Dārzs un Drava / 2024.gads (RUDENS)

Foto: personīgais arhīvs

Kas īsti ir laba augsne? Kārtīgam latvietim, kas jau no bērna kājas rušinājies pa dobēm, tas šķiet pašsaprotami. Viegli mitra, irdena, tumšā kafi jas krāsā, ar sliekām un galvenais ‒ smaržīga. To augsnes smaržu buķeti ir grūti aprakstīt, bet gandrīz katram no mums ir atmiņas par labas, auglīgas melnzemes smaržu. Kas tad rada šo sajūtu buķeti, kas liecina par labu augsni?

Viegli mitra augsne ir tāda, kas spējīga noturēt nepieciešamo ūdens daudzumu un ļaut aizplūst visam liekajam. Irdenums nozīmē, ka augsnē atrodas gana daudz gaisa kabatiņu, augsnes daļiņas turas kopā sīkos pikucīšos.

Kas augsnei piedod krāsu? Pa daļai tie ir minerāli un ieži, no kuriem veidojušās augsnes neorganiskās daļiņas: smilts graudiņi, putekļi un māla daļiņas. Taču labā, tumšas kafi jkrāsas augsnē lielu daļu toņa nosaka organiskā viela, kam ir daudz dažādu komponentu un kas atkarībā no sadalīšanās pakāpes ir dažādās brūnās un gandrīz melnās nokrāsās.

Augu mēslošanas vēsture
Organiskā viela ir vispārīgs termins, kas apraksta visas tās augsnes daļas, kas radušās dzīvu organismu darbības rezultātā. Tas, ka augi labāk aug augsnē, kur ir pietiekami daudz sadalījušos augu un dzīvnieku atlieku, cilvēcei ir zināms jau kopš pašiem augu kultivēšanas pirmsākumiem. Tādēļ cilvēki ticēja, ka augu saknes organisko vielu uzņem tieši, caur mazām, mutēm līdzīgām atverītēm.

Pētījumi 18. un 19. gadsimtā parādīja, ka tiešā veidā augi organiskās vielas uzņemt nespēj, oglekli tie saņem no gaisa ogļskābās gāzes formā, bet caur saknēm uzņem ūdeni un citus elementus mazu, neorganisku molekulu formā. Zinātnieki arī atklāja, ka galvenie elementi, ko augi uzņem caur saknēm, ir slāpeklis (N), fosfors (P) un kālijs (K).

Fosfora un kālija krājumus augsnē cilvēki ātri iemācījās papildināt, izmantojot dažādus minerālas izcelsmes izrakteņus, bet vienīgais zināmais izraktenis ar gana augstu slāpekļa saturu līdz Pirmajam pasaules karam bija gvano ‒ fosilizējušies sikspārņu vai jūras putnu mēsli, kas uzkrājās tikai atsevišķās alās vai uz mazām salām, kur nepastāv veģetācija.

Pirmā pasaules kara laikā vajadzība pēc slāpekļa nitrātu formā strauji pieauga, jo nitrāti bija nepieciešami sprāgstvielu ražošanai. Vācijā, kurai nepiederēja neviena ar gvano bagāta teritorija, zinātnieki spiedīgo apstākļu dēļ ieguldīja lielu darbu un izstrādāja metodi, kā iegūt amonjaku no ķīmiski ļoti inertā gaisa slāpekļa. Šis tā sauktais Habera-Boša process prasa ļoti daudz enerģijas, toties iegūto amonjaku var viegli pārstrādāt nitrātos. Sākumā šis process tika izmantots tikai militāriem mērķiem, bet drīz vien tika uzsākta masveida slāpekļa mēslojuma ražošana.

Sliekas ir barība dabīgajiem kaitēkļu ierobežotājiem.

Vai minerālmēsli ir universāls risinājums
Slāpekļa, fosfora un kālija minerālais mēslojums nu bija viegli pieejams. Tā jau gandrīz gadsimtu augus ir iespējams pabarot ar N-P-K mēslojumiem visdažādākajās šo elementu proporcijās. Tas ļāvis attīstīties tādiem augsti specializētiem lauksaimniecības veidiem kā, piemēram, hidroponika ‒ augu audzēšana barības vielu šķīdumos vispār bez augsnes klātbūtnes. Kāda nozīme tad ir organiskajai organiskajai vielai?

