Saimnieks LV / 2021.gads (Marts.)

Daudzu zemnieku saimniecību starts Latvijā notika aptuveni vienā laikā, 90. gadu sākumā, tomēr sākums katram bijis tik dažāds un individuāls. Bauskas novada Brunavas pagasta Krišjāņos to uzsāka ar pieciem hektāriem zemes. Jānis Straģis atceras, ka tad abiem ar tēvu radusies doma par fermu, 1996. gadā to arī izveidojuši. Jānis teic, ka interesei par dzīvi laukos pamatā ir senču gēns. Dēls godam mantojis tēva, pieredzējuša mehanizatora, dotās zināšanas par tehniku un attieksmi pret darbu. Šodien viņš saimnieko zemnieku saimniecībā Krišjāņi, lielā piena lopkopības fermā, kurā ir 500 ragaiņu, tajā skaitā ap 300 slaucamo govju.

Lielāko daļu ganāmpulka veido augstražīgās Holšteinas Melnraibās. Vēl ir Holšteinas Sarkanraibās un kādas 50 Šveices gotiņas. Ar Šveicē iegādātajām sākuši govkopību, jo siera ražošanai tām ir atbilstošāks piena sastāvs. Fermā vidējais izslaukums ir aptuveni 9000 tonnu no govs gadā. Krišjāņu govis ganībās neiet, bet plašajā, ērtajā fermā atrodas brīvpastaigā. Saimnieks teic, ka, šādi turētām, tām izslaukumi ir lielāki nekā fiksētā turēšanā, tikai jārēķinās, ka novietnei jābūt tiešām ērtai, protams, arī apgaismotai un vēdinātai.

J. Straģis skaidro: „Man kā ražotājam svarīgas tonnas, jo visu nosaka cena, un tā ir atslēga, bet par tauku un olbaltuma sastāvu pienā īpaši maksāts netiek. Tā nu esmu finansiāli ieinteresēts kvantitātē, tāpēc mums pārsvarā ir melnraibās. Mainīt ganāmpulka šķirni saimniekam nav lēti un tas ir daudzu gadu jautājums. Laba sadarbība izveidojusies ar Rokišku piena pārstrādes uzņēmu, cena par piena litru ir normāla, ar lietuviešiem izdevīgi sadarboties. Latvijā jau mums pašiem piederošu uzņēmumu tikpat kā nav. Piena autocisterna fermā ierodas katru dienu, jo 10 t rezervuārs piepildās ātri.

Mums ir paveicies ar darbiniekiem, jo pie šāda apjoma viens neesi karotājs. Savus pienākumus labi veic trīs slaucējas, ar lopu barošanu tiek galā viens darbinieks, zootehniķa un mākslīgās apsēklošanas tehniķa pienākumus arī veic viens speciālists. Dienā lopus pieskata sargi, viņi arī tīra no kūts mēslus. Darbinieki ir disciplinēti un apzinīgi, viņi ir brunavieši, viens no Bauskas.”

Kopējā apsaimniekojamā zemes platība ir 760 ha (zālāji – 180 ha, kukurūza – 80 ha, pārējais – graudaugi lopbarībai). Jānis ir pārliecināts, ka šādam skaitam lopu viņam izdevīgāk skābsienu gatavot tranšejās, nevis ruļļos, jo plēvošana ir dārga, turklāt jābūt ļoti uzmanīgiem, jo vismazākā gaisa piekļuve barībai tās kvalitāti izposta. Kukurūzas vajadzīgs apmēram 5000 t, kopā ar zāles skābsienu tā ir ēdināšanas pamatbāze.

Jānis Straģis stāsta, ka lietuviešu uzņēmums kā uzmanības žestu saviem klientiem uzdāvinājis braucienu uz eksotisko Zanzibāru, kad tas vēl bijis iespējams. Jānis atzīstas, ka reizēm varbūt gribētos darīt ko vieglāku vai kādu stundu vairāk atpūtai, taču atbildība par ģimeni un bērniem prasa savu, un kur tad ir tā vieglā maize?

Jāņa sieva Ilutas Straģe ir Krišjāņu siera meistare un labi pazīstama dažādos tirdziņos labi pazīstams daudziem siera gardēžiem. Saimnieces talants, darba mīlestība un radošums visdažādākajās siera ražojumu receptēs izpaužas jo spoži. Tā nu sanācis, ka Krišjāņos katram savs ganāmpulks, jo Ilutas pārziņā ir piena aitiņas. Jāņa un Ilutas ģimenē aug pieci bērni, jaunākais Antonijs, Elīza, Agate, Alberts un Luīze. Jānim vēl ir divas māsas, Brigita un Regīna, viņas izvēlējušās ar medicīnu saistītas profesijas. Tēva vairs nav šaisaulē, bet mamma Biruta vēl līdzās. Viņa iedzīvojusies Brunavā pēc Sibīrijas izsūtījuma, jo atgriezties dzimtajā Lietuvā nebijis ļauts.

Par sadarbību ar zemnieku saimniecību Krišjāņi stāsta veterinārārsti Gita un Mārtiņš Ozoli:

„Strādājam ar ZS Krišjāņi un arī Ilutas Straģes piena aitu ganāmpulku jau vairāk nekā četrus gadus. Ikvienas piena govju fermas īpašnieka mērķis ir iegūt pēc iespējas augstāku izslaukumu, un Krišjāņi nav izņēmums. Arī šajā fermā nopietna uzmanība tiek veltīta dzīvnieku slimību profilaksei. Protams, neviena ferma nav ideāla, katrā saimniecībā var atrast stūrīti, kuram laika un ieguldījumu būtu jāvelta vairāk, taču ar laiku cilvēki paveic vislabāko un pamazām sakārto arī atliktas lietas.

Fermā uz vietas ikdienā strādā mūsu acis un ausis kolēģe Iveta Donska. Ar viņu mums ir lieliska sadarbība. Regulāri satiekamies Krišjāņos vai sazvanāmies un izrunājam gan fermas veterinārās problēmas, gan dažādas jaunas idejas, gan arī profilakses pasākumus – ko un kā labāk darīt. Vajadzības gadījumā strādājam paši – veicam dažādas plānveida un neatliekamās operācijas, sniedzam palīdzību apgrūtinātu dzemdību gadījumos utt.

Ilutas piena aitām ļoti svarīga ir tieši profilakse – tai ir jābūt pirmajā vietā. Ja sāksim ārstēt katru dzīvnieku, tad nereti ieguvums būs mazāks, nekā tad, ja šo dzīvnieku uzreiz likvidētu. Protams, arī aitas slimo. Tad vispirms izrunājam, ko labāk darīt un kā būtu izdevīgāk – vai brāķēšanu uz laiku atlikt, vai darīt to nekavējoties, vai tomēr ārstēt. Līdzīga taktika ir arī ar govīm. Jāizvērtē, kas saimniekam izdevīgāk.

Vienmēr mēģinām būt sasniedzami jebkurā diennakts stundā, lai palīdzību saņemtu gan govis, gan aitas. Patīkami, ka Jānis un Iluta nekad nav lieguši mums uz viņu saimniecībām ņemt līdzi savus studentus, topošos speciālistus. Paldies viņiem par to!”