Saimnieks LV / 2018.gads (Janvāris)

Kamēr sarunājāmies ar ZS Bebri saimniekiem – Ēriku un Mārīti Škutāniem, paspējām nogaršot gan griķu ziedu tēju, gan zaļo griķu putru. Tieši bioloģiskie pašu audzētie griķi ir galvenā saimniecības pārstrādājamā produkcija, ko iepazinuši arī Rīgas ekoveikalu pircēji. Lai gan produktīva ražošanas cikla izveide nebūt neveicas vienkārši, īpašniekam ir tālejoši plāni arvien attīstīt pārstrādes produktu klāstu un kāpināt bioloģiskās produkcijas ražību.

– Jūsu pārstrādes cehs ir iekārtots bijušā kolhoza telpās.
Ēriks Škutāns: – Jā, 90. gados iegādājāmies kolhoza Rosme palīgražošanas kompleksa ēku. Toreiz pat tā nebija ļoti liela nauda, tomēr nācās gan ņemt kredītu, gan pārdot daļu vectēva mežu – labi, ka tāda iespēja bija! Sākumā manam tēvam bija t.s. Breša saimniecība, ko vēlāk pārņēmu. Esmu dzimis Dobelē, kur vecāki pēc augstskolas beigšanas strādāja kopsaimniecībā, bet vēlāk atnāca uz Saldus rajonu, jo Zirņi ir manas mātes dzimtā puse. Vecākiem bija klasiskā kolhoznieku piemājas saimniecība, un man šķita tikai dabiski turpināt lauksaimniecības ceļu. Esmu ieguvis mehanizatora izglītību Kandavas lauksaimniecības tehnikumā, pēc tam studējis arī LLU. Augstskolu veiksmīgi pabeidzu trīs gados, jo biju t.s. tehnikumiešu grupā, kas tādas bija tikai divas. Pretī pārstrādes ceham otrpus ceļam atrodas mūsu dzīvojamā māja – viss ir tuvu viens otram.

– Esat bioloģiskais ražotājs, viens no retajiem, kas uzsācis arī savu produkcijas pārstrādi.
– Tiesa, pašlaik vēl nav izdevies ražošanas un pārstrādes sistēmu izveidot tā, lai viss strādātu nevainojami. Piemēram, pupiņas vēl ir jāpārlasa ar rokām, jo separators visu nenošķiro. Iegādātā tehnika ir laba, tomēr paiet laiks, kamēr to apgūstu un arī pilnībā pielāgoju saimniecības ražošanas vajadzībām. No pirmo pārstrādes mašīnu iegādes pagāja četri gadi, kamēr viss tika sagatavots tā, lai produkciju laistu tirgū. Nav jau problēmu kaut ko notirgot, bet gribējām sasniegt tādu līmeni, lai vēlāk nav kauns. Pašlaik strādājam arī pie jauniem produktiem, bet viss atkarīgs no tā, vai atrisināsim tehnoloģiskos jautājumus. Problēma ir tā, ka ne viss strādā tik labi un efektīvi, kā stāsta iekārtu ražotāji un bijis ieplānots. Joprojām nav sajūtas, ka viss ir līdz galam gatavs. To pašu teicu jau pirms gada, kad gribējāt mani intervēt!