Ar laiku, pārejot uz plašu minerālmēslu lietošanu lauksaimniecībā un atsakoties no agrāk lietotā organiskā mēslojuma, zemnieki sāka novērot dažādus interesantus fenomenus. Augsne kļuva gaišāka, smilšaināka vai mālaināka, vairs optimāli neturēja ūdeni.

Turklāt augi, lai arī pabaroti ar N-P-K minerālmēsliem un mikroelementiem un spējīgi izaudzēt lielu biomasu un dot ražu, kļūst ārkārtīgi cimperlīgi, vāji tiek galā ar sausumu, slimībām un kaitēkļiem, liekot izvēlēties vairāk apūdeņošanas un augu aizsardzības līdzekļu.

Acīmredzot tikai ar minerālo mēslojumu vien augu laimei nepietiek. Lielā mērogā zemniekiem šī joprojām ir smaga problēma, bet kā tas attiecas uz mazdārziņiem?

Sliekas sasmalcina augu atliekas un ienes tās dziļāk augsnē.

Kas baro tavus augus
Reti kurš mazdārziņa īpašnieks no sirds vēlas ķīmiķot savu dārziņu. Galu galā tā ir vieta, kur viņš cer izaudzēt drošu un veselīgu pārtiku savai miesai, kā arī atpūsties un atveldzēt savu dvēseli. Droši varu teikt, ka liela daļa no mums ‒ mazdārziņniekiem labprāt izvēlētos iespējami bioloģiskāko ceļu sava mazdārziņa kopšanai un pēc iespējas atgrieztos pie organiskā mēslojuma.

Ja jau augu saknes nespēj uzņemt organisko vielu, kā tad tā baro augus?

Izrādās, ka dabiskā augsnē augu minerālās barošanās atslēga ir baktērijas un sēnes. Tās spēj ēst organisko vielu un pārstrādāt to augiem uzņemamā formā.

Tiesa, ne visas baktērijas un sēnes ir vienādas. Dažas no tām ir konkrētajam augam īpaši derīgas, turklāt katram augam ir nedaudz citas prasības attiecībā uz mikroorganismiem, ar ko tas grib draudzēties.

Lai pievilinātu savām saknēm tieši tos mikroorganismus, kas darīs labu, augi ražo sakņu izsvīdumus jeb eksudātus, kas pārklāj saknes un satur konkrētajiem augiem derīgajiem mikroorganismiem tīkamās vielas. Apmaiņā pret eksudātiem mikroorganismi regulē minerālvielu pieejamību augsnē ap augu saknēm un dara citus augiem noderīgus darbus.

Mikroskopiskās sēnes, piemēram, veido mikorizu ‒ savieno savas smalkās pavedienveida hifas ar augu saknēm un apmaiņā pret auga cukuriem pievada tam ūdeni un minerālvielas.

Citi mikroorganismi pārklāj auga virsmu un neļauj savairoties kaitīgajiem mikroorganismiem, kas izraisa augu slimības, citi stimulē auga paša aizsargmehānismus pret patogēniem. Taču mikroorganismi lielā skaitā spēj savairoties tikai ar organisko vielu bagātā augsnē.

No mikroorganismu populācijām savukārt ir atkarīgas vienšūņu, tārpu un citu sīko bezmugurkaulnieku populācijas, kas irdina augsni, smalcina organiskās atliekas un baro lielākos dārza viesus ‒ putnus un plēsīgos kukaiņus, kas savukārt no kaitēkļiem atbrīvo arī augu ražojošās daļas.

Augu saknes izdala eksudātus un pievilina derīgos mikroorganismus.

Kā ienest augsnē organisko vielu
Tātad, lai augi būtu laimīgi, tiem bez augsnes minerālajiem komponentiem ir vajadzīga ar mikroorganismiem bagāta organiskā viela.

Taču kā to nodrošināt?

Šeit talkā nāk komposts un dažādas organiskās mulčas, kā arī organiskie mēslojumi. Lietojot mulčas, jāņem vērā, ka ir naugi, kam vairāk patīk, ja augsnē pārsvarā ir baktērijas, un tādi, kam patīk, ja pārsvarā augsnē ir sēnes.

