Saimnieks LV / 2020.gads (Novembris.)

ZS Caunītes (Priekuļu novada Veselavas pagastā)
Saimnieko: Ilze un Aldis Zilveri ar dēliem Lauri un Valdi.
Kopējais darbinieku skaits: 15.
LIZ: 580 ha.
Ganāmpulks: 270 Holšteinas šķirnes govis.
Dalība organizācijās: Latvijas – Igaunijas kooperatīvs SCE E-piim, biedrība Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācija, biedrība Zemnieku saeima.

ZS Caunītes šogad tikusi pie jaunas un modernas fermas, kas iezīmēs nākamo soli saimniecības attīstībā – gan ļaujot paplašināt ganāmpulku, gan precīzākās attīstības perspektīvas ieraudzīt ģimenes jaunajai paaudzei. Ilze un Aldis Zilveri ar piena lopkopību nodarbojas jau teju 20 gadus, bet par tik pamatīga projekta īstenošanu jāpateicas dēlu Laura un Valda interesei turpināt labi iesākto uzņēmējdarbību.

– Jūs var saukt par īstu ģimenes saimniecību!
Aldis Zilveris: – Jā, visi esam iesaistīti Caunīšu darbos, taču katram ir sava atbildības joma. Manā pārziņā ir tehnikas parks un šis tas no veterinārajiem jautājumiem – veicu sēklošanu, sakopju govīm kājas. Pēc izglītības esmu inženieris mehāniķis – tieši tāpat kā jaunākais dēls Valdis, kas nodarbojas ar telīšu audzēšanu, arī rūpējas par tehniku. Vecākais dēls Lauris savukārt ir agronoms ar otru izglītību – IT speciālists, kas mums tagad ļoti palīdz tikt galā ar dažādām piensaimniecības programmām, elektroniku u.tml. Laura pārziņā ir arī barības devu sagatavošana un barošana, viņš vadīja jaunās fermas būvniecību. Savukārt sievas Ilzes ziņā ir veterinārie jautājumi, govju grūsnības monitorēšana, arī grāmatvedība. Ja vajag, katrs pieliek roku, kur nepieciešams. Meita Līva arī ir zootehniķe, vada Preiļu sieram piederošās Agrofirmā Turība fermas. Ceram, ka kādreiz strādās arī mūsu saimniecībā.

– Saimniecību sākāt veidot uz atgūtās dzimtas zemes.
Aldis: – Šeit atnācām 90. gados, kad deva atpakaļ īpašumus. Šis bija manas vecāsmātes īpašums pa tēva līniju. Tēvs gan te nedabūja pastrādāt, jo, kad bija jāpārņem saimniecība, sākās karš un viņu izsūtīja. Mēs paši domājām, ka nodarbosimies ar augkopību, taču diezgan ātri sapratām, ka uz lielām ražām nevar cerēt. Galu galā labi vien ir, jo nav tik liela konkurence, lai iegādātos zemi. Ja šeit būtu graudkopībai labvēlīgs reģions, diez vai varētu celt fermu. Mēs audzējām sivēnus, graudus – vairāk sev pašiem. Taču tad bija krīze, kad cūkgaļu vairs īsti nevajadzēja, turpinājām ar piena lopkopību.

Sākām ar dažām govīm, bet tas nebija labi darīts, jo ir grūti kaut ko sasniegt, sanāk tāda mocīšanās. Ir pareizāk, ja uzreiz iegādājas lielāku ganāmpulku – savas 50–100 govis, veido saimniecību, ar ko var arī pelnīt. Mēs tirgojām svaigpienu, piegādājām dažādām iestādēm. Četru kilometru attālumā bija pienotava, taču tā bankrotēja, pēc tam arī citas tuvākajā apkārtnē. Tad sākām pienu dot Rīgas piensaimniekam. Tās jau bija gana nopietnas saistības, nu mums bija ap 40 govīm. Vēlāk iestājāmies kooperatīvā Piena ceļš, uzbūvējām lielāku fermu un pienu sākām nodot kooperatīvam. Tas bija būtisks pavērsiens, jo sapratām, ka attīstīsim piena lopkopību, lai gan tolaik jauno fermu, ko uzcēlām, varētu saukt par lētu projektu. Šobrīd ar to neesam īsti apmierināti, jo tur viss ir pielāgots, strādāšana nav diez ko ērta. Teiksim, guļvietu platums tika pielāgots fermas konstrukcijai, kāda bija tolaik pieejama, tagad jaunajā fermā guļvietas veidojām tik lielas, cik mums šķita vajadzīgs, projektu tam pakārtojot.

