Saimnieks LV / 2019.gads (Oktobris.)

Signe Šlosberga uz interviju mūs sagaida ar tikko no pannas noņemtām griķu – amaranta miltu pankūkām. Sarunu tā arī turpinām – kāri nokopjot gardo cepumu, kamēr saimniece stāsta, kā abi ar vīru Elmāru Pētersonu uzsākuši Latvijai tik netipisku kultūru audzēšanu savā uzņēmumā Gusts Apinis. Tieši neparastie nosaukumi – kvinoja, amarants un citi – ir piesaistījuši pircēju interesi, tāpēc no tiem saražotā produkcija regulāri nonāk galvaspilsētas bioveikaliņu plauktos.

– Izrādās, uz laukiem tā pa īstam esat pārcēlušies tikai nesen.
Signe Šlosberga: – Lai arī šīs mājas mums pieder jau teju 30 gadus, visu laiku dzīvojām te tikai vasarās. Nu jau gandrīz divus gadus esam Cimbuļos pārvākušies uz pastāvīgu dzīvi. Šī māja nav mantota, to iegādājāmies īpašumā, kad te vēl bija Skujenes padomju saimniecība 80. gadu beigās. Vēsturiski ap šo māju ir bijusi zeme, kas kādreiz piederēja Annas muižai. Gusts Apinis, apķērīgs zemnieks un tirgotājs, uzcēla šo māju, tāpēc bijušā īpašnieka piemiņai izvēlējāmies savam uzņēmumam šo nosaukumu.

– Iepriekš arī nebijāt saistīti ar lauksaimniecību.
– Esam pilsētnieki, bet par lauksaimniecību sākām domāt, kad sakrita visi apstākļi – mēs kaut ko vēlējāmies darīt vasarās, un kaimiņš, apkārtnes mežu īpašnieks, piedāvāja zemi, izlīdzēt ar tehniku, un mēs bijām gatavi sākt. Pašai lauksaimniecībai tā nopietni esam pievērsušies gadus divus, lai arī pirmos eksperimentus veicām pirms sešiem gadiem. Toreiz iesējām dažādas netradicionālās kultūras – amarantu, kvinoju. Lai arī mēs neesam nekādi agronomi, vienkārši – avantūristi pēc dabas. Iespējams, tieši tāpēc arī bijām gatavi mēģināt. Mīlam izjaukt vispārpieņemtās normas arī citās jomās. Manam vīram vēl joprojām ir arī sava uzņēmējdarbība, bet es strādāju tikai ar Gustu Apini.

Kāpēc kvinoja? To jau esmu stāstījusi daudz – manai meitai ir artrīts, un kādā austrālieša grāmatā izlasījām, ka kvinoja šādos gadījumos labi noder uzturā – mazina iekaisuma procesus. Sākām pirkt, kad tā vēl bija pieejama tikai bio veikalos. Taču tad izdomājām, ka varētu kvinoju audzēt paši – te lieli nopelni manam vīram, kurš ir inženieris – zinātnieks. Izpētījām, kā Eiropā var audzēt kvinoju, un iegādājāmies sēklas. Ar motorbloku uzarām lauciņus un skatījāmies, kas no tā visa iznāks. Tad jau platības palielinājām, pielikām klāt vēl arī citas kultūras. Šogad izmēģinājumam iesējām prosu, tāpat tai līdzīgo sorgo. Izmēģinājām idru – tas ir eļļas augs.

Tās visas ir nekomerciālas kultūras, nekad īsti nevar būt drošs, kas izaugs. Piemēram, šogad kvinoja bija iesēta 5 ha platībā un nekas neizdevās. Lai gan bijām iesējuši dažādas šķirnes, šie ieguldījumi nav atmaksājušies. Sēkla arī nav lēta – pirkām no Austrijas, Dānijas, Vidusāzijas. Tāpēc mēs nevaram teikt – sējiet un mēģiniet, jo šīs kultūras nav paredzamas. Joprojām vēl meklējam īsto sēklu, tāpēc turpinām eksperimentēt.

Amarants pilnbriedā.

– Kāpēc kvinoja var neizaugt?
– Savas sēklas esam iedevuši izmēģināt arī Priekuļu selekcijas stacijai un tur minēja, ka arī viņiem šogad kvinoja nav izaugusi, bet es gan nezinu, vai tur lauciņu nepārsēja. Mēs to nedarījām, jo tas ir liels darbs – ar precīzās izsējas agregātiem. Taču, lai vismaz kāda daļa no ražas būtu paredzama, mums blakus aug arī kaut kas tradicionāls – griķi, zirņi, šogad nokūlām arī 6 t auzu. Tas ir mūsu balsts! To visu izmantoju pārstrādes produktu ražošanai.

