Saimnieks LV / 2020.gads (Septembris.)

Lielākajai daļai zirgu īpašnieku joprojām šķiet, ka zirgu endoparazīti nav uzmanības vērti. Pamanīt parazītus staļļa vidē īpašniekam ir ļoti grūti vai pat neiespējami, tāpēc rodas jautājums – kāpēc man pievērst uzmanību tam, ko nevaru redzēt? Taču, sastopoties ar neizskaidrojamām kolikām (vēdersāpēm), tiek apsvērta zirga iespējamā attārpošana un drošs paliek nedrošs tiek attārpoti arī pārējie staļļa zirgi...

Par laimi, arvien biežāk savā praksē sastopos ar zirgu īpašniekiem, kuri zirgu parazītus uztver tikpat nopietni kā jebkuru citu profilaktisko pasākumu stallī – regulāru nagu apgriešanu, profilaktisku zobu apskati, izmeklējumus uz zirgu infekciozo anēmiju, vakcināciju pret zirgu gripu vai tetānusu, kā arī koproloģisko paraugu izmeklēšanu divas reizes gadā. Turklāt saimnieki izvēlas savam zirgam individuālo attārpošanu, tādējādi nodrošinot vissaudzīgāko un visilgāk noturīgo attārpošanas efektu.

Kopš LLU Veterinārmedicīnas fakultātes absolvēšanas 2012. gadā esmu izmeklējusi  vairākus tūkstošus koproloģisko paraugu. Pa šo laiku, braucot izsaukumos pa visiem Latvijas reģioniem, ir izveidojies priekšstats par mūsu valstī biežāk sastopamajiem zirgu parazītiem.

Biežāk diagnosticētie endoparazīti zirgiem ir gremošanas strongilīdi. Tos var diagnosticēt praktiski jebkurā zirgu vecumā. Lielāko kaitējumu zirgam nodara nevis pieaugušie īpatņi, kas atrodas gremošanas traktā, bet to kāpuru formas. Attīstības laikā ar barību uzņemtie kāpuri izurbjas cauri zarnu sienai un migrē uz dažādām ķermeņa vietām un orgāniem, radot audos dažādas pakāpes bojājumus. Lielo strongiļu kāpuri, atkarībā no to sugas, migrē uz apzarņa artēriju, aknām, aizkuņģa dziedzeri vai vēdera dobumu, radot kolikas, nomākumu, samazinātu ēstgribu. Mazie strongiļi attīstās bez migrācijas un lokalizējas zirga resnajās zarnās. Lielu invāziju gadījumā saimnieki var šos mazos sarkanīgi brūnos parazītus saskatīt zirga fekālijās (Lyons et al., 2015, Khan et al. 2015).

Cērmes (Parascaris equorum) visbiežāk diagnosticē jaunzirgiem līdz divu gadu vecumam. Vecākiem zirgiem pret šo parazītu izveidojas imunitāte, un tās diagnosticē reti. Biežākās pazīmes jaunzirgiem ar cērmju invāziju ir nespodrs, garš apmatojums, samazināta ēstgriba, kolikas, nomākums, izdalījumi no nāsīm, klepus (Premaalatha et al., 2018).

Latvijā bieži jaunzirgiem (un kumeļiem) klepu saista ar dažādām alerģiskām reakcijām uz putekļiem, nevis ar šo parazītu invāziju. Tāpēc koproloģiskā parauga izmeklēšanu iesaku veikt kumeļiem jau no dažu mēnešu vecuma.

Trešais biežāk sastopamais zirgu parazīts Latvijā ir spalīši (Oxyuris equi). Spalīšu mātīte dēj olas perianālā apvidus krokās, vienā reizē tā var izdēt 6000–80 000 olu. Zirgi ar spalīšu invāziju bieži kasa astes sakni pret nekustīgiem priekšmetiem, taču ne visos gadījumos. Ir zirgi, kuri tā nedara pat pie ļoti lielām spalīšu invāzijām (Behera et al., 2017).

Zirgiem ir sastopamas trīs lenteņu jeb cestožu sugas – Anoplocephala perfoliata, Anoplocephala magna un Paranoplocephala mamillana. Lenteņi (atkarībā no sugas) lokalizējas zirga tievajās un/vai resnajās zarnās. Ārējā vidē kopā ar fekālijām tiek izdalīts lenteņa posms, kurā atrodas olas. Ārēju ap­­stākļu ietekmē posms sabrūk, un olas nonāk apkārtējā vidē. Tās uzņem lenteņu starpsaimnieks – sūnērcīte, kurā attīstās lenteņa kāpura forma (cistecerkoīds), kuru uzņem zirgs ar barību. Tālāk no šī kāpura attīstās pieaudzis parazīts. Klīniskās lenteņu invāzijas pazīmes visbiežāk ir kolikas, jaunzirgiem atpalicība augšanā, mīkstas fekālijas, enterīts. Lenteņu īpatnējo olu izdalīšanas dēļ ir apgrūtināta lenteņu diagnostika ar parastajām izmeklēšanas metodēm, kuras izmanto nematožu (strongilīdu, cērmju) diagnostikā (Lyons et al., 2006).