– Vai kooperatīvs jums deva stabilitāti?
Aldis: – Piena ceļā esam teju 20 gadus, tagad jau – jaunajā latviešu – igauņu Epiim. Pirmsākumos kooperatīvs sniedza to sajūtu, ka ar saimniecībām un samaksu par pienu nevar manipulēt. Mums ar Rīgas piensaimnieku bija labas attiecības, nodevām kvalitatīvu pienu, taču, tikko sākās kāda viļņošanās par cenām, pārstrādātāji mazākajām saimniecībām maksāja vēl mazāk, savukārt, lai lielās saimniecības neaizietu prom, tām kaut ko pielika klāt. Tā mēs sanācām kopā grupa Vidzemes saimnieku un iestājāmies kooperatīvā.

Mums ir ļoti uzskatāmi redzama fermas attīstība – ir akmens kūts no 30. gadiem, tad ir ferma, ko cēlām pirms gadiem divdesmit – tur var uzturēties ap 100 govju. Un tad ir pati jaunākā ferma, ko nodevām ekspluatācijā tikai šovasar. Tāpēc pēdējais gads ir bijis diezgan nervozs, kamēr sakārtojām visus dokumentus. Ir atstāta vieta vēl vienai fermai – ja nu bērni gribēs to realizēt. Mums ir arī jauns piena baseins – tā teikt, ar perspektīvu, jo to pašlaik varam piepildīt tikai līdz pusei. Ietilpība 20 tonnas. Tad kooperatīva auto pie mums var ierasties katru otro dienu.

Epiim uzskatu par nākotnes projektu. Tas ir pareizais virziens. Piena ceļš bija pasūtījis pētījumu un divus gadus analizēja, kādi ir iespējamie attīstības varianti, ja Igaunijā uzcels pārstrādes rūpnīcu, kādi – ja ne. Visi aprēķini rādīja, ka no apvienošanās pozitīvs efekts būs jebkurā gadījumā. Tā kā Latvijā dzirdīgas ausis neatradām, apvienojāmies ar igauņiem.

– Cik liels pašlaik ir jūsu ganāmpulks?
Aldis: – Ap 270 govis kopā, t.sk. cietstāvošās, apmēram 250 pašlaik dod pienu.

Lauris Zilveris: – Februārī plānojam, ka mums būs 290 slaucamas govis.

– Cik daudz govju var dzīvot jaunajā fermā?
Aldis: – Tur var mitināties 280 govis,veterinārajā korpusā vēl 40 slaucamas govis. Jaunā kūts gan nav nekas sevišķi interesants – līdzīgas pašlaik izvēlas arī citi piensaimnieki Latvijā. Tas ir standarta projekts – sāni ir vaļā, augstie griesti, taču uzskatu to par kompromisu starp mūsu vajadzībām un iespējām. Mums pat jumts nav siltināts, ir tikai šīferis, kas nav pārāk labi vasarā, jo uzkarst. Tad vairāk jādarbina ventilatori. Guļvietas ir pietiekami brīvas, ir laba pieeja pie barības galda, arī gaiss gana svaigs. Mēslu transportieru mums nav, tīrām ar traktoru. Parasti lauksaimniekiem vairāk interesē mūsu veterinārais korpuss, kur notiek atnešanās un mitināts arī slimās govis. Vēl projektā ietilpst kūtsmēslu priekškrātuve un krātuve, labiekārtota slaukšanas zāle, arī biroja ēka.

Ilze Zilvere: – Veterinārajā blokā govis nonāk 21 dienu pirms atnešanās. Šo laiku aprēķina speciāla programma, un tas ir ļoti ērti.

– Govis jums ir sadalītas vairākās grupās.
Ilze: – Slaucamās govis tiek grupētas – pirmpienes, augstražīgās govis, cietstāvošās, pirmsatnešanās un pēcatnešanās govju grupas. Kādreiz katrai arī zināju vārdu, bet nu jau govju ir tik daudz!