Cehā ir jaunas iekārtas, kas ražotas Ukrainā, Krievijā, kā arī pagājušā gadsimta sākuma ražojumi. Ukrainā pirktā iekārta ir gana laba, bet ir lietas, ko tā var un ko nevar paveikt. Tā ir domāta deviņu veidu produkcijas pārstrādei – kviešiem, miežiem, auzām, zirņiem, griķiem, kukurūzai un prosai, lai ražotu grūbas, putraimus un pārslas. Griķos tā atstāj nedaudz melno piemaisījumu, tāpēc pirkām klāt arī krievu ražojuma fotoseparatoru, kas atdala palikušos melnos graudus. Tā ir NVS kvalitāte – no remonta viedokļa ļoti labi – remontē kaut ar lauzni, visu varam paveikt uz vietas, pēc detaļām nav jābrauc pakaļ uz Ukrainu. Tomēr kvalitāte nav tik izcila, lai to varētu bez bažām laist tirgū. Tāpēc esmu pārsteigts, cik labi joprojām strādā zviedru ražojuma grūbotājs, vācu putraimu skaldītājs un pirmskara Latvijā ražotie tīrītāji, ko pārpirkām pirms nodošanas lūžņos burtiski pēdējā brīdī. Restaurējām tos, un tie ražo ļoti labu produkciju, kas ļauj sasniegt nepieciešamos kvalitātes standartus!

Ukraiņu un krievu iekārtas izvēlos, jo tās ir lētākas, bija arī iespēja izmantot fondu atbalstu. Ir daži produkti, kurus mašīna sašķiro perfekti, un citi, kur kaut kas programmās nenostrādā tā, kā bija plānots. Kombainā un kaltē griķiem rodas kviešu piemaisījums, un fotoseparators palīdz tos atdalīt. Ir cilvēki, kas izvēlas dažāda veida griķus tieši tāpēc, ka nedrīkst ēst kviešus, tāpēc ir svarīgi tos atšķirot.

Mums ir graudu pirmapstrādes komplekss, pārstrādes cehs, kā arī neliela noliktava pārstrādes produkcijai. Ir gan vecā kalte no padomju laikiem, gan arī esam tai piebūvējuši klāt jaunu moderno kalti. Tāpat ir salīdzinoši liela pieņemšanas bedre, kur var uzglabāt daļu ražas, ja to uzreiz nevar ielaist kaltē. Ietilpības gan trūkst, tomēr kopumā esam apmierināti apmierināti. Kooperēties ar citiem gan nevaram, jo bioloģisko produkciju nevar jaukt kopā ar konvencionālo. No kaltes produkciju varu pa tiešo pārdot vai arī veikt pārstrādi. Skatos, kādas ir cenas, kāds ir pieprasījums.

– Kādus produktus ražojat?
– Pašlaik mums ir astoņi dažādi produkti no griķiem un vēl klāt pupiņas un pelēkie zirņi – veseli, šķelti, kā arī milti. Šķeltie zirņi un zirņu milti vēl nav tirgū pat nonākuši, arī pupiņas jaunajā iesaiņojumā ir jauns produkts. Mūsu ražotie zirņu produkti ir īpaši ar to, ka zirņi audzēti Zirņu pagastā. Tāpat arī domājam par speltas kviešu pārstrādi.

Nekvalitatīvu produktu tirgū nelaidīsim. Mums nav bijis viegli iegūt savus klientus. Katrā ziņā, ja uzrastos kāds lielāks klients, mums būtu, ko viņam piedāvāt, jaudas rezerves vēl ir! Mazumtirdzniecības klienti mums šobrīd ir stabilākie, un uz viņiem arī pašlaik balstāmies.

Runājot par tehnoloģisko procesu, visi griķi pēc novākšanas tiek lobīti, lai atbrīvotos no griķu ārējās čaulas (sēnalas). Tradicionāli griķi tiek lobīti ar termoapstrādi, taču tās laikā tie zaudē dīgtspēju, paliek brūni un iegūst ierasto griķu garšu. Ja griķus loba bez termoapstrādes, tad tie nezaudē dīgtspēju, saglabā dabisko zaļgano krāsu un īsto garšu. Zaļie griķi garšo citādāk kā ierastie griķi. Mēs griķus ražojam gan tvaicētus, gan netvaicētus. Tvaicētie ir domāti steidzīgiem cilvēkiem, jo ir ātrāk pagatavojami, garšo līdzīgi kā tradicionālie griķi, tikai tiem ir stiprāka griķu garša. Savukārt zaļie griķi jāvāra ilgāk, tos ieber vārošā ūdenī un pēc tam atstāj ievilkties kādas 20 minūtes.

