Saimnieks LV / 2018.gads (Decembris.)

Grobiņas novada Medzes pagasta zemnieku saimniecības Baroni saimnieks Rolands Ekšteins nu jau vairāk nekā desmit gadus nodarbojas ar kazu audzēšanu, piena produktu pārstrādi un realizēšanu, taču līdz tam, kā pats saka, bijis ejams garš ceļš. Kazas ir vieni no pirmajiem dzīvniekiem, kurus cilvēks pieradinājis, un, saimniekaprāt, – paldies Dievam, ka nav vēl paspējis pārveidot šo dzīvnieku pēc sava prāta kā, piemēram, govslopus. Lai gan dažkārt mēdz būt dažādi aizspriedumi pret kazu piena produktiem, Baronu saimnieks atzīst, ka kazas piens ir ļoti veselīgs produkts cilvēka uzturā.

No graudiem un austersēnēm līdz kazām
„Kad PSRS juka, es no Grobiņas pārcēlos uz laukiem. Uz rūtiņu lapas pašvaldībai uzrakstīju, ka vēlos zemi. Tolaik man piešķīra lietošanā septiņus hektārus no kolhozam nevajadzīgās teritorijas. Sāku no nulles, cirtu krūmus, rāvu celmus, raku grāvjus, uztaisīju piebraucamo ceļu, pievilku elektrību, stādīju augļu kokus un ogu krūmu, līdzīgi kā mūsu senči – līdumnieki, atgriežoties pasenā pagātnē stāsta Rolands Ekšteins.

Grobiņā, kur Rolandam aizritēja bērnība, vecāki darbojās piemājas dārzā, audzējot pašpatēriņam un tirgum visdažādākos dārzeņus, ogas, augļus. Tolaik bija grūtības ar laistīšanu, jo akā trūka ūdens, un jau tad Rolandam radās vīzija, sapnis – kad izaugšu, man būs mazdārziņš un vidū dīķis. Tāpat bija pārliecība, ka Latvija būs brīva un pagalmā plīvos sarkanbalti sarkans karogs. Bērnības sapnis nu īstenojies Rolanda pagalmā.

Tomēr saimniecība uzreiz nav sākusies ar kazām, stāsta saimnieks: „Sāku atjaunot pamestu kolhoza mehānisko darbnīcu Tāšos, kur man pašlaik ir ražotne. Es kā tehniķis – mehāniķis nostrādājis Lauktehnikā, domāju, ka zemniekiem būs vajadzība savu tehniku remontēt un te varētu būt bāze.” Sakārtojis ēku un un sniedzis zemniekiem pakalpojumus – art, kult, remontēt. Taču tajā laikā Liepājas Gaļas kombināts nemaksāja zemniekiem laikus par gaļu, Piena kombināts – par pienu. Līdz ar to pakalpojumu ņēmējiem nebija, ar ko norēķināties. Rolandam nācies pārdot vienu traktoru, lai apģērbtu otru, un sapratis, ka ilgi tā neies. Izdomājis, ka pašam jāaudzē labība. Sācis nomāt zemi, lai gan sākumā atšķirt miezi no kvieša nepratis. Konsultējies pie zinoša agronoma Imanta Roņa un izaudzējis labu pārtikas labību: „Laboratorijas, kas to pārbaudīja, nebija tik labu kvalitāti redzējušas un man ieteica to realizēt Latvijas valsts pārtikas graudu rezerves fondam. Šķita, ka tā lieta ies, bet tad nošūpojās labības cenas pasaulē, piedevām arī sausa vasara un vārpu galos sīki graudi. Aizvedu nodot un man saka – izmaksāšot 25 % graudu par 25 latiem.” Teicis, lai dodot atpakaļ, pārdos par lopbarības cenu – 50 latiem citiem, taču labība atpakaļ nav dota un pat noorganizētais streiks labības pieņemšanas punktā neko neatrisinājis.