– Telītes tiek audzinātas dēla Valda saimniecībā.
Aldis: – Jā, jaunākā dēla Valda Vidusbirzītēs tepat Veselavā tiek audzētas un aplecinātas telītes. Tagad, kad mums jāpiepilda jaunā ferma, visas paliek mums, bet nākamvasar jau varēs arī tirgot citiem. Sākumā gan mums nebija plānots tik liels attīstības projekts, domājām, ka Valda saimniecībā būs gan telītes, gan gaļas lopi. Taču tagad strādājam praktiski tandēmā. Vidusbirzīšu attīstību gan tas šobrīd bremzē, bet tā ir sanācis. Taču tehnikas parku varam izmantot kopā, kas ir ieguvums.

Lauris: – Īsti neesam droši, ka tā ir labākā kārtība, bet pašlaik tā darbojamies.

Ilze: – Vidēji pie Valda ir ap 100 telītēm, kas tur uzturas no četru mēnešu vecuma līdz grūsnībai. Trīs mēnešus pirms atnešanās viņas pārvietojas uz mūsu veco kūti – tur mitinās mūsu cietstāvošās govis. Savukārt mazās telītes sākotnēji pāris dienas baro ar mātes pienu, pēc tam – ar sauso piena maisījumu.

– Lauri, jūsu pārziņā bija jaunās fermas celtniecība un arī lopu barošana?
Lauris: – Strādājam jau mēs visi, taču es laikam esmu tas, kuram visvairāk kaut kas nepatīk un gribas uzlabot.

Runājot par barošanu, no tā, ko dodam ēst govīm, uz vietas izaudzējam tikai zālāju. Salmus pērkam no citām saimniecībām. Pārējo visu – miltu maisījumu, rapšus, soju, mikroelementus arī iepērkam. Nevarētu teikt, ka tas ir izdevīgi, racionālāk droši vien būtu kādu daļu no spēkbarības audzēt pašiem, jo tad arī tehnika, kas strādā lopbarības novākšanā, būtu noslogotāka, tāpat ietaupītu naudu, ko tagad tērējam iepirkumiem. Taču mums īsti nav tam resursu – trūkst nepieciešamās tehnikas, agregātu. Vajag resursus gan zāles novākšanai, gan uzglabāšanai. Būtu nepieciešams šķūnis, maisošanas mašīnas, kur graudus var mitrā veidā salikt iekšā.

Rupjā lopbarība pašlaik praktiski stāv dubļos, tāpēc nepieciešama infrastruktūra, kur uzglabāt skābbarību. Tā kā govīm tagad ir, kur dzīvot, nākamais solis būtu vieta, kur glabāt barību. Varbūt vajadzēja darīt otrādi!

Ilze: – Tāpat būs jādomā, kur teliņiem dzīvot. Izdarīt gribam daudz, bet visu uzreiz nevar paspēt.

– Vai barības devas dažādām govju grupām atšķiras?
Lauris: – Slaucamajām govīm ir divas barības devas – augstražīgā un mazražīgā. Pirmsatnešanās grupai ir sava barības deva, tāpat – cietstāvošajām un teļiem, kas jau ēd skābbarību. Pamatā tās veidojam paši, lai arī ņemam vērā profesionāļu viedokli. Nesen mēģinājām aprēķinu daļu uzticēt jomas speciālistiem, tomēr tas sanāca neefektīvi, jo, ja konsultants vismaz reizi nedēļā vai divās nespēj būt uz vietas, īsti no tā jēgas nav. Vai arī kompānijas barības konsultants ir ārzemnieks, bet te uz vietas tik kompetenta pārstāvja nav.

Vispār augstu govju ražību var panākt ar izcilu skābbarību, tam pat nav vajadzīgi dārgi mikroelementi. Mums līdz tam mazliet pietrūkst. Dzīvnieku skaits pēdējos gados saimniecībā ir audzis lielā ātrumā, jo apsēklošanā izmantojam pēc dzimuma šķiroto spermu un pārsvarā gadījumu – 99 % dzimst telītes, taču mūsu tehnika uz lauka tam vēl netiek līdzi. Nespējam novākt laikā labu skābbarību. Pašlaik izbarojam skābbarību kopā ar zāli, jo pavasarī skābbarība pārauga, nav tik kvalitatīva.