Zirgu lenteņa ola (Anoplocephalus spp.).

Pieaudzis spalītis (Oxyuris equi) koproloģiskajā paraugā.

Gremošanas strongilīdu olas (augsta invāzija) trīs mēnešus vecam kumeļam.

Viena gremošanas strongilīdu (Strongylus spp.) un divas cērmju (Parascaris equorum) olas.

Parazītu invāziju ietekmējošie faktori
Savā praksē visaugstākās invāzijas diagnosticēju zirgiem vecumā no 3 līdz 5 gadiem. To varētu izskaidrot ar paaugstināto stresa līmeni šajā vecumā – visbiežāk īpašnieka/jātnieka maiņa, staļļa maiņa, iejāšanas laiks u.c.

Strongilīdu invāziju veicina gadalaiks, klimats, zirga vecums, kā arī staļļa menedžments. Zema vides temperatūra un sausi apkārtējās vides apstākļi ir nelabvēlīgi faktori parazītu attīstībai. Strongilīdu augstas invāzijas ir izteiktas jauniem, labas kondīcijas un labi barotiem zirgiem (Kaur et al., 2019, Khan et al., 2015). Arī praksē ļoti bieži sastopos ar situācijām, kad zirgs ir labi barots un, izmeklējot koproloģisko paraugu, redzamas augstas invāzijas.

Jebkurš ilgstošs stresa faktors nelabvēlīgi ietekmē dzīvnieka imunitāti, kā rezultātā pieaug invāzijas apmēri. Ir stresa faktori, kurus dzīvnieka īpašnieki bieži nemaz nepamana – īpašnieka/jātnieka maiņa, staļļa maiņa, iejāšanas laiks, bieža svešu cilvēku/zirgu atrašanās stallī, cīņa par hierarhiju barā, pārvadāšana utt.

Ir vēl daudz citu ārēju faktoru, kas ietekmē endoparazītu invāzijas veidošanos stallī un ganībās: slikti apsaimniekotas ganības, neatbilstoša ēdināšana (nekvalitatīva, nepilnvērtīga barība, barības ir pārāk daudz vai tās trūkst), zirga imunitāte, trešās stadijas kāpuru daudzums ganībās, dažādas kuņģa un zarnu trakta saslimšanas (Kaur et al., 2019).

Attārpošana
Pirmkārt, jāatceras, ka nav universāla pretparazitāra līdzekļa, kas iedarbotos uz visiem dzīvniekā mītošajiem parazītiem! Katrs medikaments iedarbojas uz konkrētu parazītu konkrētā attīstības stadijā. Diemžēl Latvijā pieejamo pretparazitāro līdzekļu klāsts zirgiem ir ļoti mazs, kas ilgtermiņā var radīt parazītu rezistenci pret kādu no medikamentiem.

Otrkārt, pretparazitārie medikamenti nav vitamīni – ne zirgiem, ne jebkurai citai dzīvnieku sugai! Nevajadzīga/nepareiza un pārāk bieža pretparazitāro medikamentu lietošana ilgtermiņā var radīt parazītu rezistenci, kā arī atstāj zināmas sekas uz zirga organismu pēc katras medikamenta lietošanas reizes.

Zviedrijā pēdējos gados ir pieaudzis to īpašnieku skaits, kuri saviem zirgiem izvēlas selektīvo attārpošanu – attārpot zirgu tikai tad, ja tas ir nepieciešams (Hedberg–Alm, et al., 2020). Arī Latvijā arvien biežāk zirgu īpašnieki veic koproloģiskās analīzes, lai saprastu, vai zirgs vispār ir jāattārpo. Izmeklējot koproloģisko paraugu, tiek noteikts arī parazītu veids, kas ļauj pielāgot visatbilstošāko pretparazitāro medikamentu. Bieži vienam dzīvniekam var novērot dažādu parazītu invāzijas. Tādā gadījumā attārpošana tiek piemērota pret augstāko diagnosticēto invāziju. Augstu invāziju gadījumā nereti nepietiek tikai ar vienreizēju attārpošanu. Attārpošanas shēma tiek izraudzīta atkarībā no parazīta veida un konkrētā parazīta attīstības cikla.

