Saimnieks LV / 2019.gads (Septembris.)

Pārgaujas novadā saimnieko Bērziņu ģimene – Kārlis, viņa sieva Inese, vecākā meita Kristī un mazā Ilze. Kārlis no agras bērnības palīdzējis tēvam saimniecības darbos, un vecāku saimniecībā Kalna Ozolos bez darba nekad neviens nav garlaikojies. 2008. gadā jaunais saimnieks pabeidzis Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, tāpēc lopkopība, zemkopība un saimniecības vadība Kārlim itin skaidra. Turpretī Inese vienmēr bijusi pilsētas meitene, taču ar īstu patiku pret lauku darbiem.

Top gaļas lopu ganāmpulks
„Vēl tagad radi man saka – beidzot esmu tur, kur man jābūt. Jau apprecot Kārli, zināju, kas mani sagaida, jo bērnībā vecmāmiņa ieaudzināja mīlestību pret zemi un lopiem, tāpēc saimniekošanā viss ir saprotams,” saka Inese.

2015. gadā Kārlis izveidoja SIA KB Muižnieki. Tā kā viņa tēvs audzē gaļas liellopus, šķitis loģiski šo domu turpināt. „Norunāts, ka brālis pārņems vecāku saimniecību, tāpēc mēs ar sievu nolēmām veidot kaut ko savu. Tomēr nevar teikt, ka šīs lietas būtu stipri nodalītas. Ģimenē esam saliedēti, skaidri zinām, kurp visi virzāmies, un visu darām kopā. Tēva un brāļa ganāmpulkos ir jauktie gaļas liellopi, savukārt mūsējā ir tikai Limuzīni. Pirms četriem gadiem startējām jauno zemnieku projektā un ieguvām starta kapitālu lopu iegādei. Savus gaļas lopus pirkām Vācijā. Esam secinājuši, ka tur Limuzīniem kvalitatīvākas iestrādes, izkopti ciltsraksti, mierīgāks raksturs, un – ticat vai neticat – tas atstāj ietekmi uz visu, tajā skaitā arī pēcnācējiem un gaļu. Sākām ar 16 lopiem un vienu bulli, tagad ganāmpulku esam ataudzējuši, ir jau 40 galvas. Limuzīniem ir priekšrocība, ka tie salīdzinoši viegli atnesas un dzemdības mēdz būt pat tik vieglas, ka jaunā govs nesaprot, kas tas par knēveli, kas no viņas neatstājas, tāpēc lieti noder viena piena gotiņa, kas ganāmpulkā ik pa laikam uzņemas audžumammas pienākumus. Buļļus mainām, lai neizveidojas tuvradniecība. Ņemam tādus, kam ir bezraga gēns, tāpēc ganāmpulkā ragaino govju maz. Protams, bullis paliek bullis, viņam savas dāmas jāsargā, taču nevarētu teikt, ka būtu agresīvs,” stāsta Kārlis, piebilstot, ka viņam svarīgi, lai uzturēšanās lopu tuvumā ir droša arī Inesei un bērniem. Saimnieks arī saka, ka teļu atnešanos ganāmpulkā regulē ar buļļa pielaišanu, lai ganāmpulka papildinājums būtu pavasara vai vasaras mēnešos. Svaigās ganības ļauj teļiem labāk apvelties.

 Kārlis izvēlējies izkopt šķirnes ganāmpulku – kvalitatīvus Limuzīnus.

Pašlaik jaunie saimnieki nomā 102 ha tuvējās zemes, taču ar Altum palīdzību pirmos 16 ha iegādājušies savā īpašumā. Kārlis un Inese neslēpj, ka tas esot tuvāko gadu plānos – lēnām atpirkt zemi, jo savs ir savs. Taču atšķirībā no politiskās retorikas Bērziņu ģimenē sarkanās robežlīnijas nepastāv. – „Mums visiem ir kopīgi mērķi, bet sadalīti pienākumi,” saka Kārlis, „tēvam ir tehniskais nodrošinājums, bez kura nekāda saimniekošana nebūtu iedomājama. Te arī atslēga tam, kāpēc tieši gaļas lopi, nevis piena lopi vai graudi. Kad gādājam barību, jāvāc siens, tad iesaistās visi. Cik ruļļu, kurš zina? Ja rodas tehniskās ķibeles, kopīgi meklējam risinājumu, braucam pēc detaļām, remontējam. Savukārt Inesei ir grāmatveža izglītība, viņa rūpējas, lai saimniecībā papīri būtu kārtībā.” Kārlis atklāj, ka viņa platībās ir dabīgas pļavas un vairāki hektāri sēto zālāju. Pēc teorētiskajiem aprēķiniem, uz vienu lopu esot nepieciešami 14 siena ruļļi, taču ik gadu izdodoties savākt vairāk.

Pagaidām KB Muižnieki nevienu lopu nav realizējuši, jo ganāmpulks tikai veidojas, tāpēc par peļņu pāragri runāt, taču Kārlis saka, ka turpmākos gados telītes saglabās, turpretī bullīšus tirgos kā vaislas materiālu, tāpēc viņa gadījumā tirgus cenu svārstības saimniekošanu neko diži neietekmēšot. „Ja bullīšus gribēsim nodot izsoļu namam, mums paliek Turcijas tirgus, tur cenas turas stabilas. Poļi vairāk orientējas uz krustojumiem, tāpēc tās cenu svārstības mūs nesatrauc,” tā jaunie.