– Tas, ka dzimst tikai telītes, droši vien ir liels ieguvums?
Lauris: – Lai arī materiāls ir dārgāks par parasto, mums tas noteikti ir ieguvums, jo nav jādomā par bullīšu realizāciju. Šo metodi piekopjam jau gadus četrus.

Aldis: – Katrai klasei jau ir savas izmaksas, arī nešķirots, bet ļoti augstvērtīga buļļa izejmateriāls var būt ļoti dārgs. Taču šķirotā sperma ļoti ietaupa mūsu laiku. Sākotnēji, kad Latvijā kļuva pie-ejams šis materiāls, precizitāte bija 75 %, tad īsti tam neredzējām motivāciju, bet tagad – noteikti!

– Cik lieli izslaukumi fermā ir?
Ilze: – Vidēji 11.5 tūkst. kg no govs gadā, dienā – 32 kg, lai gan nesen vēl bija 38.

Lauris: – Principā zem 34 kg dienā no govs mēs nedrīkstētu nolaist. Šobrīd iemesls tam ir tā pati skābbarība.

Ilze: – Arī laikapstākļi mums talkā nenāca, to nesakām tikai mēs vien. Bija liels karstums, un zāle pārauga.

Lauris: – Ja būtu pietiekami jaudīga tehnika, tas netraucētu!

Aldis: – Ieguldīt gan fermas būvniecībā, gan tehnikā pašlaik uzreiz nevaram. Taču šo ņemam vērā un uz nākamo gadu jau plānojam vienoties par pakalpojumu pirkšanu, sadarbību ar kaimiņiem, lai zāli novāktu laikus.

Lauris: – Slaucam divreiz dienā, bet tuvākajā laikā pāriesim uz trīs reizēm. Ražīgajai govju grupai piena ir pietiekami daudz, lai varētu cerēt uz 15 % pieaugumu, ko saskaņā ar teoriju šāda slaukšanas reižu palielināšana varētu sniegt. Vecajā kūtī iepriekš arī esam slaukuši trīsreiz, rezultāti bija labi.

Kādreiz ar saviem izslaukumiem bijām starp ražīgākajiem valsts ganāmpulkiem, tagad skābbarības dēļ varētu būt noslīdējuši uz leju. Mums ir bijis vidējais izslaukums no govs ap 12 400 kg gadā.

Aldis: – Kad govju skaits bija mazāks, bet labāk varējām tās apgādāt ar skābbarību, arī izslaukumi auga.

Lauris: – Tā ir loģiska saimniecības attīstība. Kādreiz, kad zāli tinām ruļļos, arī vairs nespējām savākt pilnvērtīgu skābbarību, pārgājām uz kaudzēm. Ražība sāka kāpt, bet tagad atkal ir jāveic izmaiņas, lai sasniegtu labāku rezultātu.

Par slaukšanas robotiem gan īsti neesam domājuši, manuprāt, tas ierobežo saimniecības attīstību. Ja izslaukumi aug (un Latvijā var iegūt pat 15 tūkst. kg no govs gadā, kā to pierādījuši, piemēram, ZS Ceriņi), tad viens robots var apkalpot arvien mazāk govju. Robota apkalpošanas izmaksas ir tikpat lielas, cik slaucējai laba mēneša alga. Tā ir milzu investīcija. Taču tādai klasiskai ģimenes saimniecībai ar kādām 140 govīm gan robots ir ideāls variants!

– Un cik laktācijas vidēji govīm ir jūsu fermā?
Ilze: – Vidēji 2.8. Mums ir arī vairākas govis – izcilnieces, kas savas dzīves laikā ir devušas 100 000 kg piena un atzīmētas Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācijas reģistrā. Tāpat ganāmpulkā ir bijušas govis, kas devušas pienu 7–8 laktācijas.

Lauris: – Tiesa, pēdējais gads vecajā fermā un pārvākšanās uz jauno mūsu vecās govis nogurdināja.

Ilze: – Tad arī daudzas nācās brāķēt, jo vecākām govīm bija problēmas ar kājām.

Aldis: – Piensaimnieku vidū uzskati par govju ilgmūžību ir dažādi. Vieni uz to īpaši netiecas, jo ģenētika strauji mainās, gribas izmantot arvien jaunākus atklājumus. Ja ir izcili eksemplāri, tad tā ir cita lieta. Taču parasti vidēji ražīgās govis ir visilgmūžīgākās.

