, .
partlycloudy_day 11.3℃
Vārda dienu svin: Dzidra, Gunita, Loreta, Dzidris

Dabas aizsardzība mežā – kas par to maksās

Lelde Vilkriste , 13-07-2021
Dabas aizsardzība mežā – kas par to maksās

Saimnieks LV / 2018.gads (Septembris.)

Saistībā ar meža apsaimniekošanu aizvien biežāk tiek pieminētas aizsargājamās teritorijas, aizsargjoslas, mikroliegumi, biotopi, dažādas dabas aizsardzības prasības un meža apsaimniekošanas ierobežojumi un aprobežojumi. Palielinās arī nesaskaņas starp meža īpašniekiem un dabas vērtību apsaimniekošanas plānotājiem. Nevienam nav iebildumu pret dabas sargāšanu, tikai aktuāls jautājums – ko sargāsim, kas un cik par to maksās?

Kas ir kas?
Likums Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (ĪADT) nosaka, ka aizsargājamās teritorijas iedala šādās kategorijās: dabas rezervāti, nacionālie parki, biosfēras rezervāti, dabas parki, dabas pieminekļi, dabas liegumi, aizsargājamās jūras teritorijas un aizsargājamo ainavu apvidi. Ja Saeimas un Ministru Kabineta (MK) izveidotām aizsargājamām teritorijām nav izstrādāti individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, tad to apsaimniekošanu nosaka Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi (MK noteikumi Nr. 264).

Īpaši aizsargājami meža iecirkņi (ĪAI) tika veidoti 90. gados īpaši aizsargājamu sugu, bioloģiski nozīmīgu biotopu un kultūrvēsturisku vietu aizsardzībai. Līdz ar izmaiņām meža likumdošanā 2001. gadā jauni ĪAI netika izdalīti, bet esošie tiek izvērtēti atbilstoši mikroliegumu veidošanas kritērijiem. Meža īpašniekam ir jāievēro, ka līdz Valsts meža dienesta (VMD) lēmuma pieņemšanai par mikrolieguma izveidošanu vai ĪAI statusa atcelšanu spēkā ir iepriekš noteiktie apsaimniekošanas ierobežojumi, vairumā gadījumu – aizliegums veikt mežsaimniecisko darbību vai galveno cirti. Veicot atkārtotu meža inventarizāciju, meža īpašnieks var neizvērtēt ĪAI atbilstību mikrolieguma statusam. Šādā gadījumā ĪAI Meža valsts reģistrā tiek saglabāts kā bioloģiski vērtīga mežaudze.

Mikroliegumi ir nelielas teritorijas (meža nogabali, lauces, nogāzes), kas izveidotas, lai aizsargātu un saglabātu vietas, kurās sastopamas īpaši aizsargājamas sugas vai biotopi. Mikroliegumus meža zemēs nosaka VMD, pamatojoties uz Sugu un biotopu aizsardzības likumu un MK Noteikumiem par mikroliegumu izveidošanu un apsaimniekošanas kārtību, to aizsardzību, kā arī mikroliegumu un to buferzonu noteikšanu (Nr. 940). Ja funkcionālās zonas nenodrošina aizsargājamās sugas vai biotopa aizsardzību, tad mikroliegumus veido arī ĪADT – Nacionālo parku un rezervātu teritorijā, un tas ir Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) pārziņā.

Sugu un biotopu aizsardzība tiek nodrošināta ĪADT un mikroliegumos, un to nosaka Sugu un biotopu aizsardzības likums. Atsevišķām īpaši aizsargājamām vai ierobežoti izmantojamām aizsargājamām sugām tiek izstrādāti sugu vai biotopu aizsardzības plāni. Jāatceras, ka biotopus raksturojošās pazīmes (MK Noteikumi par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu (Nr. 350)) neattiecas uz tiem īpaši aizsargājamiem biotopiem, kuru aizsardzībai izveidotas vai veidojamas Eiropas nozīmes aizsargājamās dabas teritorijas (Natura 2000). Latvija 2004. gadā pievienojās ES valstu izveidotajam tīklam Natura 2000. Tajā tika iekļautas jau esošas ĪADT un pievienotas klāt jaunas, pamatojoties uz MK noteikumiem Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju (Natura 2000) izveidošanas kritēriji Latvijā (Nr. 199).

Saimnieciskās darbības aprobežojumus aizsargjoslās nosaka Aizsargjoslu likums. Meža īpašnieks savā darbībā visbiežāk saskaras ar vairākiem vides un dabas resursu aizsardzības aizsargjoslu veidiem:
• Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjosla;
• virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas (ūdenstecēm nosaka atkarībā no to garuma vai ūdenstilpnēm – no to platības);
• aizsargjoslas (aizsardzības zonas) ap kultūras pieminekļiem;
• aizsargjoslas ap ūdens ņemšanas vietām;
• mežu aizsargjoslas ap pilsētām;
• aizsargjoslas ap purviem.

