Trīs mēnešu laikā, kopš kļuvis par zemkopības ministru, DIDZIS ŠMITS iemantojis gan atbalstītājus, gan kritiķus – pirmie uzteic ministra enerģiju un atbalstu lauksaimniecības biznesa attīstībai, otrie kritizē nevēlēšanos iedziļināties atsevišķu nozaru niansēs. Ko par nozares attīstību un aktuālo problēmu risinājumiem saka pats ministrs, lasiet intervijā.

– Ministra amatā esat nokļuvis lielu izaicinājumu laikā – sācies jaunais Kopējās lauksaimniecības politikas plānošanas periods ar kardinālām izmaiņām maksājumu sistēmā, kā arī iestājusies krīze piena sektorā. Kā zināms, krīzes piena nozarē notiek ar prognozējamu regularitāti vidēji reizi četros gados. Vai esat pārsteigts, ka nākas steidzami risināt jautājumus, kuros iepriekš nav nācies nopietni iedziļināties?

– Nē, neesmu. Piena pārprodukcijai kaut kad bija jāizveidojas, turklāt piens veikalos ir tik dārgs, ka cilvēki spiesti no tā atteikties. Tā sauktie amerikāņu kalniņi piena industrijā notiek, to nozares dalībnieki zina. Atgādināšu, ka 2016. gadā piena iepirkuma cena bija nokritusi pat līdz 17 centiem, bet pērn bija cenu rekords, vienu mēnesi tā bija pat virs ES vidējās cenas, kas nekad iepriekš nebija bijis.

Nebūšu šamanis, lai prognozētu, kad tirgus stabilizēsies un cenas sāks kāpt, nāk indikācijas, ka kritums apstājies un cenas šur tur pat sāks pieaugt. Izskatās, ka martā sāksim rāpties ārā no bedres.

Ko darīt ilgtermiņā? Ir piedāvājums noteikt dažus vidējā termiņa pasākumus, par kuriem piena pārstrādātāji nav priecīgi. Mūsu ierosinājums ir noteikt obligātus ilgtermiņa piena iepirkuma līgumus. Eiropas Komisija 2013. gadā, kad piena krīze notika globālā, tajā skaitā ES, mērogā, pieņēma lēmumu, ka dalībvalstīm ir tiesības ilgtermiņa līgumu prasībām pieņemt nacionālus regulējumus. Tāda sistēma ir Francijā un vēl citās valstīs. Līdz šim Latvijā 10 gadus ne piena ražotāji, ne pārstrādātāji nav bijuši ieinteresēti šādas likumdošanas izstrādē. Nav runa par detaļām, bet pat par principu. Visi grib dabūt maksimālo cenu, kad tirgū tā ir pieejama, bet, ja ir straujš kritums un nav notikusi sagatavošanās, tad prasīt papildu finansējumu…

Ja krīze ieilgst uz dažiem mēnešiem, tad jāizmanto kopējais subsīdiju pieaugums. Tehniski subsīdiju budžets šogad ir par 20 miljoniem eiro lielāks, tiesa, no tiem papildu 1 miljonu eiro novirzījām eksporta atbalstam, kā arī papildu naudu piešķīrām selekcijas darbam, kas bija uz iznīkšanas robežas. Līdz ar to ir apmēram 17 miljonu eiro iekšējās rezerves, ko, ja situācija turpinās būt sarežģīta martā, novirzīsim piena lopkopībai. Tas, saprotams, nav vienkārši, jo pārējās nozares uzskata, ka subsīdiju nauda jau ir sadalīta.

– Ko nozīmē 17 miljoni piena lopkopībai? Lielāks maksājums par govi?

– Ciltsdarba maksājums. To varam izdarīt esošā budžeta ietvaros.

Noņemot emocijas un skatoties racionāli, šajā piena krīzē nedrīkstam pieļaut, ka zaudējam ražošanas apjomus tādā apmērā, ka nespējam sevi apgādāt ar pienu. Ja tāda situācija sāk veidoties, tad iesim pēc finansējuma uz valdību. To esmu pateicis premjeram un finanšu ministram, un viņi arī neiebilst. No tādas situācijas, par laimi, vēl esam tālu. Tas gan būtu darāms noteiktā kombinācijā – ja ar vienu roku dodam, tad ar otru roku prasām ilgtermiņa līgumus. Ja šoreiz esam spiesti glābt, tad darām to, ieviešot sistēmu, kurā tas vairs nebūs nepieciešams.

