Saimnieks LV / 2018.gads (Jūnijs.)

Pēdējos gados Latvijā ir strauji izplatījusies dzeltenā rūsa Puccinia striiformis Westend., kas ir viena no nozīmīgākajām kviešu slimībām ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Dzeltenā rūsa ir konstatēta visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Strauja izplatība Eiropā un citos reģionos novērota tādēļ, ka ir parādījušies jauni slimības paveidi – rases.

Pēc 2000. gada Eiropā tika identificētas jaunas, agresīvas dzeltenās rūsas rases, no kurām biežāk sastopamajām zinātnieki piešķir nosaukumus, piemēram, Warrior, Kranich, Triticale Aggressive u.c. Jaunajām rasēm ir raksturīgs īsāks miera periods, pastiprināta sporu veidošanās un izturība pret augstām gaisa temperatūrām. Šīs īpašības jaunajām rasēm ļāva aizvietot tās, kas bija sastopamas Eiropā līdz 2000. gadam. Šobrīd šīs dzeltenās rūsas agresīvās rases ir strauji izplatījušās visā pasaulē, īpaši siltajās klimata zonās. Dzeltenā rūsa izplatās perēkļveidīgi, ar vēja, kā arī cilvēka palīdzību (transportu). Tā spēj pārvietoties pat vairāku tūkstošu kilometru attālumā un saglabāt dzīvotspēju.

Dzeltenā rūsa ir sastopama uz dažādiem graudaugiem: kviešiem, miežiem, rudziem, tritikāles, kā arī uz graudaugu dzimtas nezālēm, taču vispostošākā tā mēdz būt uz kviešiem.

Ir veikti pētījumi, ka dzeltenā rūsa var nodarīt vidēji 50 % lielus ražas zudumus, bioloģiskajos sējumos pat līdz 100 %, ja izvēlētā graudaugu šķirne ir ieņēmīga pret dzelteno rūsu. Inficētiem augiem mēdz būt vāja sakņu sistēma, sliktāk attīstītas vārpas, mazāks graudu skaits vārpā, zemāka tūkstoš graudu masa, kā rezultātā ir zema graudu kvalitāte.

Latvijā līdz šim ir veikti tikai periodiski novērojumi par dzeltenās rūsas izplatību. M. Eglītis 1938. gadā savā grāmatā Augu slimības raksta, ka dzeltenā rūsa Latvijā ir postoša tikai kviešiem, taču sastopama arī uz miežiem. Dzeltenā rūsa periodiski novērota arī Stendē šķirņu selekcijas laukos. 2000. gadā Stendē novērota stipra infekcija kviešu laukos, līdz tam dzeltenās rūsas epidēmijas Latvijā netika novērotas. Slimība bija periodiski sastopama Latvijas laukos, taču tās ietekme uz ražu bija maznozīmīga.

2010. gadā zinātnieku grupa no ASV pierādīja, ka dzeltenai rūsai ir starpsaimnieki – bārbeļu dzimtas augi, tādējādi apstiprinot pieņēmumu, ka dzeltenajai rūsai ir sarežģīts piecu stadiju attīstības cikls ar dažādu veidu sporām. Uz graudaugiem ir sastopamas dzeltenīgi oranžas uredosporas un veģetācijas sezonas noslēgumā brūnganas teliosporas, bet uz bārbelēm var atrast bazīdijsporas, spermācijus un ecīdijsporas. Bārbeles veicina dzeltenās rūsas izdzīvošanu brīžos, kad agroklimatiskie apstākļi nav labvēlīgi. Tā kā uz bārbeļu lapām nav veikta detalizēta dzeltenās rūsas izpēte, ir grūti spriest, cik liela ietekme bārbelēm ir uz dzeltenās rūsas izplatības procesu.

Dzeltenās rūsas pazīmes: 1–7 cm gari, dzelteni, svītraini līdz 1 cm plati plankumi, kas izvietojas paralēli lapas dzīslām, plankumi ir hlorotiski un nekrotiski (1. attēls).

1. attēls. Dzeltenās rūsas simptomi uz kviešu lapas. Avots: J. Landorfs.