Mārīte Škutāne: – Zaļie griķi ir mūsu pamatprodukts. Nokultie griķi ir melnā krāsā, kam mehāniski noplēšot miziņu, iegūstam zaļos griķus.

Ukrainā un Krievijā ražota tehnika, kā arī pagājušā gadsimta pirmās puses iekārtas –  viss noder pārstrādes procesa nodrošināšanai.

– Cik lieli ir pārstrādes apjomi?
Ēriks: – Cipari ir mainīgi. 2016. gadā pārstrādājām aptuveni 14 tonnas griķu. Jāņem vērā, ka gala rezultātā ir aptuveni uz pusi mazāks daudzums nekā tiek pārstrādāts. Katrā ziņā mums vēl ir, kur augt. Literatūrā ir teikts, ka iznākumā jābūt 56 % no sākotnējās produkcijas, taču mēs vēl neesam tikuši līdz 50. Pārstrādi veicam tad, kad ir nepieciešams, kad ir pieprasījums. Tad ieslēdzam iekārtas un ražojam klāt. Pārstrādājam tikai pašu izaudzēto.

Jā, var teikt, ka bioloģiskās kultūras, ko audzējam, nav nemaz tik vienkārši pārstrādāt, jo tās nav viendabīgi kvalitatīvas, ja salīdzina ar konvencionālo produkciju. Tāpēc arī pārstrādes mašīnām ir tik liela nozīme. Ja līdz šķirošanas līnijai vispār nenonāktu sīkie graudi, būtu daudz vienkāršāk.

– Kur nonāk jūsu pārstrādātā produkcija?
– Pārsvarā sadarbojamies ar aptuveni desmit Rīgas ekoveikaliem, skolām un pārstrādātājiem. Produkciju vēl var iegādāties Jelgavā, Saldū, Liepājā un Brocēnos. Var teikt, ka visi ir mūs atraduši paši, un tad arī sadarbība izdevusies veiksmīga.

Mārīte: – Bioprodukcija ir nedaudz dārgāka, un man arī šķiet, ka Rīgas pircēji to vairāk novērtē. Laukos cilvēki bieži vien uzskata, ka viss ir labs, kas izaug dārzā, neņemot vērā, ar kādām metodēm tas audzēts.

Ēriks: – Bioloģiskā produkcija ir sātīgāka. Var teikt, ka tā ir baterija, kas cilvēkam dod enerģiju vairāk un ilgāk. Ja salīdzina, konvencionālā lauksaimniecība strādā ar trijiem ķīmiskajiem elementiem – slāpekli, fosforu un kāliju, nu jau liek klāt arī boru, sēru, savukārt bioloģiskā neko īpaši augsnei klāt nedod, bet augs no augsnes paņem lielāku elementu skaitu dabiskās proporcijās. Es vairāk piekrītu teorijai, ka nav labi izdzīt visu auga potenciālu ar pāris elementiem, kas tad arī augā ir visvairāk sastopami, labāk, lai tas ir vispusīgs, jo tad augs ir arī vērtīgāks cilvēka uzturā.

Daļu izaudzētās produkcijas pārdodam arī kā lopbarību, pirms kāda laika ar izaudzēto apgādājām ciltslietu stacijas buļļus. Tur vaislas materiāls bija palicis nedzīvs un mūsu bioloģiskie mieži palīdzēja veselībai atkal atjaunoties. Šobrīd produkcija aiziet bioloģiskajiem ganāmpulkiem. Tomēr kāda daļa vienkārši stāv noliktavā un gaida īsto laiku un cenu. Speltas kviešiem pašlaik pārdošanas cena ir pārāk zema, toties pupas gan tirgojam ļoti raiti. Var teikt, ka taupos pārstrādei, bet, ja ir galīgi spiedīga situācija, produkciju pārdodam, vienīgi uz ārzemēm pagaidām nē. Nākotnes sapnis būtu pārstrādāt pilnīgi visu, ko audzējam, pašlaik tikai ar griķiem tas pārsvarā izdodas.