Katrai aizsargjoslai likums nosaka dažādus aprobežojumus. Attiecībā uz meža apsaimniekošanu vislielākie ierobežojumi ir virszemes ūdensobjektu aizsargjoslās – aizliegums noteiktās platībās veikt kailcirtes un īpaši nosacījumi vietās, kur tā atļauta. Turklāt ir 10 m platas joslas, kur aizliegts veikt arī galveno cirti.

Nereti meža īpašumā ir elektrisko tīklu līnijas apsaimniekošanu. Jāatceras, ka gadījumos, kad vienā vietā pārklājas vairāku veidu aizsargjoslas, spēkā ir stingrākās prasības un lielākais minimālais platums. Visu veidu rīcība šajās vietās jāsaskaņo ar ieinteresētajām institūcijām.

Dabas aizsardzības mērķi ir daudzpusīgi – ainavas saglabāšana, sugu aizsardzība, rekreācija un izglītība.

Vispārējās dabas aizsardzības prasības
Meža likums nosaka, ka meža īpašnieka vai tiesiskā valdītāja pienākums ir ievērot vispārējās dabas aizsardzības prasības, lai nodrošinātu meža bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, pasargātu augsni no erozijas un ūdeņus no piesārņošanas, saglabātu kultūras mantojumu un veicinātu meža noturību un pielāgošanos klimata pārmaiņām. Detalizētākas prasības un skaidrojumi ir ietverti vairākos MK noteikumos.

Dabas aizsardzības noteikumi meža apsaimniekošanā (Nr. 936) nosaka:
• vispārējās dabas aizsardzības prasības meža apsaimniekošanā;
• saimnieciskās darbības ierobežojumus dzīvnieku vairošanās sezonas laikā;
• aprobežojumus aizsargjoslās ap purviem;
• bioloģiski nozīmīgo meža struktūras elementu (mežaudzes ezeru un purvu salās; meža pudurus; mežaudzes ūdensteču un ūdenstilpju palienēs; ģeoloģiskus un ģeomorfoloģiskus veidojumus; avotus un avoksnājus; apaugumu mikroieplakās; mežmalas; bioloģiski vērtīgas mežaudzes) noteikšanas un saglabāšanas nosacījumus.

Mežaudzēs aizliegts cirst un izvākt ekoloģiskos kokus, kokus ar putnu ligzdām, kuru diametrs pārsniedz 50 cm, kā arī koku rindu un pamežu ap tiem, dobumainus kokus, kuru dobuma diametrs pārsniedz 10 cm, sausos kokus un citus kokus, kas saglabāti saskaņā ar Noteikumiem par koku ciršanu mežā (Nr. 935). Šie noteikumi nosaka arī bioloģiski nozīmīgo meža struktūru elementu un aizsargjoslu ap purviem apsaimniekošanu.

ĪADT, mikroliegumu un aizsargjoslu apsaimniekošanā papildu nosacījumus vispārējām dabas aizsardzības prasībām paredz citi normatīvie akti. Jāatceras, ka Meža likums nosaka arī to, ka meža apsaimniekošana nedrīkst būt pretrunā ar teritorijas attīstības plānošanas dokumentu prasībām.

Aprobežojumi un kompensācijas
VMD informācija liecina, ka privātajos mežos (fizisko un juridisko personu īpašumos) aprobežotās teritorijas ir 383.8 tūkst. ha jeb 25 % no kopējās mežu platības. Aptuveno 16 % aizsargājamo teritoriju platības savstarpēji daļēji pārklājas.

Aprobežotajās teritorijās ir noteikti dažādi saimnieciskās darbības aprobežojumi – no pilnīgas mežsaimnieciskās darbības aizlieguma visa kalendārā gada garumā līdz koku ciršanas aizliegumam atsevišķos gada mēnešos vai īpašiem cirtes izpildes nosacījumiem. Lai arī 254 tūkst. ha aizsargājamo teritoriju privātajā meža sektorā nav noteikti mežsaimnieciskās darbības aprobežojumi, pārējās platībās tie sadalās šādi:
• mežsaimnieciskās darbības aizlie-gums – 8.1 tūkst. ha;
• kopšanas un galvenās cirtes aizliegums – 9.8 tūkst. ha;
• galvenās cirtes aizliegums – 8.9 tūkst. ha;
• kailcirtes aizliegums – 103.1 tūkst. ha.

Kompensāciju apmēru nosaka Noteikumi par saimnieciskās darbības ierobežojumiem, par kuriem pienākas kompensācija, tās izmaksas nosacījumiem, kārtību un apmēru (Nr. 891). Jāatzīmē, ka valsts kompensācija attiecas uz audzēm, kas sasniegušas 20 gadu vecumu, bet Natura 2000 maksājumiem nav vecuma ierobežojuma.

