Dārzs un Drava / 2024.gads (VASARA)

Foto: no Initas Beihmanes personīgā arhīva un Sanita Dejus

Beihmaņu ģimene – Inita un Vilnis savu laimes saliņu ar skaistu dārzu iekārtojuši Saules ielā Dienvidkurzemes novada mazpilsētā Grobiņā. Initai radošums, šķiet, ielikts jau šūpulī un no bērnības dabas un vecāku audzēts – viņai patīk dārzs, gleznot, fotografēt, meklēt senas lietas, biogrāfi jā ir arī gan daiļamatniecība, gan fl oristika. Ģimenes kopdarbs ir jauka pirtiņa.

BĒRNĪBA ZIEDOŠĀS PĻAVĀS
„Esmu dzimusi Liepājā, bet mana bērnība saistās ar lauku plašumiem un dārzu. Vecākiem bija gan sakņu dārzs, gan piemīlīgs mazais jeb puķu dārziņš, lielajā istabā pie logiem ziedēja prīmulas – tās tolaik bija modē.

Mums nebija izteiktu zālienu, bet zālīte auga. Bija, ko trušiem saplūkt. Paps iemācīja, kā dzīvžogus vislabāk apcirpt, kad tie vēl mazi. Visapkārt pletās ziedošas pļavas, kur vācām sienu un es pa pieneņu laukiem metu kūleņus. Ziedēja romantiskās naktsvijoles, upmalas pļavā auga raspodiņi. Netālu atradās upe, dīķis, kur vienmēr varēja ieraudzīt ko interesantu.

Mammai Veltai padevās zemenes, burkāni, sīpoli, arī puķes. Paps Arvīds vienmēr mājās atveda kādu interesantu stādiņu. Nereti pienācējs pēc tam pārņēma teju vai visu dārzu. Tā dārzā uzradās arī gaiļpieši un maijpuķītes. Man tagad ir tāpat. Starp citu, manā siltumnīcā zied arī gaiļpieši...

Arī no mammas savā dzīvesziņā esmu guvusi izpratni, ka visam jābūt skaisti un harmoniski – gan pašai sapucēties, gan par apkārtni rūpēties. Ar visu to, ka mammai bija lauki, slaucamas gotiņas, viņa vienmēr brauca uz teātriem, saposās, dziedāja. Mammai patika, ka zied puķes, un viņa aizvien steidzās mums paziņot, ka atkal kaut kas ir uzziedējis. Viņai dārzā ziedēja prīmulas, dālijas un kartupeļu vagās allaž sarkanās magones. Bija arī kosmejas, kuras manā bērnībā sauca par zīda puķēm. Vēl bija rudens puķes, līdzīgas topinambūriem, ziediņš kā dālijai. Tagad es nopirku līdzīgu stādiņu – lai ir arī manā dārzā!

Saldais ķirsis (izaudzēts no kauliņa).

Jaunākais dēls Kārlis ar saviem mazajiem Austriņu un Indriķi. Mielošanās pie sarkano jāņogu krūma.

KAIMIŅOS AR SLAVENO ILMĀRU GRAUDIŅU
Māja Grobiņā mums ir kopš 1999. gada. Kad to iegādājāmies, no iepriekšējiem saimniekiem dārzā vēl bija saglabājušās prīmulas, arī ērkšķogas, saldie ķirši, divas lielas bumbieres, ābeles, kas dūšīgi ražo. Man patīk, ka pie mājas ir augļu koki. Paši iestādījām vīnogu, jasmīnus, savulaik stādījām aličas, tās izauga milzīgas. Es allaž dārzā iebakstu kaut ko jaunu, un man ir arī izmēģinājumu stūrītis.

Mums ir divi dēli un pieci mazbērni. Mazbērniem patīk siltumnīcu aplaistīt un, kad ir gatavas ērkšķogas, jāņogas, gardās odziņas pabaudīt. Dēliem ir svarīgi, ka viņu bērni redz, kā viss aug. Kad jaunākais dēls atved savējos pieskatīt, mums notiek interesantas ekspedīcijas. Dodamies attīrīt no gružiem grāvi, pētīt, kas pie lielā dīķa aug.