Kāda ir ķēde, lai nākotnē būtu labāk? Mums vajag piena pārstrādi, kas spēj radīt vairāk produktu, ko eksportēt ārpus Latvijas. To viegli pateikt, bet sarežģīti izdarīt. Ja paskatos, cik no valsts budžeta nauda dota ugunsgrēku dzēšanai, cik – nākotnei, man sanāca, ka 0,2 vai 0,3 % iedoti nākotnei. Pērn tiešās valsts subsīdijas bija 39 miljoni eiro, vienīgā aktivitāte, kas bija vērsta uz eksporta tirgu iekarošanu, bija starptautiskās izstādes ar 400 tūkstošu eiro finansējumu 4 izstādēm, no kurām divām īsti sakara ar eksporta tirgus atrašanu nav.

– Vai nav tā, ja zivrūpniecības nozare būtu darbojusies pēc tādiem principiem kā piena nozare, tā būtu slēgta jau pirms 20 gadiem?

– Ir pat konkrēts datums, kad tā būtu aizvērusies – 2015. gadā, kad Krievija slēdza savu tirgu. Tad Krievija attapās, ka Latvijas šprotes 2014. gadā aizmirsuši ielikt sankcijās.

– Pateicoties spēcīgai asociācijai ar spēcīgu vadību tā izdzīvoja?

– Es biju tikai izpildītājs. Tā ir lielākā nozaru organizāciju kļūda – domāt, ka viens cilvēks birojā var visu panākt. Zivrūpnieku asociāciju bīdīja un vadīja komanda, tādi cilvēki kā Andris Bite, Aivars Lejietis, Zigmunds Zajančkovskis. Nozarē bija četri pieci cilvēki ar vīziju, kur jāiet. Tad viņi atrada Didzi Šmitu, kas pilnīgi neko nesaprata no zivīm, pilnīgs nulle, es pat šprotes neēdu. Viņi spēja man definēt uzdevumus, noteikt laika rāmi, un es strādāju. Es pats neko neizgudroju, dažkārt mēģināju, bet sapratu, ka nevajag. Es biju runasvīrs cilvēkiem, kam bija vīzija.

Pirmie divi gadi pagāja, cīnoties par ES regulas grozīšanu saistībā ar benzopirēna un dioksīna normām zivju produkcijā. Biju nolīgts darbam īstenot Latvijas zivrūpnieku intereses, ko arī paveicu. Tad šķita – došos tālāk, jo ne jau visu mūžu saistīšu ar zivrūpniecību. Nekā, man definēja nākamo uzdevumu. Nozare tika nosargāta gan ES tirgū, gan, starp citu – arī Krievijas, jo bija mēģinājumi mūs no turienes izmest vēl pirms Krievijas sankcijām. Vienlaikus jau tad sapratām, ka no Krievijas tirgus jāiet prom.

– Vai redzat piena nozarē vēlmi, gribu un vīziju to sakārtot? Dziļās krīzes Latvijā veidojas, arī pateicoties vājai pārstrādei.

– Te ir stāsts par nozares cilvēku kopā sanākšanu – Smiltenei, Preiļiem un pārējiem nozarē nepieciešams vienoties par pamata lietām. Nevajag vienoties par 10 lietām. Zivrūpnieki saliedējās grūtībās, kad bija ES regulas radīts apdraudējums. Nākamais solis, ko sapratām – mums steidzami jāsāk meklēt jauni tirgi, jo Krievija ir bumba ar laika degli. Līdz 2015. gadam, kad mums slēdza Krievijas tirgu, mēs 7 gadus braucām uz izstādēm, vidēji 10 gadā, vienlaikus saprotot, ka Baltijas zivju resursa ir par maz, lai nodrošinātu pat Krievijas tirgus pieprasījumu. Mums trūka zivju, bet mēs braucām meklēt jaunus tirgus! Dažreiz bija pārdomas – atradīsim klientu, bet, ko tad darīsim, pirksim zivis no Ziemeļjūras? Tā arī bija, pirkām piecas reizes dārgākas zivis, lai nodrošinātu Eiropas tirgus pasūtījumu.