„Sapratu, ka arī ar pārtikas labības audzēšanu lieta neies, un pievērsos kaut kam netradicionālam – sāku audzēt austersēnes,” par tālākajiem darbiem turpina saimnieks. Mūsu meža sēņu laikā – augustā, septembrī, oktobrī cilvēki austersēnes iegādājušies maz, bet ziemā pašizmaksa sanākusi liela, jo jākurina telpas. Tad Rolands mēģinājis iekopt zivju dīķus, darbojies ar tūrismu. Tolaik modē nāca bioloģiskā saimniekošana: „Es pieteicos un mācījos bio lauksaimniecības pamatprincipus, prasības un noteikumus. Izrādās, ka bez lopiem bioloģiskā saimniecība nevar pastāvēt, ja ir vairāk nekā 40 ha zemes, organiskā mēslojuma trūkuma dēļ,” atklāj Rolands. „Tad izdomāju audzēt zosis. Uztaisīju inkubatoru, sagādāju olas, bet bija problēmas ar putnu kautuvēm, jo Kurzemē tādu vienkārši nebija. Uzrakstīju projektu Eiropas Savienības fondu atbalstam nelielai kautuvei uz atvieglotiem noteikumiem – līdz 10 tūkstoši putnu. Kad telpas kautuvei bija gatavas, Latvijā izsludināja putnu gripas draudus ar virkni ierobežojumu un aizliegumu.” Būtu vajadzējis simtiem putnu lielām ganībām pārvilkt tīklu, taču tas sanāktu par dārgu. Arī barību klāt pievest – dārgi, bet nebrīvē Baronu saimnieks putnus nevēlējās audzēt.

Zosu vietā bija jādomā kas cits. Slaucamās govis vai audzēt cūkas gaļai licies par daudz tradicionāli, un konkurence tāpat liela, gaļas liellopiem par daudz lielas sākuma izmaksas, tā Rolands nolēmis pievērsties kazkopībai, ko nevienu brīdi līdz šim nav nožēlojis. Diemžēl optimismu par veiksmīgu tālākvirzību ar kazām šobrīd sāk aizēnot bažas par Eiropas Savienības prasību izbūvēt modernu un reizē dārgu mēslu uzglabāšanas krātuvi, kas šādai nelielai saimniecībai nav pa spēkam. Kazas augu gadu atrodas ganību aplokos, un, tikai nakšņojot kūtiņā, sakrājas sausie mēsli, ko ved uzreiz uz laukiem.

Kazas esot gudras un cilvēka vēl nesabojātas – ir pārliecināts saimnieks  Rolands Ekšteins.

Kaza ir tīrīga, disciplinēta un gudra
Pašlaik Rolanda ganāmpulkā ir 160 kazas, 110 ir slaucamas. „Man patīk tāds humora teiciens – ja sievieti nosauc par kazu, viņai tas ir jāuzņem kā kompliments, jo kaza ir ļoti tīrīga, disciplinēta, gudra un arī skaista. Tikai pozitīvās īpašības! Es varu daudz stāstīt par kazām, tūristiem es saku, ka tās ir ne tikai, kā zinātnieki atzīst, līdzvērtīgas suņiem, bet man liekas, ka ir pat gudrākas par cilvēku. Kad tūristi brīnās par manu teikto, es turpinu – kazas vismaz netaisa atombumbas, ķīmijas un ar to neiznīcina sevi kā sugu – tā ir kazu gudrība,” Rolands smej.

Viņš bija daudz dzirdējis par kazu pienu, bet pats līdz tam brīdim, kamēr neatveda savas kazas, nebija to garšojis. Un neko sliktu nav tur sagaršojis: „Joprojām nesaprotu, kāpēc cilvēki apgalvo, ka kazas piens ir ļoti trekns un ar nepatīkamām piegaršām. Es pieļauju, ka dažādas nepatīkamas piegaršas var rasties, ja kazas nepareizi baro, neievēro tīrību slaukšanas procesā vai pienu nepietiekami ātri un kvalitatīvi dzesē. Kad tūristiem stāstu par kazām un piedāvāju pienu degustēt, nereti grupā ir kāds cilvēks, kurš atsakās to darīt, sakot, ka bērnībā ir dzēris un vairs to nevēlas baudīt. Pierunāju vismaz mazlietiņ pagaršot, tad cilvēki paziņo – šis neesot kazas piens, jo neesot kazas garša. Es tad jautāju – vai, viņuprāt, es nopirku 200 litrus govs piena, lai viņus piemānītu? Tad cilvēki paliek tādi jocīgi, sāk domāt citādāk,” klāsta kazkopis. Zinātnieki lēš, ka kaza ir viens no pirmajiem dzīvniekiem, kuru cilvēks pieradinājis. Ja reiz cilvēce tik ilgi nodzīvojusi, lietojot kazas pienu, tad tas liecina, ka viss ir kārtībā!