Man ļoti patīk vecmodīgas puķes, dienziedes, fl okši, peonijas, raudenes, sirdszālīte – mātere, lupstājs, vērmele, baltie un tumši violetie ceriņi (tie mums milzīgi). Skaistas ir arī delfīnijas, ziemcietes, kāršu rozes, zvanu puķes, pulkstenītes – dobēs katrā gadalaikā kaut kas zied. Ir agresīvie augi, piemēram, punktainā zeltene, kas briesmīgi audzelīga. Varbūt augam līdzīgi kā cilvēkiem dažreiz vajag nospraust robežas? Man mīļāki vienkāršie ziedi. Ap māju zied parastās – zaļi baltās hortenzijas, iegādātas arī dažas skarainās hortenzijas. Gribētu dārzā vairāk hortenziju, juku, ziedošu krūmu. Kad dodamies ceļojumos, parasti kādu sēkliņu, pogaļu atvedu mājās – Eiropa ir krustu šķērsu izbraukāta. Ārpus mūsu teritorijas ir lielais 60. gados pilsētas dārznieka stādītais jasmīnu žogs – ļoti skaists! Sākumā arī mēs turējām rūpi par ārpuses dzīvžogiem, zāli pļāvām.

Vienu māju tālāk kādreiz dzīvoja slavenā Grobiņas privātā botāniskā dārza īpašnieks Ilmārs Graudiņš, kurš tagad jau aizsaulē. Man ļoti patika ciemoties pie Ilmāra, manā dārzā ir vairāki viņa dotie augi. Vismaz divreiz gadā devos viņa dārzu lūkot. Kad darbojos ar floristiku, tad vajadzēja, piemēram, aristolokijas stīgas, interesantas lapas, tās no Graudiņonkuļa dabūju. Ilmārs vienmēr dāsni kaut ko iedeva, viņam bija zīdkoks, aktinīdijas, vijolītes, vizbuļi. Tagad viņa dēlam Mārim dārzs pilns ar dažādu krāsu gandrenēm – no gaiši rozā līdz tumši bordo. Te Saules ielā katram kaimiņam ir dārzs un kaut kas interesants aug.

PA ZIEDU BALLĒM
Pēc Mākslas skolas beigšanas kādu laiku strādāju par ādas apstrādes meistari. Laukos man bija maza darbnīca, no ādas taisīju somas, albumus, rotu kastes un vedu uz mākslas salonu Rīgā. Taču izrādījās, ka man ir alerģija pret ādas apstrādes putekļiem, sākās veselības problēmas un nācās no šīs lietas atteikties. Tikai pa retam, ja kādam kaut ko ļoti vajadzēja, izlīdzēju.

Deviņdesmito gadu beigās notika tāda kā floristikas atdzimšana. Grobiņā bija floristikas kursi, ko vadīja floriste Biruta Ignatova. Arī es tos apmeklēju. Liepājas floristikas studijas Liepzars organizētajā ziedu dizaina festivālā Liepājas Karostas Virsnieku pils parkā piedalījāmies abi ar vīru – es startēju ziedu konkursā, Vilis minimālisma stilā izveidoja trepes. Virsnieku pilī tas bija tradicionāls pasākums. Pils kāpņu margas nopušķotas ar madarām, zālē augšā – ziedu dizaina darbi. Tas bija liels piedzīvojums.

Kad pirmoreiz piedalījāmies Ventspils ziedu paklāju svētkos Ventmalā, mums bija veidojums no hostām, lapas likām, veidojot virpuli. Man vienmēr paticis veidojumā ielikt kaut kādus zariņus, stīgas.

Pamēģināju strādāt arī ziedu veikalā, bet tur nebija nekā, ko buķetēs likt iekšā. Nepatika. Man vienmēr patikusi brīvība, iespēja izpausties.

Muskatsalvijas (ar interesantu smaržu).

Kokveida hortenzijas, ziedošās hostas.

Zilpodze, lielisks papildinājums ziedu pušķiem, kompozīcijām.

Kāršu roze, stangroze.

Salvijas.