Kopš mēs saimniekojam, nav bijis divu vienādu gadu. Tā kā neesam lauksaimnieki, mācību process mums ir garš – ja vienreiz nokļūdies, to izlabot var tikai nākamajā sezonā. Mēs saprotam, kāpēc kaut kas nav izdevies, un nākamreiz darām savādāk, bet tad atkal rodas pavisam cita problēma! Lauksaimniecībā, šķiet, var mācīties visu mūžu, un akadēmiskajām zināšanām te nav galvenā loma. Apstākļi mainās, un rutīna vispār neiestājas!

Šogad, piemēram, bija ļoti karsts pavasaris, taču jūlijs – vēss, uz laukiem viss apstājās. Jāņem tomēr arī vērā, ka mēs esam savdabīgos apstākļos – Vidzemes augstienē, 216 metrus virs jūras līmeņa. Te nav tik silts kā zemienē, arī sniegs nokūst krietni vēlāk. Zeme ir mālaina, un lauki ir kalnaini, nevaram sevi salīdzināt ar citiem zemniekiem apkārtnē. Vēsturiski šeit ir bijušas lopu ganības, taču šo nozari mēs neplānojam apgūt. Esam izvēlējušies savu virzienu, un visus savus līdzekļus investējam zemkopībā. Un, tā kā biznesa plāni īsti nestrādā, šis ir mūsu dzīvesveids. Beidzot esam šo māju pilnvērtīgi saimnieki, tā kā tam būtu jābūt!

– Kā tiekat galā ar nezālēm sējumos?
– Tā ir sarežģītākā lieta visās bioloģiskajās kultūrās. Kvinojas lielākā konkurente ir balanda, jo augi ir no vienas dzimtas un tiem patīk būt blakus. Ja nesēsi kvinoju, varbūt balandas nemaz nebūs, bet, tikko ir kvinoja, arī nezāle ir klāt. Katru gadu rakstām kādu projektu, lai attīstītos un varētu zemi labāk sastrādāt. Pērn uzrakstījām projektu frēzes iegādei. Tā kā sēklas mums ir sasētas precīzos attālumos, frēzi izmantojam starprindu rušināšanai. Tas ir teju kā darbs ar dārzeņiem! Kvinoja ir diezgan jutīga, ja nezāles izaug ātrāk un to apēno. Tas nav kā braukt ar lielo sējmašīnu un pēc tam vienkārši nokult. Pērn arī putni atklāja, ka kvinoja ir tīri garda, un paretināja laukus.

Savukārt savas auzas mēs tīrām pavisam vienkārši – divatā ar vīru visas novāktās tonnas ar spainīšiem bērām iekārtā, kur tās tiek attīrītas no nezālēm un sadalās pa frakcijām.

Signe Šlosberga: - Pirms pāris gadiem izdevu grāmatu, aicinot latviešus svinēt latviskas kāzas – šķūņos, nevis viesu namos, un rīkot tās pašiem, kopā ar ģimeni, nevis uzticēt aģentūrām. Svarīgākais jau ir gatavošanās process, jo svētkus veido to radīšana un gaidīšana, nevis īsais svētku mirklis. Iedvesmoju latvietes izvēlēties savas goda drānas – tautas tērpu.

– Jūs esat bioloģiski sertificēta saimniecība.
– Jā, un tas uzliek par pienākumu, ka nevaram mierīgi savā ritmā kaut ko darīt, jo bioloģiskās saimniekošanas atbalsta maksājumi mums liek pelnīt vismaz 200 EUR/ha. Protams, tas ir labi, lai neatbalstītu t.s. dīvāna zemniekus. Tomēr šajā vietā, kur zemei ir ļoti zema kadastrālā vērtība un arī auglība nav sevišķi liela, tas nemaz nav tik viegli. Kādreiz pie manis atbrauc tūristi, izkāpj no autobusa un pasaka – kāda nekuriene! Lauksaimniecībā vispār ir ļoti grūti kaut ko saplānot, realizēt savu stratēģiju, jo visu tomēr nosaka daba.

Mums ir 33 ha bioloģiski sertificēta zeme un 22 lauki! Tas nozīmē, ka lauciņi ir nedaudz lielāki par hektāru. Taču noteikumi nosaka, ka Gustam Apinim ir jārealizē produkcija par vairāk nekā 6000 EUR gadā. Un tas galīgi nav maz. Protams, te mums palīdz ES subsīdijas. Ja nebūtu pārstrādes, šādu summu nopelnīt nebūtu reāli, jo ar to, ko varētu pārdot pa taisno no kombaina, nepietiktu.