Baktēriju mīļotāji pārsvarā ir lakstaugi, to skaitā dārzeņi, graudzāles un tādi kokaugi un krūmi, kas labprātāk aug pa vienam atklātās vietās, savukārt tādiem kokiem un krūmiem, kas savvaļā aug mežā, ir nepieciešama sēnēm bagāta augsne. Šo atšķirību nosaka tas, ka baktērijas augsnē slāpekli augiem piedāvā nitrātu formā, savukārt sēnes to servē amonija jonu formā.

Baktērijas pārsvarā pabaros zaļas mulčas, tādas kā svaigi pļauta zāle, lopbarības kvalitātes siens, zaļmēslojumi, piemēram, rudzu zelmenis vai baltās sinepes zaļā masa. Šajās mulčās un mēslojumos ir daudz vienkāršo cukuru, kas veicina strauju baktēriju augšanu.

Arī zālienu nevajag badināt, atņemot tam visu zaļo masu, nvismaz pāris reizes sezonā der nopļauto zālīti atstāt turpat mauriņā, lai pabarotu augsnes baktērijas. Ja mazdārziņā ļoti trūkst zaļās masas, ar ko bagātināt augsni, labs augsnes ielabotājs ir arī lucernas granulas, kas vēl papildus dos augsnei labu devu slāpekļa.

Savukārt kokiem un krūmiem svarīgas ir brūnās mulčas. Nevajag mēģināt zem blīviem krūmiem un lieliem kokiem, uzturēt mauriņu līdz pat to stumbram, daba tā nav paredzējusi. Zona zem koka vainaga ir vissvarīgākā tā barošanai.

Tāpat nevajag atņemt kokam visu vasaru sūri grūti audzēto organisko vielu, sagrābjot un aizvedot visas lapas un zarus. Tās lapas, kas nokritušas tieši zem koka vainaga kopā ar sīkajiem zariņiem, pārbrauc ar zāles pļāvēju, lai tās sasmalcinātu, un turpat arī atstāj.

Lielākus kritušus zarus var izlaist caur šķeldotāju un izmantot mulčēšanai. To visu var papildināt ar nopērkamām mizu un šķeldas mulčām. Bieza mulčas kārta īpaši svarīga skujeņiem un skābu augsni mīlošiem augiem, kas ļoti atkarīgi no amonija jonu slāpekļa.

Lai augsnē pietiktu dzīvo organismu, kas ir spējīgi pārstrādāt mulču, pirms mulčas uzklāšanas dobēm un apdobēm uz tām vēlams uzklāt laba komposta kārtu. Labs komposts ir gatavots no maisījuma, kurā ir gan zaļas ar cukuru un slāpekli bagātas augu atliekas, gan brūnas atmirušu augu daļas, šķelda, zāģskaidas. Tas kompostēšanās laikā tiek uzturēts pietiekami mitrs un irdens (bagāts ar skābekli jeb aerobs), agrīnajās procesa fāzēs jūtami uzkarst.

Svarīgi sagaidīt, līdz komposts ir gatavs ‒ viendabīgs, tumšs, paostot to, nav jūtama pūšanas vai rūgšanas smaka, tas smaržo labi, līdzīgi kā kvalitatīva augsne.

Trifeles ir sēnes, kas veido mikorizu ar ozoliem un lazdām.

Mikroorganismi kompostā.

Aktīvi aerēta komposta tēja
Ko tad, ja neizdodas saražot gana daudz laba komposta, lai ar to pietiktu visam dārzam?

Ir vēl viena relatīvi jauna metode, kā bagātināt dārzu ar derīgajiem mikroorganismiem un iegūt maksimālu labumu no neliela komposta daudzuma vai pat veikalā nopirkta vermikomposta.

Šī metode ir aktīvi aerētu komposta tēju gatavošana. Aktīvi aerēts šajā gadījumā ir atslēgas vārds. Vienkāršu komposta vai vermikomposta uzlējumu gatavošanai ir viens liels mīnuss. Ūdenī ir mazāk skābekļa nekā gaisā, pat pāris dienas noturot kompostu zem ūdens, aerobie, skābekli mīlošie, augiem vajadzīgie mikroorganismi iet bojā un to vietā savairojas anaerobie pūšanas un rūgšanas mikroorganismi, uzlējums sāk smirdēt un vairs nav augiem tik vērtīgs.