Pielāgojot attārpošanu konkrētam zirgam un invāzijas veidam, jāņem vērā zirga vecums, apkārtējā vide un turēšanas apstākļi, svars, kā arī parazīta veids un invāzijas pakāpe – tādējādi tiks iegūts maksimālais attārpošanas efekts.

Parazītu profilakse
Parazītu profilakses mērķis ir to kontrole, nevis attārpošana (Khan, et al., 2015). Zviedru pētnieki uzsver zirgu ganību tīrības efektivitāti cīņā ar parazītiem. Kopenhāgenā 2019. gadā pētījumā norādīts, cik ļoti liela nozīme ir regulārai zirga mēslu izvākšanai no ganībām, tādējādi pārtraucot parazītu attīstības ciklu, līdz ar to būtiski samazinot staļļa invāziju. Arī Latvijā arvien biežāk var sastapt zirgu/staļļa īpašniekus, kas pievērš uzmanību tieši vides tīrībai – regulāri no pastaigu aplokiem un boksiem tiek izvākti mēsli, kā arī pastiprināti tiek pievērsta uzmanība ganību apstrādei vismaz divas reizes gadā. Šādos staļļos arī invāzijas pakāpe ir krietni zemāka.

Attārpošana var būt pareiza un nepareiza. Biežāk pieļautās kļūdas, kas rada pārāk ātru atkārtotu invadēšanos ar parazītiem:

• pirms zirga attārpošanas netiek izmeklēts koproloģiskais paraugs – tādējādi nevar pielāgot atbilstošu medikamentu pret konkrētu parazītu;
• koproloģiskais paraugs tiek izmeklēts vienu reizi gadā vai retāk;
• attārpošana tiek veikta pārāk bieži un bez vajadzības;
• nepareizi izvēlēta medikamenta deva – tā ir pārāk liela vai pārāk maza;
• augstas parazītu invāzijas gadījumā tiek veikta vienreizēja attārpošana;
• tiek lietots zirgam neparedzēts pretparazitārs medikaments.

Joprojām Latvijā saglabājas vēlme veikt zirgu attārpošanu, nepievēršot tam lielu uzmanību. Taču attārpošanai vienmēr ir jābūt mērķtiecīgai − kā jebkuras citas slimības ārstēšanai. Arī cilvēki nelieto antibiotikas tikai mazas skabargas dēļ... Pēc attārpošanas parazitoloģiskajai situācijai ir jāuzlabojas un invāzijas lielumam jāsamazinās. Galvenais mērķis – lai pozitīvais attārpošanas efekts saglabātos pēc iespējas ilgāk.

Pasaulē ļoti strauji attīstās zirgu parazītu rezistence pret medikamentiem. Un Latvijā pretparazitārajiem medikamentiem ir ierobežots klāsts, tieši tāpēc mūsu (veterinārārstu un zirgu īpašnieku) uzdevums ir novērst rezistences veidošanos, cik vien ilgi tas ir iespējams. Izvēloties koproloģiskā parauga izmeklēšanu un selektīvo attārpošanu, ilgtermiņā tiek samazināta parazītu rezistences veidošanās pret kādu no medikamentiem. Bez tam zirga organismam tā ir vissaudzīgākā metode, jo attārpošana parasti netiek veikta zemas invāzijas gadījumā. Saudzējiet zirgus un veiciet attārpošanu mērķtiecīgi!

Izmantotā literatūra

1. Khan, A. M., Roohi, N., Rana, A. A. M. (2015) Strongylosis in equines: a review. The Journal of Animal & Plant Sciences. Vol. 25, pp. 1–9.
2. Kaur, S., Singh, E., Singla, L. (2019) Strongylosis in equine: An overview. Journal of Entomology and Zoology Studies. Vol. (5), pp. 43–46.
3. Behera, H. K., Jena, G. R., Mohapatra, P., Mishra, S. K., Sahoo, R., Dalei, N. (2017) Infestation of Oxyuris equi in horse and its successful therapeutic management. The Pharma Innovation Journal. Vol. 6, pp. 387–389.
4. Premaalatha, B., Kartiyayini, S., Selvi, V., Sohayati, A. R. (2018) Parascaris equorum in a thoroughbred horse in Perak Turf club: Short communication. Malaysian Journal of Veterinary Research. Vol. 9, pp. 175–177.
5. Lyons, E. T., Tolliver, S. C. (2015) Strongyles in Horses. Univeristy of Kentucky: Lexington, pp. 8.
6. Lyons, E. T., Tolliver, S. C., Drudge, J. H., Collins, S. S. (2006) Tapeworm in Horses. Univeristy of Kentucky: Lexington, pp. 8.