Projekts meža īpašnieku atbalstam
Latvijas Meža īpašnieku biedrība (LMIB) ar Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu realizē projektu Meža īpašnieku izglītošana un iesaiste lēmumu pieņemšanā par meža apsaimniekošanu aizsargājamās dabas teritorijās. „Viens no tā uzdevumiem ir noskaidrot meža īpašnieku viedokli par aizsargājamo dabas teritoriju izveides procesu, apsaimniekošanas nosacījumiem un kompensāciju sistēmu par meža apsaimniekošanas ierobežojumiem,” stāsta LMIB izpilddirektore Aiga Grasmane. „Meža īpašnieku problēmu apzināšana, vēlmju un viedokļu noskaidrošana par meža apsaimniekošanu ļaus labāk pārstāvēt meža īpašnieku intereses sarunās ar lēmumu pieņēmējiem. Aptauja ļaus identificēt arī jautājumus, kuros meža īpašniekiem pietrūkst zināšanu vai izpratnes.”

Aiga Grasmane stāsta, ka ierosme šim projektam ir konflikts starp Abavas senlejas dabas aizsardzības plāna izstrādātājiem un zemes īpašniekiem. Pavasarī, intervējot meža īpašniekus, ir iegūta informācija par saimniekošanas motīviem, mērķiem un izaicinājumiem. Jūnijā Kandavā notika seminārs, kurā piedalījās dažādas valsts un nevalstiskās organizācijas, kā arī meža īpašnieki. Tajā tika diskutēts arī par to, kas neapmierina meža īpašniekus aizsargājamo teritoriju izveidošanas, esošo plānu aktualizēšanas un teritorijas mērķu noteikšanas sakarā.

„Veidojot aizsargājamās teritorijas, plānu izstrādātāji nepietiekami ņem vērā to, ka šajās teritorijās dzīvo un saimnieko cilvēki. Nereti meža īpašnieki nemaz neuzzina par plānotajām izmaiņām teritorijā, kur atrodas īpašums, jo reti kurš īpašnieks lasa paziņojumus Latvijas Vēstnesī vai vietējā avīzē, kurā ir izziņots par plāna izstrādes procesa uzsākšanu. Zemes īpašniekiem trūkst zināšanu un iespēju, lai nodrošinātu pārstāvniecību. Turklāt, nonākot saskarē ar virkni valsts iestāžu, lai efektīvi risinātu apsaimniekošanas jautājumus, īpašniekam būtu nepieciešama piekļuve un prasme lietot dažādās datu bāzes – Valsts meža dienesta Meža resursu datu bāzi, Dabas aizsardzības pārvaldes aizsargājamo teritoriju datu bāzi Ozols, Lauku atbalsta dienesta elektroniskās pieteikšanās sistēmu un karti, kā arī prast orientēties Valsts zemes dienesta kadastra informācijas sistēmā,” stāsta Aiga Grasmane.

„Lai zemes īpašnieks nejustos zaudētājs, viņa vērtības un vajadzības šajos plānos ir jāizvērtē daudz nopietnāk nekā līdz šim. Īpašnieks apsaimnieko savu īpašumu atbilstoši saviem mērķiem, ievērojot normatīvo aktu prasības, – iegulda līdzekļus meža vērtības palielināšanā, maksā nodokļus un plāno attīstību un ieņēmumus. Ja īpašniekam tiek uzlikti kādi aprobežojumi, lai saimniekošana notiktu atbilstoši sabiedrības mērķiem, tad īpašnieks vēlas saņemt kompensāciju – par neiegūtajiem ieņēmumiem,” norāda A. Grasmane. „Esošās kompensāciju likmes nav samērīgas ar to, ko īpašnieks zaudē, ja viņa īpašumā ir saimnieciskās darbības ierobežojumi.”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Meža ieaudzēšana lauksaimniecībā neizmantotā zemē
Meža ieaudzēšana lauksaimniecībā neizmantotā zemē

Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem, desmitā daļa – vairāk nekā 200 000 ha n...

Privātmāju energoefektivitātes uzlabošana
Privātmāju energoefektivitātes uzlabošana

Kā zināms, š.g. 8. martā Ministru kabinetā apstiprināta Ekonomikas ministri...

Mazie palīgi lielajos darbos
Mazie palīgi lielajos darbos

Viens no lielākajiem lauksaimniecības tehnikas tirgotājiem Latvijā – SIA Vo...

Notekūdens – sabiedrības veselības spogulis?
Notekūdens – sabiedrības veselības spogulis?

Izrādās, katru dienu tualetes podā līdz ar atkritumiem noskalojam liela apj...