Sekas? Mums 2015. gadā bija 21 šprotu uzņēmums. Tagad redzam, ka ir dzīvi un strādā tie, kas septiņus gadus strādāja uz jauniem tirgiem, bet tie, kas domāja, ka Krievija būs mūžīgi, diemžēl aizgāja par skuju taku.

Esmu rēķinājis, ka esmu bijis ap 100 izstādēs. Pats neko nepārdevu, bet redzēju, kā tas process notiek. Ja tu neesi Anuga izstādē Ķelnē un Sial izstādē Parīzē, tad tevis nav vispār, tu nemēģini konkurēt. Pirmos gadus tu esi stendā un saproti, kas ir pareizi, kas nepareizi – varbūt nevajag produktu etiķetes likt latviešu valodā un domāt, ka tie muļķi nesaprot, ka man ir foršs siers. Viņi nav muļķi, viņi nesaprot, ka tas ir siers. Otrajā gadā tu saproti, ka jautājumi, ko tev uzdod cilvēki, pienākot pie stenda, nav muļķīgi, tie ir jautājumi, uz kuriem tev jāspēj atbildēt. Trešajā gadā tu saproti, kuri ir tie produkti un kuri ir tie tirgi, kur vari konkurēt. Ne vienmēr jāuzmācas ar savu labo garšu, bet jāpiemērojas tai garšai, ko pieprasa konkrētā tirgū. Tad tu saproti, ko tu vari, ka jāinvestē konkrētu produktu līnijās. Pirmie klienti parādās piektajā gadā, kad esi sapratis, kādam tirgum vari radīt produktus un zini, kur ir pircēji.

Arī zivsaimniecības nozarē bija aktīvs karš starp zvejniekiem un pārstrādi. Ja man pirms 10 gadiem kāds teiktu, ka es vadīšu abas asociācijas – zvejas un pārstrādes, tas bija neiespējami. Zvejnieki saprata, lai viņiem labi ietu, ir svarīgi, lai labi iet pārstrādei, un tā var eksportēt. Pārstrādātājs ir ieinteresēts, ka viņam ir kvalitatīva zivs, bet tādu viņš dabūs, ja zvejniekam būs kvalitatīvi samaksāts.

Ja 2015. gadā pārstrāde būtu beigusies, tad arī zvejai būtu krahs, vienīgā alternatīva – zivju milti, bet tad zvejnieki nevarētu nopelnīt tik labi, kā pārdodot zivis cilvēku pārtikai.

Problēma ir, ka mums nav kontinuitātes. Pirms 15 gadiem bija tāda Mārketinga padome, kas ar miljons latu budžetu brauca uz izstādēm, tie šodienas izmaksās ir 5 miljoni eiro vismaz. Par šādu naudu tiešām var strādāt. Diemžēl eksporta atbalsts nav turpināts, iespējams tādēļ, ka tas nebija tik populāri, kā mest naudu īstermiņa ugunsgrēka dzēšanai.

– Jāatjauno Mārketinga padome?

– Nedomāju, ka tieši tāda Marketings padome, kā bija, bet idejiski – jā, pieejai jābūt līdzīgai. Šajā budžetā izstādēm, kā minēju, esam novirzījuši papildu 1 miljonu eiro tiem 400 tūkstošiem eiro, kas sākotnēji bija ieplānoti. Jau tagad jārezervē vieta izstādēs, kas notiks nākamā gada pavasarī. Tātad jau tagad vajag pusmiljonu eiro, lai norezervētu izstāžu platības vajadzīgajās starptautiskajās izstādēs 2024. gadam visai pārtikas nozarei, sākot no piena un gaļas produktu līdz zivju produktu ražotājiem. Tagad jāapzina, cik tādu braucēju ir.

Mums jāveido Latvijas brends, kas apliecina, ka mēs konkrētos produktos kaut ko jēdzam. Kopīgs brends visiem nozares uzņēmumiem paaugstina iespēju palielināt tirgu.