Dažkārt man liekas, un to arī esmu dzirdējis no citiem saimniekiem, ka vislabāk bija tad, kad saimniecība vēl bija neliela, attīstības ceļš tikai sākās. Tad varēja domāt par perfektu kvalitāti, jo tagad nepieciešami papildu darbinieki... Ja proti strādāt ar mazu apjomu, neviens nav teicis, ka mācēsi arī ar lielo.

Cik daudz roku darba ir šajā procesā?
– Piemēram, paciņu aiztaisīšana ir daļējs roku darbs. Ir automātiskais dozators, kas produkciju ieber paciņā, bet tā jāaizloka pašam. Bez manis un sievas saimniecībā ir vēl divi cilvēki – viens uz tehnikas, otrs pārstrādē un graudu kaltē. Pats es daru visu, ko vajag. Un nemitīgi ir, ko darīt!

Mārīte: – Manā pārziņā ir grāmatvedība, visi dokumentu darbi, arī bērni, saimniecība, piemājas dārzs.

Ēriks: – Vecākais dēls Reinis mācās Kandavas tehnikumā, viņš saimniecībā brauc ar tehniku, strādā arī kaltē. Mazākie bērni iesaistījušies mazpulcēnos, viņiem uzticēta arī pupiņu ravēšana. Bērniem ir savs mazpulcēnu lauciņš, kur tika iesētas gan savas, gan skolotājas iedotās sēklas. Skatos, ka tur ļoti labi viss bija saaudzis!

– Vai pašlaik jūsu saimniecība ir pilnībā sertificēta kā bioloģiskā?
– Jā, kopš pavasara visa zeme ir bioloģiski sertificēta. Jau pirms iestāšanās ES attīstījām bioloģisko saimniekošanu 43 ha platībā, pēc tam ilgu laiku bijām daļēji bioloģiska un daļēji konvencionāla saimniecība. Var teikt, ka nopelnītais konvencionālajā saimniecībā ļāva likt pamatus bioloģiskajai pārstrādei. Taču vienā brīdī mainījās likumdošana un vairs nedrīkstēja būt dalītā saimniekošana, kas man radīja bažas, jo vairāki projekti bija veidoti tieši konvencionālajai saimniekošanai. Tad nācās izšķirties un kā bioloģiskās sertificēt visas zemes – to gan izdarīju kādus piecus gadus ātrāk nekā tad, ja likumi nebūtu mainījušies.

Pašlaik audzēju kviešus, speltas kviešus, auzas, miežus, zirņus, pupas, griķus – pērn bija ap 100 ha, jo gribējām tos maksimāli izmantot pārstrādē. Vēl nedaudz audzējam ķiplokus, sīpolus un dārza pupiņas. Šogad izmēģināju audzēt soju divu hektāru platībā, domāju turpināt. Kaimiņi netālu audzē soju konvencionāli, es mēģinu bioloģiski.

– Vai zeme ir jūsu īpašumā?
– Lielākā daļa jā, nomājam tikai kādus 5 ha. Protams, labprāt kaut ko vēl pirktu klāt, bet pašlaik trūkst piedāvājumu. Labi, ka lauki nav tālāk par 10 km, viens otram blakus. Viens ir vesels masīvs – 120 ha vienā gabalā, kur arī neviens cits nav līdzās.

– Kas jūs sākotnēji mudināja pievērsties bioloģiskajai saimniekošanai?
– To, ko esam audzējuši paši sev, vienmēr esam darījuši bioloģiski, tāpēc kādā brīdi nolēmām – kāpēc gan to nedot arī citiem? Kad pirmo reizi apmeklēju kādu semināru, kur priekšā bija jau daudzi zemnieki, kas ilgi strādā bioloģiskajā sistēmā, viņi likās tādi citādāki, atvērti. Man viņi iepatikās! Tomēr, īpaši sākumā, tas ekonomiskais fons nebija īpaši iepriecinošs – ražas nelielas, pārstrādes iespēju nav, noieta biopārtikai arī nekāda.