Pieprasītās vistu olas
Inese ir vienīgā, kas jaunajā ģimenē strādā algotu darbu ārpus mājas. Viņa nodarbināta apkalpojošā sfērā labi zināmā telekomunikāciju kompānijā. Kārlis labdabīgi smejas, ka sieva pelna naudu, lai viņš varētu tērēt. Taču algots darbs, saimniecības grāmatvedība un bērnu audzināšana nav vienīgais Ineses rūpals. Viņa ar lielu vīra atbalstu jau vairākus gadus tur vistas. „Viss sākās gluži nevainīgi – ar desmit vistiņām, jo gribēju, lai mums būtu pašiem savas lauku olas. Kā tad! Vienam iedod oliņas, otram pa oliņai un paši atkal tukšā! Secinājām, ka vajag vairāk vistu. Cālīšus inkubējam paši, tāpēc tagad no visiem 200 putniem viena ceturtā daļa ir gailīši. Principā olu realizācija mums nodrošina papildu ienākumus. Ar 150 vistām bagāts nepaliksi. Nopietni ganāmpulki skaitās, sākot ar 1000 vistām, bet, kā Kārlis saka, labāk 50 procenti no kaut kā, nevis 100 procenti no nekā,” saka Inese un uzplikšķina vīram pa plecu.

Sākumā vistas audzējuši pašiem, bet nu ar olām nodrošina klientus.

Viņa bilst, ka pieprasījums pēc mājas olām saglabājas nemainīgs un pa šiem gadiem jau esot izveidojies pastāvīgs klientu loks. „Prieks, kad saņemu labas atsauksmes. Cilvēki novērtē īstu mantu. Viena kūku cepēja teica, ka no mūsu vistu oliņām iznākot vislabākais biskvīts, cits klients priecājas par to, cik olas ir lielas. Arī Altum nācās uzrādīt peļņu, tāpēc olu realizācija nav tikai prieka pēc, viss ir nopietni. Protams, vistas nav nekāds drošības spilvens, tas ir neliels blakus ienākums, tomēr – ienākums,” saka Inese.

Vistu pulciņš raibu raibais. Sākumā Bērziņu ģimene sākusi ar tradicionālām Latvijas brūnajām vistiņām, taču lēnām iegādājušies arī kādu raibāku un eksotiskāku dējēju. Kad pircējs saņem olu kastīti, var sajust vieglu saviļņojumu, jo nekad nevar zināt, kādu krāsu pārsteigums šoreiz tajā būs. Kā jau kārtīgai saimniecei, Inesei ir savs dārzs un lielākā daļa dārza velšu nonāk vistu aplokā, taču bez saknēm un lapām vistas tiek piebarotas ar graudiem un spēkbarību. Viņa saka, ka vidēji dienā iegūst 50–75 olas.

Mums šeit patīk!
Vaicājot, vai viņus nevilina dzīve pilsētā, Kārlis un Inese purina galvu: „Noteikti nē. Ir izbaudīta arī tāda dzīve, bet esam sapratuši, ka lauki ir mūsu dzīvesveids. Tikko iegādājāmies māju vēl dziļākos laukos, ar nepacietību gaidām to brīdi, kad varēsim tur ievākties. Mēs ticam, ka laukiem ir nākotne, jo arvien vairāk pilsētnieku meklē savu lauku sētu. Jā, uzsākt saimniekošanu ir grūti, īpaši, ja zeme visapkārt jau aizņemta, bet, palūkojiet Raunas pusē uz ķiploku meitenēm. Viņas pierādīja, ka arī divos hektāros var gūt peļņu. Tātad, ja ir gribēšana, viss kļūst iespējams! Ja esi atdūries pret problēmu, sāc meklēt risinājumu!”

 Inese skaidri zināja, ka prec lauksaimnieku.

Ieminos, ka daudzus biedē lopkopība, jo tas taču ir darbs bez brīvdienām, bet Kārlis atbild, ka tas tik tāds mīts. „Inese vēl pirms pāris nedēļām ciemojās pie māsas Vācijā, tā kā mums tiek arī pa kārtīgam atvaļinājumam. Nav, nav tik traki. Ar piena lopiem, protams, cits stāsts, bet gaļas liellopu audzētājiem ir krietni vieglāk. Turklāt mums patīk dzīve lauku mājā, tas nav tikai darbs, tā ir arī atpūta. Inese bieži nevar sagaidīt darba dienas beigas, kad tiks laukā no pilsētas trokšņiem un burzmas. Mēs paši plānojam savu laiku, un tas ir liels pluss,” saka Kārlis, un sieva piebalso: „Esam sapratuši, ka šāds ģimenes modelis mums der vislabāk. Zinu, ka Kārlis ir pie mājas. Ja bērnam pēkšņi kaut kas vajadzīgs vai mazais jāizņem ātrāk no bērnudārza, es varu paļauties, ka viņš noliks darbus malā un varēs izlīdzēt. Strādājot saimniecībā, pats esi sev priekšnieks. Bērni aug, un mēs saprotam, ka ir jādomā par nākotni, citādi nevar.”