– Kādus produktus ražojat?
– Man ir sava darbnīciņa, kur ražoju dažādus miltus un pastu jeb makaronus. Arī pārstrādes iekārtu iegādei rakstīju projektus. Latvijā, šķiet, esmu vienīgā, kas ražo griķu pastu, tai piejaucu klāt arī amarantu. Šo segmentu plānoju attīstīt – ražot netradicionālas pastas no zaļajiem zirnīšiem un vēl visa tā, ko varēsim izaudzēt.

Speciālo pastas ražošanas mašīnu iegādājāmies Itālijā, kur pavadījām nedēļu, mācoties pastas skolā pie iekārtu ražotāja. Tur mēs iemācījāmies, kā ražot tradicionālo pastu, bet pēc tam pašiem nācās radīt receptes no griķu miltiem. Griķu pasta, tāpat kā pankūkas – sākumā nemaz neturējās kopā, jo tajās nav lipekļa, kas ir kviešos. Tāpēc, piemēram, ir stingri jāievēro šīs pastas vārīšanas laiks, ko norādu uz paciņas, lai neiznāk putra. Atsauksmes ir labas!

Viena no mūsu produkcijas galvenajām iezīmēm ir tā, ka viss ir bezglutēna. Nepārstrādājam un neaudzējam neko, kas satur glutēnu. Sapratām, ka tā ir mūsu niša. Gribam, lai mūsu augsekā nebūtu ne rudzi, ne kvieši, tāpat arī savās dzirnavās ar porcelāna dzirnakmeni maļam tikai bezglutēna produktus. Lielie dzirnavnieki vai saimnieki neko tādu nevarētu nodrošināt, jo pietiek ar vienu graudiņu uz tonnu, lai iegūtu glutēna piesārņojumu. Cilvēki, kuriem ir celiakija, uz to ir ļoti jutīgi. Savu griķu pastu esmu nosūtījusi arī uz laboratoriju, lai noteiktu glutēna piesārņojumu. Tam ir ļoti stingras prasības un kontrole. Pārtikai mums ir tikai iekšējā aprite, mēs neko neiepērkam.

Ne velti skaistais Amatas novads iedvesmo māju saimniekus, netālu dzīvojis arī mākslinieks Vilhelms Purvītis.

– Kā realizējat savu produkciju?
– Parasti ir vairāki veidi, no kuriem zemnieki izvēlas, – tiešās pirkšanas pulciņi, tirdziņi katru nedēļas nogali vai – tādi kā es – produkciju dod tikai veikaliem. Darīt pilnīgi visu nav iespējams. Sāku gan es ar tirdziņiem, bet tas paņēma pārāk daudz jaudas. Mans pirmais bija Kalnciema tirdziņš Rīgā, kurp devos tikai ar vienu produktu – kvinoju. Sapratu, ka noteikti vajag plašāku sortimentu, jo katram cilvēkam tomēr garšo kaut kas cits. Vajag vismaz piecas dažādas garšas! Tirgus gan bija laba saziņas un pieredzes apmaiņas vieta, bet pie sava produktu portfeļa vēl strādāju.

Man bija izveidoti jau četri produkti, taču šogad man nebūs nekas no kvinojas, tātad – puse produktu – kvinoja un griķu – kvinojas maisījums – nāk nost. Man jādomā kaut kas jauns, lai varu atkal dabūt atpakaļ savu apgrozījumu. Taču produkti man nerodas ātri, es par tiem domāju, tāpat par iesaiņojuma dizainu. Protams, pirms tam izpētu, kas jau ir tirgū, ko piedāvā konkurenti.

Es pati esmu patērētāja un tā skatos uz katru produktu – vai tas mani uzrunā, vai atšķiras. Ir tik daudzas pastas piedāvājumu, ar ko manējie atšķirsies? Piemēram, uz Gusta Apiņa pastas iepakojuma ir rakstīts – audzis kopā ar nezālēm Latvijas laukos. Jo es gribu cilvēkiem pateikt, ka kvinojai var būt klāt arī kāda balandas sēkliņa, to es pagaidām nevaru iztīrīt. Ja tas pircējam der, – lieliski! Jā, varbūt no Peru kvinoja atnāk nomazgāta un izpucēta. Kvinojai ir tāds rūgts apvalciņš, kuru mēs arī slīpējam ar speciālu iekārtu un lieko nopūšam nost ar speciālu ciklonu. Dienvidamerikā kvinoja tiek speciāli mazgāta, lai nebūtu rūgtuma, tad vēl to žāvē, kā arī sadala pēc sēkliņu izmēra. Un tad tā atnāk pie mums iesaiņota un perfekta, bet, manuprāt, tai vairs nav īstās kvinojas smaržas un garšas. Mana produkcija ir arī dārgāka, bet, ja godīgi, produkta pašizmaksa ir vēl lielāka. Mūsu valsts ir maza, bet dārga – visas izmaksas ir lielas, tāpēc vietējie produkti vienmēr būs dārgāki.