Manuprāt, uzņēmumiem dalībai stendā būtu jābūt par velti. No 59 miljoniem valsts subsīdiju naudas izstādēm vajadzētu 3–4 miljonus eiro. Te ir ļoti būtisks valsts atbalsts – lai brauc visi kopā. Vienam uzņēmumam stends, piemēram, izstādē Anuga, maksā ne mazāk kā 50 000 eiro. Tas ir daudz, jo īpaši jauniem uzņēmumiem. Ja šo “noservē” valsts, kas ir ierasta prakse pasaulē, tad ar laiku piena ražotājiem – zemniekiem – nāks vislabākā atdeve no pārstrādes.

– Eksports un jauni produkti, tas ir labi, bet vai nav tā, ka mums jātiek galā ar vietējā patēriņa problēmām? Tas ir, mēs pārāk daudz importējam pienu, gaļu un pārējos pārtikas produktus, samazinot saviem uzņēmumiem mājas tirgu.

– Katrai tautai ir sava garša – skandināvs ēd savu saldo siļķi, mūsu marinēto viņam neiesmērēsi, tāpat francūzis ēdīs bageti, un ar savu rupjmaizi mums nav ko viņam uzmākties.

Latvijā ir nianses – mūs 1991. gadā izlaida no “būra”. Mums, protams, ir sieriņš “Kārums” un vēl daži produkti no bērnības, kas saglabājušies, tiesa, dažiem no tiem garšas jau ir citas. Kad cilvēku izlaiž no “būra”, tad gribas izbaudīt brīvību – mums gribējās Snickers un tamlīdzīgus labumus, kas asociējās ar brīvo pasauli. Tās nācijas, kas nav piedzīvojušas okupāciju, ir stabili noturējušas savu bērnības garšu. Mums tā ir izsista.

Nākamais – mums tirgū ir divi dominējošie mazumtirgotāji. Es nesaku, ka viņiem būtu kādas vienošanās, bet tur, kur tie “nosēžas”, tur nomirst 5 mazi veikali. Man gan saka, ka mazajos veikalos ir augstākas cenas, bet es rosinu ierobežot lielajiem tīklu veikaliem darbības laiku. Ja lielveikals brīvdienās ir ciet, tad cilvēks pēc produkta, kas brīvdienās aptrūksies, dosies uz mazo veikaliņu un pirks dārgāk. Lai lielveikals panāktu, ka cilvēks uz to dotos piektdienā un nopirktu produktus visām brīvdienām, precēm tiks nolikts minimāls uzcenojums. Mazajos veikalos analogais produkts nekad nebūs lētāks, jo tam ir mazāks apgrozījums un jānopelna. Šobrīd alternatīvu nav.

Nākamais – ja mazais ražotājs grib nokļūt lielveikalu plauktā, viņam jāspēj piegādāt nevis tikai tuvākajam, bet visam lielveikalu tīklam kopumā. Bet mazajiem nav tāda apjoma un tas nevar strauji izaudzēt ražošanas apjomus. Līdz ar to viņš nevar sākt ar tuvāko lielveikalu apgādi un pamazām izplesties visā tīklā. Līdz ar to nenotiek mazo ražotāju izaugsme, viņš paliek ar savu mazo produktu stāvam tirdziņā.

– Tad kā panākt vietējo produktu patēriņa palielināšanu?

– Es redzu, ka lielveikalu darba laika ierobežošana, cita mehānisma neredzu. Kāpēc Parīze izskatās pēc Parīzes? Jo tur ir ierobežots lielveikalu darba laiks ne tikai brīvdienās, bet arī darba dienās. Tur ir laiks un vieta mazajiem veikaliem, kas dod pilsētai dzīvību.

Mums ir jāatgriežas pie bērnības garšas izkopšanas, sākot jau ar to, ka visās skolās ir jābūt apmaksātai ēdināšanai, kur audzinām bērnības garšu ar vietējiem produktiem. Tādējādi veidojam arī tirgu vietējiem ražotājiem, tajā skaitā bioloģiskajiem, iedodot viņiem papildu atspērienu.

– Šogad būtiski mainās ES Kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta maksājumu sistēma, kas ir ļoti sarežģīta un daudziem joprojām nesaprotama. Tajā ir gūzma dažādu prasību, no kurām daļa ir grūti izpildāmas, atbalsta pasākumu ir daudzi un tie ir sadrumstaloti. Kurš ir pārcenties – ES iestādes vai arī mēs paši te, Latvijā?