Šķirņu ieņēmība pret dzelteno rūsu
Ziemas un vasaras kviešu šķirnes atšķiras pēc ieņēmības pret dažādām sēņu izraisītām slimībām, to skaitā arī dzelteno rūsu. Tas ir atkarīgs no tā, vai augam piemīt izturības gēni pret dzelteno rūsu. Izturībai ir divi veidi – juvenilā izturība, kas darbojas visu auga augšanas laiku jau no agrajām attīstības stadijām, un izturība, kas parādās vēlākajās auga attīstības stadijās, kad tas ir nobriedis.

Dzeltenā rūsa var inficēt visas auga virszemes daļas jebkurā tā attīstības stadijā, kamēr augs vien ir dzīvs. Dzeltenā rūsa ir biotrofisks patogēns, kam izdzīvošanai nepieciešamas dzīvas saimniekauga daļas, atšķirībā no citām patogēnajām sēnēm, kuras var dzīvot arī uz augu atliekām.

Lai identificētu dzeltenās rūsas rases, kā arī noteiktu augu izturību pret dzelteno rūsu, laboratorijas apstākļos tiek veikti eksperimenti. Augu reakciju uz dzeltenās rūsas infekciju tradicionāli novēro uz dažādu šķirņu augiem agrākajās attīstības stadijās. Šiem novērojumiem izmanto šķirnes, kurām ir zināmi rezistences gēni un auga fizioloģiskā reakcija uz noteiktām dzeltenās rūsas rasēm. Katrai šķirnei var būt atšķirīgas izpausmes uz dažādām rasēm. Šādas šķirnes dēvē par diferenciatoršķirnēm. Pasaulē atkarībā no lauksaimniecībā audzētajām kviešu šķirnēm izmanto dažādus standartizētus diferenciatoršķirņu komplektus. Augi tiek inficēti ar dzelteno rūsu, un vēlāk, slimībai attīstoties, tiek novērtēti vizuālie simptomi un noteikta rase.

Ir izstrādāta standartizēta simptomu vērtēšanas un rasu identificēšanas skala (2. attēls), ko plaši izmanto Eiropā un Ziemeļamerikā. Augi tiek vērtēti skalā no 0 līdz 9. Ja vizuālie simptomi ir novērtēti no 0 līdz 6, augi ir izturīgi pret dzelteno rūsu, ja no 7 līdz 9, augi ir ieņēmīgi pret dzelteno rūsu.

Pirmie simptomi, kā hlorotiski plankumi uz auga lapām labvēlīgos laikapstākļos var parādīties jau nedēļu pēc inficēšanās. Divas nedēļas pēc inficēšanās uz auga lapām var novērot dzeltenās rūsas uredosporas. Slimības attīstība ir atkarīga no gaisa temperatūras, mitruma un auga rezistences. Minimālā temperatūra uredosporu dīgšanai ir 0 °C, maksimālā – 20–26 °C. Lai notiktu sporulācija, gaisa mitrumam jābūt virs 50 %.

Uz izturīgiem augiem dzeltenās rūsas sporas var netikt novērotas, redzami tikai hlorotiski, nekrotiski plankumi. Uz jauniem augiem dzeltenā rūsa var parādīties plankumu, nevis svītru veidā.

2. attēls. Dzeltenās rūsas novērtēšanas skala (0–9). Avots: Hovmoller et al. 2017.

2017. gada sezona
2017. gada sezonā dzeltenā rūsa tika novērota visā Latvijas teritorijā. Projekta Dzeltenās rūsas ierosinātāja Puccinia striiformis, Wes. rasu izplatība Latvijā un pasākumi tās postīguma ierobežošanai ietvaros tika veikts dzeltenās rūsas monitorings. Kviešu lapu paraugi tika ievākti un nosūtīti uz Dāniju Pasaules rūsu izpētes centram (Global Rust Reference Center), kur tiek veiktas paraugu molekulārās analīzes rasu identificēšanai. Šobrīd Latvijā ir konstatētas Warior, Warior–, Tritikale2015, Triticale2006 un PstS14 rases. Pasaules rūsu izpētes centra mājaslapā http://wheatrust.org ir pieejama informācija par dzeltenās rūsas (un citu kviešu slimību) izplatību Eiropā, kā arī tās ierobežošanas pasākumiem.