Šo problēmu var atrisināt ļoti vienkārši. Viss, kas nepieciešams, ir liels spainis vai muca, kurā gatavot tēju, nelielam dīķim paredzēts gaisa kompresors, liels gaisa difūzeris (akvāriju un dīķu piederumu nodaļā saukts par airstone) un atbilstošs caurules gabals. Uz katriem 15 l ūdens (ja ūdensvada ūdens ir hlorēts, labāk ņemt lietus ūdeni) ņem aptuveni vienu litru komposta vai vermikomposta, iejauc to izvēlētajā tvertnē, iemet tajā difūzeri un iedarbina kompresoru. Šķidrumam aktīvi jāburbuļo, un nav jāuztraucas, ja tas puto. Komposta tēja ir gatava 2‒3 dienu laikā, un to vajadzētu uzreiz arī izlietot.

No tīra komposta vai vermikomposta pagatavotā tējā līdzīgos daudzumos ir gan baktērijas, gan sēnes, kā arī laba deva derīgo vienšūņu un citu mikroskopisko dzīvnieciņu. Taču ar dažiem trikiem ir iespējams pavilkt tās līdzsvaru baktēriju vai sēņu virzienā.

Lai bagātinātu tēju ar baktērijām, uz katriem 15 l tējas papildus kompostam pievieno 2‒3 ēdamkarotes melases. Cukurs melasē veicinās baktēriju augšanu.

Lai iegūtu ar sēnēm bagātinātu komposta tēju, kompostam, ko grasās izmantot tējas gatavošanai, piejauc aptuveni vienu desmito daļu samitrinātu auzu pārslu vai sojas spraukumu un trauku ar kompostu noliek tumšā mitrā vietā, piemēram, ne pārāk vēsā pagrabā uz 2‒5 dienām, līdz tas ir pilns ar pūkainu, vatei līdzīgu micēliju, tad gatavo komposta tēju pēc aprakstītās metodes no šī sēnēm bagātinātā produkta.

Baktērijām bagātināto tēju izmanto zālienam un dārzeņiem, tos aplejot un apsmidzinot, savukārt sēnēm bagāto tēju izmanto, lai koptu kokus un krūmus. Šāda tēja palīdz bagātināt ar mikroorganismiem gan nabadzīgu augsni, gan tikko izklātas mulčas, gan, izsmidzināta pa lapām, bagātina lapu virsmu ar nekaitīgiem mikrooraganismiem, kas stimulē augu aizsargspējas pret lapu slimībām.

Gvanajas kormorāns (Leucocarbo bougainvillii), viens no putniem, kas ražo gvano.

Kā pasargāt dzīvību augsnē
Kad izdevies augsnē ienest gan organisko vielu, gan derīgos mikroorganismus un dzīvnieciņus, svarīgi ir nenodarīt visai šai dzīvībai pāri.

Augu aizsardzības līdzekļi jeb dažādi biocīdi, protams, nokļuvuši augsnē, nenāk par labu tās apdzīvotājiem, tādēļ būtu lietojami tikai ārkārtas gadījumos.

Arī minerālmēsli ne vienmēr labi sadzīvo ar augsnes dzīvo dabu. Principā jebkurš minerālais N-P-K mēslojums, kurā jebkura no šiem trim elementiem ir vairāk par 10 %, pat rekomendētajā devā uz kādu brīdi tik ļoti paaugstina sāļu saturu augsnē, ka izraisa mikroorganismu bojāeju un ķermeņa virsmas kairinājumu lielākiem augsnes dzīvniekiem.

Īpaši strauji uz to reaģē sliekas, kuru āda ir klāta ar garšas receptoriem un kurām augsts minerālsāļu daudzums izraisa ļoti lielu diskomfortu.

Tādēļ, ja esi nopietni apņēmies sadarboties ar augsnes organismiem, pēc iespējas izvēlies organiskas izcelsmes mēslojumus, tādus kā putnu vai liellopu mēsli (mūsdienās pieejami ērti granulētā formā), kaulu vai zivju milti, jūras aļģu produkti.

Minerālmēslus labāk atstāj tiem augiem, ko audzē podos, kur grūti uzturēt dabīgu augsnes ekosistēmu.