Lauris: – Ģenētikai ir liela loma. Katra nākamā govju paaudze, ja vien nodrošina pienācīgu barību un komfortu, dod vairāk piena, tam arī ir izšķiroša nozīme.

Aldis: – Nākamais solis, kas ienāks arī Latvijā, ir telīšu vērtēšana pēc genoma – kad jau sākotnēji izvērtē, cik liels ir viņu ražības potenciāls. Un izvēlas audzēt tikai tās, kurām ir lielāks potenciāls, pārējās nododot kautuvei vai pārdodot mazāk ambiciozām saimniecībām.

– Vai esat apmierināti ar pašreizējām piena cenām?
Aldis: – Kooperatīva politika šajā jomā ir pietiekami atvērta. Šobrīd saņemam 29 centus par litru, tā ir bāzes cena, bet bija pat nokritusies uz 26 centiem, tagad jau kāpj atpakaļ. Kad sasniegs 30 centus, tad jau būsim komforta zonā. Protams, ceram, ka jaunās piena rūpnīcas projekts Igaunijā cenu vēl pacels uz augšu. To sāks būvēt nākampavasar, plānots pabeigt divos gados.

Protams, arī pandēmija atstāja iespaidu uz piena cenām – sāka zust eksporta tirgi. Arī mūsu kooperatīva piens ne vienmēr pašlaik tiek vests uz Igauniju, bet paliek Jaunpilī. Sākumā pat likās, ka vīruss pārtikas patēriņu palielinās, un tā arī notika, taču vēlāk individuālie pirkumi saruka, izrādījās, ka lielāku patēriņu veido sabiedriskā ēdināšana. Tomēr pašlaik tendence esot atkal pozitīva.

Arī šis laiks droši vien paņems kādu saimniecību. Visticamāk, ja jau pirms tam ir bijušas pārdomas, vai turpināt saimniekot, tad šis laiks var tam pielikt punktu.

– Vai tehnikas iegādei arī esat izmantojuši ES fondu atbalstu?
Aldis: – Ļoti sen. Pārsvarā mēs iegādājamies lietotu tehniku, daudz no Igaunijas, kur lielsaimnieki ātri mēdz nobraukāt savu lieljaudas tehniku – piekabes, grābekļus, traktorus, ko tad pārdod tālāk. Pašlaik tas ir finansiāli izdevīgāk. Tāpat sezonas laikā mums mēdz strādāt pat 5–6 traktori, nopirkt tādus jaunus nav mums pa kabatai. Protams, lietota tehnika ir jāpieskata, lai nenoplīst sezonas vidū. Taču projektu iesniegšana un rezultātu gaidīšana dažkārt prasa pārāk daudz laika, tāpēc nopirkt uzreiz to, kas mums vajadzīgs, ir izdevīgāk.

Lauris: – Vairāk izvēlamies to tehniku, kurai ir tuvāks un pieejamāks serviss. Tāpēc no traktoriem mums ir Deutz - Fahr un John Deere, kam attiecīgi Priekuļos un Valmierā ir pieejami servisa pakalpojumi. Ikdienas apkopes varam paveikt paši, bet lielākus remontus – tikai servisos.

– Algojat arī padaudz darbinieku.
Ilze: – Kopā ar mums pašiem esam 15 cilvēki.

Lauris: – Mums ir trīs pastāvīgas slaucējas, bet katrai nesanāk pilna slodze. Ir divi darbinieki uz vietas fermā, nesen sāka strādāt jauna darbiniece ar veterinārārsta asistenta izglītību. Mums iepriekš nav bijis cilvēka, kas sistemātiski strādā ar lopu profilaksi, pēcatnešanās grupu, iepriekš to darījām mēs paši.

Nevarētu teikt, ka ir grūti atrast jaunus cilvēkus, taču parasti visi jaunie darbinieki atnāk kā baltas lapas, un tad ir jāveltī daudz laika apmācībām. Rēķināmies, ka pirmajā pusgadā tas nozīmē zaudējumus, jo būs kļūdas, salauzta tehnika, nepareizi sajaukta barība...

