peļņu. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no graudu cenām, jo lopbarības izmaksas veido aptuveni 70 % no kopējiem izdevumiem.

Vispār Latvijā ar cūkgaļu var nodrošināt kādus 60 % no patērētāju vajadzībām. Tas nozīmē, ka daudz tiek ievests. Jā, varētu teikt, ka mēs varētu paplašināt cūku audzēšanu, taču jāskatās, vai spējam konkurēt ar lētāko importa gaļu. Latvijā nāk iekšā gaļa no Polijas, Spānijas, Beļģijas, tā mēdz būt 2.–3. klases un nonāk pārstrādē. Svaiga gaļa jau lielākoties tiek izmantota vietējā. Pārstrādātājiem, tāpat kā pircējiem interesē iegādāties pēc iespējas lētāku preci. Vārdos mēs atbalstām vietējo produkciju, bet vai esam gatavi maksāt par to arī tad, ja tā ir nedaudz dārgāka? Ja par ievesto gaļu netiek maksāts PVN, konkurēt ir vēl jo grūtāk.

– Vai ar citiem cūkkopjiem Latvijā jums ir koleģiālas attiecības?
– Esmu Latvijas Cūku audzētāju asociācijas valdes loceklis. Nozarē esmu iesaistīts jau sen un labi pazīstu arī citus cūkkopjus Latvijā. Mums ir ap 50 biedru un vismaz 10 var uzskatīt par lieliem tirgus spēlētājiem, kas līdzīgi Gaižēniem, jo lielākā daļu Latvijas cūkkopju ir nelielu saimniecību īpašnieki, kuru īpašumā ir vien pāris cūkas.

Ar citiem Latvijas cūkkopjiem mums ir koleģiālas attiecības, īpaši ar savas asociācijas biedriem. Izpalīdzam viens otram, dodamies mācībās. Mums jau ir jākonkurē ar citiem Eiropas cūku audzētājiem! Vispār Latvijā vēl ir ļoti daudz vietas, lai varētu daudz ko darīt – gan cūkkopībā, gan citās nozarēs. Jāņem vērā, ka cūkkopība nekādas subsīdijas no ES nesaņem. Arī no Dānijas mēs nekādas speciālas piemaksas nesaņemam. Tas ir vecs mīts, kas dažkārt uzpeld arī vēl šobrīd. Mums ir atbalsts ciltsdarba programmai par sivēnmātēm un hektāru maksājumi tieši tāpat kā citiem lauksaimniekiem.

– Lai gan latvieši labprāt ēd cūkgaļu, ne katrs labprāt grib cūku kompleksu savā apkārtnē.
– Manuprāt, cūkgaļas patēriņš ir samērā vienmērīgs, pircēju izvēles ir diezgan tradicionālas, liellops vēl arvien nav tik populārs. Cita lieta, sekoju līdzi, ka sabiedrība vairāk uzmanības pievērš labturības prasībām, veterināro zāļu izmantošanai. Mūsu uzņēmuma princips ir lietot pēc iespējas mazāk medikamentu. Protams, ja ir vajadzība, to darām, bet konkrētai cūkai ar konkrētu vainu. Protams, gadās, ka kāda cūka arī aiziet bojā. Līdz 1.5 % no kopējā apjoma cūku tiek likvidētas. Piemēram, ja redzam, ka sivēns vispār neaug. Tad pastiprināti novērojam aizdomīgo cūku un izlemjam, ko darīt. Tās cūkas, kurām ir bruka vai kāda cita kaite, tiek ievietotas atsevišķā aizgaldā novērošanai. Mūsu interesēs ir darīt visu, lai cūkas justos labi. Ja tā būs, tad viņas augs – pieaugums var būt pat kilograms dienā. Katrā aizgaldā ir līderis. Parasti pirmajā dienā tiek noskaidrotas attiecības, un pēc tam jau hierarhija ir skaidra.

Jā, nevarētu teikt, ka sabiedrība ir ļoti labvēlīgi noskaņota pret cūku audzēšanu. Mēs it kā gribam vietējo produkciju un lai tā būtu pieejama, bet ne pie savas mājas. Vides prasības ir samērā augstas. Notiek sabiedriskās apspriešanas... bet tas jau ir daudzās jomās, ne tikai cūkkopībā. Taču šī nozare, lai kaut ko uzsāktu, prasa ļoti lielus kapitālieguldījumus. Lai atmaksātos ieguldījumi, nepieciešami 20 un vairāk gadi. Pēdējos gados gan nekādas domstarpības ar sabiedrisko viedokli vai pašvaldībām mums nav bijušas. Arī ar kontrolējošajām iestādēm sadarbība ir laba. Viņiem ir jādara savs darbs, un mēs savā ziņā esam sadarbības partneri. Mums nav, ko slēpt, un esam gatavi kaut ko uzlabot, ja nepieciešams. Vienīgā neērtība, kad pavasarī šķidrmēsli tiek izvietoti tīrumā. Tad atkarībā no laika apstākļiem, vēja ātruma un virziena smaka ir, iedzīvotājiem tas sagādā neērtības. Tieši tāpat kā augkopībā, kad tiek migloti lauki. Ir labi, ka ap jauno kompleksu nav īpaši liela apdzīvotība. Cenšos, lai ietekme uz apkārtējiem iedzīvotājiem būtu pēc iespējas mazāka. Lauksaimnieki ir neliela daļa no sabiedrības, un mūsu vara nav liela, bet citiem vienmēr būs viedoklis. Jāmāk sadzīvot!