Patiesībā tad, kad sākām saimniekot kā Breša zemnieki, jau strādājām bioloģiski, jo gluži vienkārši nebija naudas augu aizsardzības līdzekļiem, minerālmēsliem. Taču, kad tirgus atvērās un parādījās iespēja iegādāties importa līdzekļus, es lietoju minimālās augu aizsardzības un mēslošanas līdzekļu normas. Varbūt arī tāpēc konvencionālajā saimniekošanā man nebija milzīgi panākumi. Es nevēlējos daudz naudas tērēt augu ķīmijai. Taču savu daļu iztikas tas, protams, deva. Audzējām visu ko, vienīgi ar vasaras rapšiem neveicās. Uzbruka laputis, un galu galā raža bija tik slikta, ka vairs pie rapšiem tā arī neatgriezos.

Bioloģiski ražotā produkcija nonāk gan ekoveikalos, gan bioloģiskajos ganāmpulkos.

– Kāds šis gads bija jūsu laukos?
– Sēju šogad rudens lietavas mums neļāva pabeigt. Tehnika pat vēl tagad ir gatavībā, bet nu jau vairs neturpināsim. Trešdaļa griķu palika nenokulti, jo kombains grima dubļos. Citos gados ieplakās palika nenokults kāds hektārs, šogad tie bija 20–30 ha. Kompensācijām neesmu pieteicies, šķita, ka vēl varēs kaut ko nokult. Šis gads mums mazliet visu nojauca – bijām jau sakārtojuši augu seku un visu pārējo, bet nu jāķeras klāt no jauna. Tas arī būtu nākotnes mērķis – iekārtot saimniecību tā, lai viss darbojas raiti un varam pārstrādāt visu, ko novācam.

Bioloģiskās ražas vidēji ir uz pusi mazākas kā konvencionālās. Vispār minimums būtu tonna no hektāra, taču esmu kūlis arī četras tonnas kviešu. Tas ir atkarīgs no gada, jo daru to pašu – ecēju, pieveļu, bet izdodas vairāk! Speltas kvieši pirmajos gados deva 3 t/ha, bet pirms diviem gadiem bija tikai tonna no hektāra, un īsti nevar saprast, kas par iemeslu, jo lauks izskatījās tieši tāpat! Speltas kvieši skaitās veselīgāki cilvēka organismam, tos ļoti labprāt ņem Vācijas tirgū. Cena ļoti mainās, atkarībā no apjoma – nu jau gadus trīs ir pārprodukcija.

– Griķi noteikti noder arī augu sekai.
– Jā, tas arī bija iemesls, kāpēc sāku audzēt griķus pirmām kārtām. Tad arī saskāros ar situāciju, ka griķi jāpārdod zem pašizmaksas. Tas mani pamudināja attīstīt pārstrādi pašam. Griķu cenas bumi man ir zināmi vismaz divi – pašlaik un pirms gadiem sešiem, kad pārdevu lielāko daļu savu griķu uzkrājumu. Šogad bioloģiski audzēto griķu jau gandrīz pietrūka, bet līdz iepirkšanai tomēr nenonācām. Svešas ražas pārstrāde prasītu sarežģītāku uzraudzību, manas un svešās produkcijas partijas nedrīkst sajaukties.