– Cik daudz zemes apsaimniekojat?
Aldis: – Mums ir tuvu 600 ha, no kuriem īpašumā ap 200 ha. Protams, zemi gribētu pirkt pēc iespējas vairāk. Tas mūsu biznesam tomēr piešķir ilgtspēju. Arī bankām patīk skatīties, cik zemes ir īpašumā, tikai pēc tam – cik apsaimnieko.

Lauris: – No Zemgales zemes cenām atpaliekam tikai par gadiem pieciem. Taču augsnes ražības ir nesalīdzināmas. Nomas cenas šeit trīs gados ir teju dubultojušās. Zemes gabali mums ir izvietoti salīdzinoši tuvu viens otram, taču vidējā lauka platība ir 5 ha, kas ir ļoti maz, bez neviena regulāra stūra, vismaz viena mala parasti ir ļoti slīpa. Tās ir šī reģiona īpatnības.

– Vai audzējat tikai lopbarību?
Lauris: – Jā, mums ir tikai zālāji. Kādreiz bija arī kukurūza, bet to pārtraucām audzēt – gan lauku īpatnību dēļ, gan tāpēc, ka nav, ar ko ātri novākt.

Aldis: – Graudus pārtikai te īsti nav vērts audzēt zemās ražības dēļ. Šeit ir izdevīgi saimniekot bioloģiskajiem graudkopjiem, kas mums ir savā ziņā konkurenti.

– Kur gūstat iedvesmu un zināšanas, pieņemot lēmumus savā saimniecībā?
Aldis: – Diezgan daudz esam izbraukuši pa Latvijas fermām, apskatot kūts konstrukcijas, tāpat arī Igaunijā.

Lauris: – Daudzas tendences fermu celtniecībā, izvietojumā sākotnēji nāk no ASV. Ja gribi strādāt efektīvi, tieši tā arī govju mītnes ir jāveido – maksimāli daudz gaisa, gaismas un ūdens. Es Amerikā divas nedēļas apguvu piensaimniecības vadību, apbraukājām arī vairākas fermas. Skatījāmies, kas notiek pirmsatnešanās periodā, kā rit atnešanās procesi, kā organizē barošanu, apguvām ģenētikas nozīmi, sēklošanu, bija ļoti noderīgi. Var teikt, ka daudz kas tur ir tieši tāpat kā šeit, tikai citā mērogā – lielākas platības, vairāk govju, tur slaukšana daudzviet notiek karuselī. Šādam modelim, kāds ir arī mums, īsti nav ierobežojumu – var celt klāt arvien jaunas fermas. No amerikāņu lopkopjiem var mācīties darba ražīgumu un organizāciju. Es teiktu, ka viens cilvēks tur var paveikt pat uz pusi vairāk nekā te, ir līdz sīkumam izstrādāta cilvēku vadība, arī atalgojumi ir augsti, katra minūte tiek pavadīta ražīgā darbā.

Aldis: – Valmiera vispār ir reģions, kas saistīts ar piena lopkopību. Ļoti daudzas inovatīvas idejas nākušas tieši no Vidzemes veterinārā servisa speciālistiem, kas tās arī atveduši no ASV, arvien mudinot piensaimniekus strādāt racionālāk.

Brāļi Valdis un Lauris vecāku iesāktajai nozarei piešķir modernus akcentus.

– Esat arī vairāku organizāciju biedri.
Ilze: – No pirmsākumiem ne, bet ļoti ilgi esam Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācijā. Kad vēl pirkām teles no Vācijas, sākotnēji bija arī prasība, ka noteikti jābūt nozares organizācijā, lai saņemtu subsīdijas.

Aldis: – Manā skatījumā tā ir vienīgā piensaimnieku organizācija, kas turas kopā un tiešām strādā. Lai arī vairāk tā risina ar ģenētiku, sertifikāciju un ciltsgrāmatām saistītus jautājumus, ik pa laikam sanāk arī skatīt aktuālos jautājumus ar Zemkopības ministriju.

Lauris: – Esam arī Zemnieku saeimas biedri. Tiesa, ne ļoti aktīvi, taču nepieciešamības gadījumā iesaistāmies, aizbraucam uz gada kopsapulci. Arī tur ir piena grupa, no kuras varam saņemt informāciju.

Aldis: – Ir svarīgi, lai organizācijai būtu savs birojs un regulārs darbs, tad arī var efektīvi komunicēt ar biedriem un valdību, diskutēt par nozares aktualitātēm.