Ir daudz ieteikumu par dažādu ūdens objektu ierīkošanu. Galvenokārt tie ir par zivju un dzirnavu dīķiem, reizēm arī padomi parku dīķu un baseinu ierīkošanai. Mazāk informācijas ir par augu ietekmi uz ūdeni un dīķi. Jaunāko laiku padomos minēts, ka kokus un krūmus var stādīt 3–5 m no krasta, nepievēršot uzmanību ne dabas apstākļiem dīķa izbūves vietā, ne augu sugām, ne valdošo vēju virzieniem un citiem apstākļiem.

Daudziem dīķu saimniekiem un kopējiem iepatikās doma – “dekoratīvo ūdensaugu stādījumi un dīķi praktiski nav jākopj, ne tā kā zāliens”.

Pēdējās divās karstajās vasarās peldētājus un bradātājus daudzos dīķos pārbiedēja niezoši un sāpīgi izsitumi. Tie bija īslaicīgi, tikai vienu līdz divas nedēļas, bet nieze var izpausties ilgāk. Peldētāju nieze, kam ir arī citi nosaukumi – cerkarioze, šistosomu dermatīts – attīstās, ja ūdenī ir mikroskopiskās šistosomas no plakantārpu dzimtas. Jau pirms Napoleona kariem bija zināms par niezi pēc peldēšanas. Vienkāršākais līdzeklis, kā izsargāties no niezes, bija un ir – noslaucīties ar dvieli vai noskaloties ar tīru ūdeni. Daudz efektīvāk varētu būt, ja aizsargātu pašu ūdenstilpi no invazīvo sugu iekļūšanas ūdenī. To ir grūti realizēt, jo putni var pārnest gan gliemežus, gan grauzējus. Arī lielāki mugurkaulnieki ir aktīvi parazītu pārnēsātāji.

Ģeotekstila klājuma nozīme nav saprotama.

Dīķis ogulāju laistīšanai. Bīstami - ļoti stāvas nogāzes mālainā gruntī.

Biežāk sastopamās neveiksmes

Pēc dīķu ierīkošanas bieži gadās negaidītas, neiedomātas problēmas:

• Salas mazā dīķī – reāls apgrūtinājums un tikai iedomāts labums. Šādas formas dīķi tika rakti gan pirms daudziem gadsimtiem, gan pirms gadiem divdesmit – it sevišķi, lai attaisnotu, ka tieši tā darīja arī agrāk.

• Apaļš grāvis ap zemes gabalu ar kokiem būtu vissliktākais dīķis.

• Raktos dīķus un bedres veida dīķus ierīko cilvēki, tikai dažos gadījumos vecupes var pārveidot par labiem dīķiem.

• Augšpus bebru dambjiem izveidojas uzpludinājums. Ar īstiem dīķiem tam gan maz kopēju pazīmju.

• Paugurainās vietās dīķi var aizbērt gan grunts noslīdeņi, gan ietekoša grāvja, strauta vai upītes nestais materiāls – smiltis, oļi u. c.

• Neveiksmīgi vai nepiemērotā vietā izraktu dīķi var nākties aizbērt. Ja tuvumā var ierīkot labāku dīķi, vismaz no tālienes nav jāved grunts dīķa aizbēršanai.

• Pie iegādātas mājas bija betona baseins bez augiem. Saimnieks netālajās mitrajās pļavās izraka ļoti indīgā velna rutka sakneņus un pārstādīja savā baseinā. Latvijas dabā ir sastopami daudzi mazāk indīgi vai nevēlami ūdensaugi. Esiet uzmanīgi.

• Iegādāta māja ar dīķi, bet tikai pēc kāda laika izrādās, ka dīķis ir bedre, no kuras ir aizvesta izraktā grunts. Māja uzcelta 1–3 metrus no krasta. Tas slikti ietekmē teritorijas izmantošanu un mājas stāvokli.

• Dažus metrus no dīķa malas uzceļ paslēptuvi no saules vai vēja. To izmanto ne tikai cilvēki – peldētāji, bet arī bebri un ūdeles, kuras izēd lielākās zivis.

• Izrādās, ka dīķī dzīvo ūdens žurkas (ūdeņu strupastes) un ūdeles.

• Nomaļās vietās kā nevēlami kaimiņi grib dzīvot bebri, ir grūti tos aizdzīt, jo bebriem tīkamā vietā pusgada laikā ieradīsies nākamie kolonisti.

• Kļūda domāt, ka tuvu pie dīķa vajag kokus un krūmus, kas sniedz aizvēju un ēnu no saules. Patiesībā to lapas, kas sabirst dīķi, dara lielāku postu.

• Vēl arvien šķietami vienkārša sapņu dīķa kombinācija ir: sekls, rakts dīķis, kurš izrakts sezonālu gruntsūdeņu plūsmā.

• Dīķa ūdeni papildina virsūdeņi no apkārtējām platībām.

• Skaistums – kļūda – ideāli, ja pie dīķa jau aug “dīķu koki” vītoli vai kādi bērzi. Ja nav, tad steidzīgi jāstāda viss, kas ir pieejams, vai pa lēto nopērkams.

• Katru pavasari no jauna ielaiž foreļu mazuļus, tos baro ar pirkto barību un līdz ziemas sākumam izķer.

• Ūdensaugus nevajag, jo visi jau zina, ka foreles tos neēd. Viss jau būtu labi, bet pēc 3–4 gadiem šajā dubļu peļķē foreles vairs nedzīvo, bet organiskos nogulumus sadalošās anaerobās baktērijas ap bijušo dīķi izdala tik nepatīkamas gāzes, kas sajūtamas simtiem metru attālumā. “Vispopulārākā” ir tualetes notekūdeņu smarža.

• Vairākās apdzīvotās vietās, arī Latvijā, ir mēģināts ierīkot kopjamus dīķus ar diviem vai vairākiem īpašniekiem. Neviens no šiem mēģinājumiem Latvijā nav bijis sekmīgs, ārzemēs gan.

• Nav sakarības starp dīķa spoguļlaukumu un ūdens tīrību. Ūdeņus piesārņo viss, kas iekļūst no gaisa, vai ar ietekošajiem virszemes, strautu vai upīšu ūdeņiem. Dīķus piesārņo dzīvnieki, visvairāk baltie amūri, arī cilvēki – peldētāji un makšķernieki.

Dīķis pie pirts - var gan ieiet ūdenī, gan iziet. Krastā niedru audzes labi attīra dīķa ūdeni.

Bīstama bedre ar stāvām nogāzēm, nav iespējams izvākt ieslīdējušo grunti, bet blakus ir ceļš.

Ieteikumi

• Jebkura dīķa austrumu gultni un krastu var veidot ļoti lēzenu un noklāt ar smiltīm, lai rietumu puses vējš izpūstu krastā peldošos gružus. Vēlams, lai vismaz rietumu–austrumu virzienā būtu vēju koridors, lai gan no citām pusēm dīķi apņem koki un krūmi. Ja austrumu galā vietas par maz paplašinājuma ierīkošanai, jāierīko šaurs līcītis, tā dziļums un garums pakāpeniski samazinās, bet vēja atpūstās un nogrimušās lapas jāizgrābj.

• Pret sauli var ierīkot vieglu, bet izturīgu sienu. Tā jābūvē R-A virzienā, garums pēc vajadzības. Ja no pavasara līdz rudenim dzīvi pie dīķa apgrūtina rietumpuses vēji, jau uzbūvētajai sienai R galā var piebūvēt papildu sienu kā burtu „L”.