3. attēls. Dzeltenās rūsas attīstība ziemas kviešu ‘Fredis’ sējumā integrētajā audzēšanas sistēmā uz pirmās un otrās lapas.

2017. gadā Stendē ziemas un vasaras kviešos tika ierīkoti dzeltenās rūsas lauka izmēģinājumi un ar fungicīdiem neapstrādātajos (kontroles) lauciņos veikts dzeltenās rūsas attīstības monitorings. Slimības attīstība tika izteikta procentos, kas parāda, cik liela daļa no lapas ir inficēta. Ziemas kviešos dzeltenā rūsa parādījās jūnija vidū, tā bija sastopama gan uz pirmās, gan otrās kviešu lapas. Jūlija pirmajā dekādē integrētajā audzēšanas sistēmā uz pirmās lapas dzeltenā rūsa sasniedza 28.4 % lielu attīstību (4. attēls), bet bioloģiskajā audzēšanas sistēmā dzeltenās rūsas attīstība uz pirmās lapas bija 32.5% (4. attēls).

4. attēls. Dzeltenās rūsas attīstība ziemas kviešu ‘Edvins’ sējumā bioloģiskajā audzēšanas sistēmā uz pirmās un otrās lapas.

Vasaras kviešos dzeltenā rūsa vispirms parādījās bioloģiskajā audzēšanas sistēmas laukā, pirmās pazīmes tika konstatētas jūnija beigās, jūlijā dzeltenā rūsa strauji izplatījās, sasniedzot 58.4 %
lielu attīstību uz otrās lapas (5. attēls). Integrētajā audzēšanas sistēmā dzeltenā rūsa konstatēta jūlija vidū tikai uz augu pirmās lapas, divu nedēļu laikā sasniedzot 13.5% lielu attīstību (5. attēls). Kā redzams, pat uz vienas kultūrauga šķirnes slimības attīstības pakāpe var būtiski atšķirties, lai arī attālums starp abiem laukiem ir tikai pieci kilometri.

5. attēls. Dzeltenās rūsas attīstība vasaras kviešu ‘Uffo’ sējumā bioloģiskajā un integrētajā audzēšanas sistēmā uz pirmās lapas.

Dzeltenās rūsas ierobežošana
Viens no efektīvākajiem veidiem, kā ierobežot dzelteno rūsu, ir izturīgas šķirnes sēšana. Tas ir īpaši svarīgi bioloģiskajos sējumos. Pēc Agroresursu un ekonomikas institūta veiktajiem novērojumiem, ziemas kviešu šķirnes – ‘Mariboss’, ‘Skagen’, ‘Zeppelin’, vasaras kviešu šķirnes ‘Willow’, ‘Quarna’ un ‘Sonett’ parāda labu izturību pret dzelteno rūsu. Bioloģiskajos sējumos nepieciešams ievērot pareizu augseku, nodrošināt pareizu mēslošanu, kas padarīs augus spēcīgākus un izturīgākus pret slimībām. Latvijas Augu aizsardzības pētījumu centrs šobrīd veic pētījumus par bioloģisko līdzekļu lietošanas ietekmi uz dzeltenās rūsas izplatību vasaras un ziemas kviešu sējumos Latvijā. Rezultāti gaidāmi 2019. gada nogalē.

Integrētajā audzēšanas sistēmā dzelteno rūsu var sekmīgi ierobežot, pielietojot Latvijā reģistrētos augu aizsardzības līdzekļus, kuriem dzeltenā rūsa ir minēta produkta marķējumā. Ziemājiem ieteicamas divas apstrādes, vasarājiem viena. Apstrāde jāveic, vadoties pēc augu aizsardzības līdzekļu lietošanas noteikumiem. Jaunajām rasēm Eiropā pagaidām nav novērota rezistences veidošanās pret reģistrētajiem fungicīdiem.