– Tā primāri ir Eiropas problēma. ES būvē milzīgi sarežģītas sistēmas ne tikai lauksaimniecībā, bet visos jautājumos.

ES atbalstam rada virkni šķēršļu, un tad skatās, kuri ir tie muļķi, kas visu taisās pildīt. Lielās valstis, kas dažkārt šos šķēršļus izgudro, pašas nemaz negrasās tos pildīt. Mums jābūt radošiem un jāspēlē tieši tāpat, kā to dara pārējās valstis. Starp citu, ja mēs nebūtu bijuši radoši, mēs nebūtu aizbraukuši ne uz vienu izstādi. Mēs ar ES atbalstu varējām būvēt stendu, bet nevarējām likt virsū savas preču zīmes, jo ES atbalsta nosacījumi to liedz. Tad kāda jēga būt izstādē? Igauņi turpat blakus stāvēja ar lielu nosaukumu “Estonia” un savu uzņēmumu zīmoliem. Aizbraucu uz Tallinu un jautāju, kā viņi to dabūja gatavu, jo nedrīkst taču. Igauņi atbildēja – mēs par ES naudu tikai stendu uzbūvējām, uzrakstus taisījām par savu naudu. Tas ir tikai piemērs. Kad tiek nopietni apdraudēts Fiat un Mercedes, tad Itālija un Vācija aizmirst, ka valsts atbalsts bez ES saskaņojuma ir aizliegts, viņi vienkārši atbalsta.

Mums aktuāls ir jautājums par ilggadīgo zālāju atjaunošanu, jo mēs it kā esot pārkāpuši ES noteikto references slieksni to pārveidei par aramzemi. Secinājām, ka, uzstādot prasību zālāju atjaunošanai, saskaitīti tikai tie zālāji, kas bija pieteikti atbalstam. Mums ir zālāji, kas nekad nav pieteikti ES atbalstam, un to ir gana daudz, bet tos neskaita. Tas ir absurds. Ieskaitam kopējā bilancē arī šos zālājus, un nebūs nekādu problēmu ar platību atgriešanu zālāju statusā. Lai tikai kāds mēģina mūs par to sodīt.

Uzskatu, ka absurdas lietas nav jāievieš, jāspēj būt gudriem, paņemt kalkulatoru un izrēķināt, kā tikt gala ar problēmām, kas grauj mūsu lauksaimniecību un tautsaimniecību kopumā. Es saprotu, ka tas, ko saku, izklausās pēc ārprāta, un neviens ierēdnis uz savu galvu neko netaisās darīt. Ja taisāmies skrupulozi izpildīt visu, kas nāk no Briseles un attiecas uz klimata pārmaiņām un “zaļo darījumu”, mums mežsaimniecība un lauksaimniecība ir beigusies, mēs atkrītam postpadomju pirmajos gados. Mēs to nevaram atļauties. Te jābūt gudriem un ar lielu patriotismu jāievieš visas tās lietas, kas mums ir interesantas. Un pareizi jāsaskaita dotie lielumi – ja pareizi saskaitīsim mežu, kūdras izstrādi un lauksaimniecisko darbību, viss būs kārtībā. Mums, izpatīkot Briselei, nav jāappludina bijušās kūdras ieguves vietas, mums tur jāstāda mežs vai jāaudzē dzērvenes.

Es saprotu ikvienu ierēdni, kurš zina – ja radīsies kādas problēmas ar Eiropas auditiem, tad viņš būs vainīgs, tādēļ ies pēc likuma punkta, pat vēl trakāk. Nedod dievs, lai, uzsākot kādu pārkāpuma procedūru, viņam pirmajam nenocirstu galvu.

– Vai esat gatavs šādos gadījumos aizstāvēt ierēdņus, kas pārkāpumus pret ES izdarījuši Latvijas labā?

– Esmu gatavs uzrakstīt rezolūciju, ka šāda darbība veikta mana rīkojuma rezultātā. Ja man jāglābj Latvijas meži un lauksaimniecība, esmu gatavs stāties tiesas priekšā par regulas pārkāpšanu.