BUĶETĒ VAJAG KAUT KO VIENKĀRŠU
Man īpaši mīļas vedeklām uz kāzām taisītās ziedu buķetes. Rozītēm, lizantēm u.c. bieži lieku klāt raspodiņus, smilgas. Dārza un pļavu puķes kopā dod brīnišķīgu krāsu un smaržu paleti. Tiesa, pļavu puķes nav tik izturīgas, bet vistrakāk fl oristikā ir ar rozēm, kas pavisam drīz visas var noģībt.

Kāzās parasti ir diezgan liels stress, jau dienas pirmajā daļā visam jābūt gatavam, tāpēc bieži sanāk strādāt naktīs. Agrāk kāzu telpas dekorēja vienkāršāk, tagad ļoti daudzi izvēlas svinīgo brīdi rīkot laukā. Tad arkas vajag izdaiļot ar dažādiem augiem. Pirms tam notiek tikšanās ar jauniešiem un vedējiem. Tādā veidā mums ir daudz draugu radušies, vairāk Liepājas pusē, bet ir arī Rīgā. Atceros, reiz līgavas vecākiem mājās bija skaistas efejas, ar kurām varēju izpausties. Efejas ir ložņājošas, bet var izaugt arī par koku, kam veidojas ziedi, tādi čemuriņi. Ļoti patīkami bija strādāt Liepājas dizaina viesnīcā Promenāde, tur ir skaistas telpas un jūtama mākslas elpa. Man arī pašai patīk saņemt ziedus, novērtēju, kāds darbs buķetē ieguldīts. Reizēm, ieliekot buķetē kaut ko pavisam vienkāršu, efekts ir pat lielāks un cilvēkam ir pārsteigums.

Dekors ar kaltētiem ziediem.

Apsveikuma karte.

Dekori pilsētas noformēšanai. Kopdarbs ar vīru Vilni.

PUŠĶI PIRTIŅAI
Nu vairs tik daudz kā agrāk nesekoju līdzi tam, kas notiek floristikas pasaulē, jo vairāk interesē pirts lietas un augi saistībā ar tām. Pašiem mājās ir pirtiņa, kur darbojamies kopā ar vīru. Viņš pat izmācījās pirts skolā. Slotiņā augu salikumam ir jābūt kompaktākam nekā ziedu pušķī.

Man pašai ļoti patīk ievas slotiņa, kad ziedi vēl nezied, tad tā ir ļoti aromātiska. Ieva ir piedošanas augs, velk ārā no cilvēka uzkrājušās nevēlamās emocijas. Bērzs ir universāls, sniedz cilvēkam veselību. Arī valrieksta zariņus piesienam pirts slotiņā. Pirms daudziem gadiem mums dārzā mētājās kādi valrieksti, ieaugās, un tagad mums ir jau divi valriekstu koki. Kad tie ir labajā stadijā, vīrs sagriež pirts slotiņas – tās ļoti aromātiskas. Smaržīgā valrieksta augļiem čaumalu ir vieglāk pārsist, tam otram – nē, čaumala ir ļoti cieta. Vārnas un kovārņi riekstus met uz asfalta un tā tiek pie kārotā labuma. Vēl mums ir purva mirte, kas aug purvos, krūmveida balzāmkārkls, arī ļoti aromātisks, ēteriskajām eļām bagāts, labs darba pirts slotiņām.

Atceros, kā es – tāda sīkaļa – kopā ar omīti, mammas mammu gājām un lasījām smaržīgus pumpurus. Omīte vāca arī visāds zālītes – smaržīgas tējas mājās bija vienmēr. Tas viss arī manai dzīvei izvijies cauri. Pirtiņu paps diezgan vēlu uzcēla (toreiz vēl populāras bija publiskās). Blakus dīķī skrējām iekšā vēsināties.

Dekori kāzām, līgavas pušķis, vainags.

Kāzu mašīna pie restorāna Jūrpils.

Kāzas Piena muižā (senāks foto).

DZĪVE MĀKSLĀ
Ceļojumos nereti iedomājos, kā bērnībā gribēju kļūt par stjuarti, tad ģeologu, tad daiļdārznieci. Tas viss saistās ar dabu.