Kā tikt galā ar nezālēm bioloģiskajā lauksaimniecībā? Principā var teikt, ka tās nemaz arī netraucē! Ir saimnieki, kas novāc labību kopā ar nezālēm un pēc tam nezāles izmanto kaltes kurināšanai. Man gan kalte pagaidām darbojas ar dabasgāzi, savukārt attīrīto masu izmantoju kā mēslojumu laukiem. Taču vispār, ja viss ir kārtībā ar augu seku, papuvi, tad arī nezāļu ir daudz mazāk. Protams, nav tā, ka katru gadu viss izdodas tik labi, tomēr pareizi sēšanas termiņi un viss pārējais lieti palīdz. Bioloģiskajā lauksaimniecībā pareiza agrotehnika ir vēl svarīgāka nekā konvencionālajā lauksaimniecībā, jo pēc tam vairs īsti nav, ar ko labot kļūdas, kaut ko vēl dod ecēšana. Piemēram, griķi šogad man bija tīrāki nekā konvencionālajiem saimniekiem. Sēklu pārsvarā izmantojam pašu audzēto.

Griķi dažādos veidos ir viens no Bebru pamatproduktiem, vēl izvēlei ir arī pupiņas un pelēkie zirņi.

– Vai izjūtat konkurenci no citiem bioloģiskās produkcijas pārstrādātājiem?
– To ir grūti novērtēt, jo varu pārdot tikai tik, cik man ir. Dažkārt ir tā, ka cīnies viens un tev neiet, bet tad atnāk cits blakus un tu domā, ka tevi izkonkurēs, taču sanāk, ka katrs, darbojoties savā virzienā, iegūst lielāku uzmanību visai produkcijai kopumā, un koprezultāts ir trīs reizes lielāks.

Pagaidām vēl tā īsti nesadarbojos ar lielveikaliem – tur tomēr ir liels uzcenojums. Tomēr citu zemnieku produkcija tur ir, tāpēc gan jau ir arī savs ieguvums.

Pašlaik, manuprāt, ir pat ļoti izdevīgi nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību – gan saņemtā atbalsta ziņā, gan tās saudzīgās ietekmes uz vidi dēļ. Tāpēc domāju, ka lauksaimniekiem to vajadzētu izvēlēties daudz vairāk.

– ES fondu resursi droši vien devuši iespējas iegādāties arī tehniku.
– Ar ES fondu atbalstu esam iegādājušies vienu jaunu traktoru, tāpat arī arklu un sējmašīnu, graudu kombainu un augsnes veltņus ar šļūcēm, bija divi pārstrādes iekārtu projekti. Pašlaik esmu iesniedzis vēl vienu projektu arkla iegādei un speltas kviešu pārstrādei. Saimniecībā izmantoju arī lietotu tehniku, kas gluži vienkārši ir lētāka. Es neesmu pret vecāku modeļu traktoriem, jo bieži vien mūsdienu tehnikas elektronika mēdz būt sarežģīta, iziet no ierindas.

– Vai jums kaimiņos ir arī konvencionālie graudkopji?
– Mums kaimiņos ir konvencionālās saimniecības, bet līdz šim nav bijušas problēmas ar pāri robežām atceļojušiem augu aizsardzības līdzekļiem. Ja ir kādas aizdomas, mēdzu darīt arī tā, ka divas slejas no lauka malas varu novākt un pārdot kā konvencionālo labību vai lopbarību, tas tirgus ir vienmēr atvērts. Ja ir trāpījis miglojums, to var redzēt pēc nezāļu daudzuma. Nedomāju, ka to kāds dara tīšuprāt, tā bijusi nevērība.

Mārīte: – Daudziem laukiem ir dabiskās robežas, piemēram, upe, grāvis vai ceļš, kas pietiekami norobežo.

– Kā ar meža zvēriem jūsu laukos?
Ēriks: – Protams, zvēri ir, un arī viņiem bioloģiskā labība garšo! Ir gan stirnas, gan mežacūkas... Esam noslēguši līgumus ar medniekiem, arī pats esmu mednieks. Tomēr medībās neesmu bijis ļoti sen, neatrodu tam laiku. Taču postījumi nav tik lieli, lai pārlieku satrauktos.