Saimniecībā kazām pamatbarība ir pļavas zāle, siens un skābsiens, dažādi sakņaugi, graudi, skujas... Ir ganības ar sētu zālāju, ir dabīgās pļavas un krūmi, dīķmalas ūdenszāles, ar ko mieloties. „Es pat īsti nezinu nosaukt, ko kazas neēd. Daba kazas ir apveltījusi ar trīs reizes garāku zarnu traktu nekā govīm, līdz ar to organisms spēj pārstrādāt daudz plašāku un daudzpusīgāku barības bāzi. Tāpēc arī piens ir bagātīgāks, pilnvērtīgāks un veselīgāks par govs pienu,” norāda kazkopis.

Daļai iedzīvotāju ir aizspriedumi par ērču encefalītu, kurš it kā nonākot kazas pienā pēc ērces koduma. Rolandam pašam nav laboratorijas, lai šo teoriju pierādītu vai apgāztu, bet viņš balstās uz Latvijas zinātnieka Jāzepa Sprūdža atklājumiem. Pētnieks skaidrojis, ka tas viss esot izdomājums un ka tas tādēļ, ka kazas piens ir vistuvākais un līdzīgākais cilvēka mātes pienam, līdz ar to lielākais konkurents zīdaiņu uztura ražotājiem. Kazkopji, kuri vairākās paaudzēs ir lietojuši uzturā nepasterizētu kazas pienu, ir pārliecināti, ka no kazas piena iegūts ērču encefalīts ir izdomājums, un apsver iespēju pat sūdzēt tiesā tos, kuri šādu informāciju bez laboratoriskiem izmeklējumiem un pierādījumiem izplata.

Baronu siers top no kazas piena un pašu audzētām izejvielām.

Sieri, jogurti un tīrs kazas piens
Rolands stāsta, ka viņa ražotās produkcijas klāstā ir svaigs piens, biezpiens, jogurts, dažāda veida sieri, kūpināti ar alkšņa malku, ar ķimenēm, dažādiem garšaugiem un to kombinācijām. Vieniem tīkamāks siers ar tomātiem un baziliku, citiem – ar sierāboliņu vai dillēm, pētersīļiem, selerijām, ķiplokiem, tomēr pieprasītākais ir bez piedevām, kā ražotājs dēvē – klasiskais. Visus garšaugus, ko pievieno sieram, audzē un kaltē pats, jo bioloģiski sertificētus kaltētus garšaugus sagādāt ir apgrūtinoši un arī dārgi.

Baronu saimnieks stāsta, ka kazas piena produkciju piedāvā patērētājiem iegādāties Liepājas Pētertirgus stendā, Rīgas, Liepājas, Ventspils Tiešās pirkšanas pulciņiem, Grobiņas mājražotāju biedrības Grobiņas spēkavots veikaliņā un arī šad tad izbraukumu tirdzniecībā dažādas Latvijas pilsētās.

Baronos viesojas arī tūristi, jo Rolands sadarbojas ar Lauku ceļotāju. Ir bijuši viesi no Norvēģijas, Zviedrijas, Krievijas, Japānas, Korejas, Itālijas, Kipras, Vācijas u.c. Interese par šo reto nodarbi ir liela, taču visus vienmēr nav iespējams uzņemt, īpaši vasarās, siena vākšanas sezonas laikā. Visvairāk apbrīnu izrādot Tālo Austrumu viesi, japāņi: „Pats esmu izgatavojis siera gatavošanas ierīces, un daudzi prasa, kas tā par firmu? Uzzinot, ka tādas lietas izdomā un izgatavo pats zemnieks saimniecībā uz vietas, viņi ir ļoti izbrīnīti! Grupās ir bijuši pat lielu ganāmpulku īpašnieki no Japānas. Viņi prasa – kā es pasterizēju pienu? Es atbildu – nepasterizēju, un viņi ir pārsteigti. Taču es un arvien vairāk patērētāju zina un saprot, ka ar karsēšanu tiek iznīcinātas ne tikai kādas iespējami nelabvēlīgas baktērijas, bet arī visa piena labā, vērtīgā buķete, paliek vien olbaltums un tauki,” klāsta kazu īpašnieks.