Tomēr izvēlējos mācīties toreizējā Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, Ādas apstrādes nodaļā. Tā bija brīnumaina pasaule. Lieli plaukti ar skaistiem priekšmetiem – senām krūzēm, vāzēm, podiem kluso dabu gleznošanai. Paps mājās veda ne tikai augus, bet arī interesantas, vecas lietas. Es pusaudzes gados arī par to interesējos, apstaigāju mājas un vaicāju, vai kas tāds viņiem nav ārā metams. Man, piemēram, skaisti likās senie mērču trauki. Joprojām esmu nostaļģiskā mīlestībā uz vecām lietām, traukiem. Kādreiz tādas iegādājāmies antikvariātos.

Vīrs Vilnis ir tālbraucējs stūrmanis, viņa mamma savulaik Mākslas skolu beigusi. Vilnim arī mākslinieciskais sēž iekšā, pat jūrā braucot, zīmēja plakātus. Mums saskan. Es varu viņam darbnīcā palīdzēt, bet viņš atkal man puķes aprūpēt, arī kāzās noformējumus veidot. Koka lietas mājā pārsvarā ir Vilņa darinātas. Mēbeles – plaukti, galdi, krēsli, visa virtuve... tiešām talants. Pirmo mēbeli viņš uzmeistaroja, kad vēl mitinājāmies pie maniem vecākiem. Opim bija mazās ēvelītes un zāģītis, vīrs uztaisīja vecākajam dēlam šūpulīti, tas bija tik sirsnīgi. Iemācījās virpot, taisīt darbagaldus, pats izveidoja biezumēveli. Vilnis kādu laiku strādājis Piena muižā, taisījis mēbeles un arī no turienes viņam ir sajūta, ka skaisti vajag jebkurā vietā.

Man ir interesanta dzīve – ja nav viens, tad ir kas cits, apmeklēju gleznošanas kursus. Tad, piemēram, negaidīti uzrodas stāsti. Lai cilvēki atcerētos mūsu pirtī piedzīvoto, tapa ar krāsainiem krītiņiem vai akvarelī uz akmens virsmas vai koka gabaliem emociju glezniņas. Pirti kurinām ar stipro malku – ozola, oša atgriezumiem pēc darbiem darbnīcā. Ja gadās kāds gluds, tas tiek apzīmēts, apgleznots. Kurinām arī ar bērza malku, priedi, alksni. Man alksnis gan vairāk asociējas ar agrākajām gaļas žāvētavām, ko laukos kurināja ar alkšņa malku.

Somijā.

DĀRZĀ MAN PRASĀS NOSLĒPUMAINĪBAS
Ir stāsts arī par lauskām. Dārzu rokot, mūždien nāk ārā māla lauskas. Tur, kur mums tagad atrodas kokapstrādes darbnīca, agrāk bijusi keramikas trauku darbnīca. Vēl aizvien no zemes parādās visādi brīnumi, pat ar rokām veidotu krāsns podiņu gabaliņi. Man tā arī ir liela aizraušanās.

Kad staigājam Pāvilostā gar jūru, vai visus paņemtu līdzi – tie ir tik skaisti, pat spīd, iekšā ar rakstiem. Arī dzintaru paši lasām, kad Baltijas jūrā ir vēji.

Es saprotu, kāpēc vecmeistaram Vilhelmam Purvītim patika gleznot ziemu. Vasarā ir daudz zaļās krāsas, bet ziema ar sudraboto, balto krāsu ir kas maģisks. Man patīk gleznot zarus, īpaši tad, kad sāk plaukt. Tapuši arī zīmējumi un gleznojumi par Pāvilostas tēmu, Liepājas Rožu laukumu, mūsu dārza magones esmu gleznojusi.

Fotografēt mācījos kursos pie fotogrāfi em Vara Santa un Valtera Pelna. Daudz foto ir no meža, kad ar vīru kopā meklējam un griežam pirtsslotiņas.

Ir brīži un sajūtas, kas iesilda sirdi un atraisa emocijas. Ir jauki, ja to var iemūžināt. Ziedošas vienkāršu puķīšu pļavas, zaru hieroglifi ... kā pasakā.