Taču galvenais, ka no mūsu biznesa iegūst valsts, pārējiem jau ir svarīgs tikai šis cipars – cik iemaksājam valsts budžetā. Un no Gaižēniem par katru nobaroto cūku vidēji valsts budžetā nonāk 18 EUR. Pērn kopumā ap diviem miljoniem eiro. Un tas ir sabiedrības ieguvums!

Ja cūkas jūtas labi, tad svara pieaugums var būt pat līdz 1 kg dienā.

– Ar ko var skaidrot, ka tieši dāņiem labi padodas cūkkopība? Latvijā ir vairāki dāņu cūkkopji.
– Dānijā cūkkopība ir ļoti liels bizness, arī liels lauksaimniecības nozares īpatsvars. Tur ir izstrādātas tehnoloģijas un know–how, kas ir zināma priekšrocība. Latvijā ir arī norvēģu cūkkopji... ar to es gribu teikt, ka tautībai te nav noteicošā loma. Es arī nedomāju, ka latviešiem vajadzētu uztraukties par ārzemju lauksaimniekiem, viņu te nav daudz. Es pats esmu dānis, bet jau 30 gadus dzīvoju Latvijā, mans uzņēmums te maksā nodokļus, nodarbina cilvēkus... Ikdienā es pat tik ļoti nepiedomāju, no kurienes es esmu.

– Kā jūs nonācāt Latvijā?
– Latvijā esmu kopš 90. gadiem. Tas, ka paliku te, lielā mērā bija sagadīšanās. Es kā students toreiz Latvijā nonācu, lai iegūtu praktisko pieredzi lauksaimniecībā. Iemācījos pat slaukt govis ar rokām. Pēc tam tur attīstīju viesnīcu biznesu, to pārdevu, šķiet, 2006. gadā. Paralēli biju jau pievērsies lauksaimniecībai. Man bija neliela saimniecība Raiskuma apkaimē, kur arī dzīvoju, un man šķita, ka šajā nozarē ir jāattīstās, jo man ir lauksaimnieciskā izglītība, iegūta Dānijā. Pie manis ieradās arī jaunākais brālis, kas palīdzēja apstrādāt zemi, sākām attīstīt saimniecību. Audzējām arī kartupeļus čipsiem. Tomēr drīz vien sapratām, ka tikai augkopība turienes augsnēs nebūs tā labākā izvēle. Vajag vēl kādu nozari. Dānijā mana apgūtā specialitāte bija pienkopībā, bet gribēju pamēģināt ar cūkām. Atradu investorus, jo sākotnēji ieguldījumi bija ļoti lieli. Man bija vēlme cūkkopību paplašināt tieši Cēsu pusē, Priekuļu pagastā. Taču sabiedrībā tajā vietā un laikā bija pret to, bet radās iespēja attīstībai Bauskas novadā.

Protams, es nevarēju toreiz iedomāties, ka viss izvērtīsies tik lielā biznesā, taču enerģija man un abiem maniem brāļiem bija, atlika tikai strādāt. Stāvēt uz vietas šajā biznesā ir tāpat kā iet atpakaļ. Tāpat kā augkopībā, arī te jābūt zināmam apjomam, lai iegūtu rentabilitāti. Jo pašizmaksa augstāka, jo grūtāk konkurēt. Un mēs konkurējam ar visu Eiropu.

– Cik stipras saites jums vēl ir ar Dāniju?
– Man tur joprojām dzīvo vecāki. Arī mana vecākā meita šobrīd studē Dānijā, visi mani trīs bērni runā gan latviski, gan dāniski. Es ar bērniem runāju dāniski, sieva – latviski, ir ļoti labi, ka bērni zina abas valodas! Es domāju, ka ir jāpielāgojas tai videi, kurā tu dzīvo. Ja es te nejustos labi, tad noteikti tik ilgi te neuzturētos.

Ja runājam par atšķirībām lauksaimniecībā, agrāk noteikti tās bija daudz lielākas starp to, kā lietas notiek te un Dānijā. Tagad – tas viss ir Eiropā, standarti ir līdzīgi. Vienīgi tas, ka zemes cenas Dānijā vai Vācijā ir daudz augstākas. Taču uzbūvēt kūti te maksā tikpat dārgi kā Dānijā. Barība maksā tikpat. Varbūt lielāku atšķirību es redzu lauksaimnieciskās izglītības ziņā. Profesionāli izglītotu lauksaimnieku te ir mazāk, un tas mēdz radīt problēmas. Ārzemes mums ir priekšā. Daudz kur vēl ir dzīvs mīts par lauksaimniecību, kur ir daudz un smagi jāstrādā, nav vietas atpūtai un smiekliem. Jauniem cilvēkiem tas nešķiet pievilcīgi.