Noliktavas man nav – es visu ražoju pēc pasūtījumiem. Savu produkciju piegādāju Rimi Klētij un dažādiem Rīgas eko veikaliņiem – Zaļā govs, Idille. Pastas spaiņi ir arī zero waste veikaliņā, nopērkami bez iepakojuma. Tikko saņemu pasūtījumu, sāku gatavot, tieši tāpēc visa mūsu produkcija ir svaiga. Pie tam makaroniem pēc iekārtas ražotāja ieteikuma derīguma termiņš ir divi gadi, bet es norādu gadu.

Katram produktam ir arī jāieskrienas, kamēr cilvēki pie tā pierod un pieprasa atkal. Taču es jūtu, kā pieaug pieprasījums. Vasarā pastu ražoju varbūt katru otro nedēļu, tagad ir katru nedēļu, un drīz jau šķiet, ka būs jāgatavo divreiz nedēļā. Ražošanas process ir ilgs – es pati maļu miltus, četras stundas ražoju svaigo pastu, izmantojot kādu no 20 sietiem un uzgaļiem, pēc tam produkcija 16 stundas tiek žāvēta īpašā skapī. Tātad paiet diennakts, kamēr sagatavoju vienu partiju. Pēc tam diena paiet, kamēr visu iesaiņoju. Un tad viss pašiem jāaizgādā uz Rīgu.

Elmārs Pētersons: – Kad uzsākām saimniekošanu, mums nebija interesanti darīt visu to, ko jau paveikuši citi. Varējām atļauties eksperimentēt! Sākotnēji domājām par bezaršanas tehnoloģiju, taču tur arī nepieciešama papildu tehnika. Šāds agregāts varētu būt vienīgais Latvijā. Kombinētais rīks zemes apstrādei – vienlaicīgi dziļirdinātājs un lobītājs. Tas ir domāts tieši bioloģiskajām saimniecībām, mūsu pirmā atbalsta projekta ieguvums. Franču ražojums, bet ideja nāk no Austrālijas, kur kāds austrālis ar līdzīgu rīku tuksnesi 10 gados spējis padarīt par auglīgu zemi. Mums augsnes auglīgais slānis maksimums ir 5–7 cm. Ja mēs to apvērstu kā ar parasto arklu (kā to darījām sākumā), te vispār neko nevarētu audzēt. Šī iekārta ļauj zemi neapvērst, palīdz ielaist skābekli  dziļākos augsnes slāņos un novada lieko mitrumu.

– Varbūt jums ir plāns izmēģināt vēl kādas jaunas kultūras?
– Man nepārtraukti gribas darīt ko jaunu. Ir plāns no idras spiest bioloģisku eļļu. Noteikti gribam paplašināt arī zemes platības – nāks klāt vēl vismaz 30 ha, ko jau nomāju no kaimiņiem. Domāju, ka līdz 100 ha ir jātiek, lai atpelnītu visas investīcijas. Tik patīkami arī būtu audzēt ko tādu, kas tikai jānovāc, bet nav nekā jāsagatavo pārstrādei. Piemēram, griķi, kas ir pamatbāze mūsu produktiem, ir sākumā jānoloba.

Man ir visādas idejas, bet par to, kā smejies, nākamajā raidījumā! Es brīnos, ka cilvēki izvēlas ierastus ceļus, ja var nodarboties ar kaut ko oriģinālu. Nevajag visiem mocīties un audzēt kviešus, ja vien tie nav auglīgie tīrumi. Mani interesē būt interesantai, jo arī veikaliem un pircējiem tas ir saistoši.

– Vai ar visiem darbiem tiekat galā paši?
– Jā, esam divi un pagaidām vēl visu varam paveikt. Izņemot aršanas darbus, ko pērkam pakalpojumā, ar sēšanu nodarbojas mans vīrs. Elmārs jau sāk sagatavot augsni nākamajai sezonai, iespējams, ka nākamgad mēģināsim tikt galā paši, jo tā varētu ietaupīt arī resursus.

Vīra pārziņā ir visi agrotehniskie jautājumi. Mans lauciņš ir produktu izstrāde un sagatavošana, mārketings un dizains, viesu uzņemšana. Sanāk, ka biežāk kā uzņēmuma seja parādos es, jo vīram arī nav tik daudz laika.

– Kas ir jūsu tehnikas parkā?
– Mums ir trīs nelielie traktori, kombains – ar to var vākt visas kultūras, tikai jāmaina sieti. Vairāki traktori ir noderīgi, lai nav jātērē laiks un jāmaina agregāti – ja ir viens šoferis, tas paņem daudz laika. Starp citu, man kā pilsētniecei bija šoks, ka 30 gadus vecs traktors var maksāt 16 tūkst. EUR!

Amaranta sēklas top gatavas rudenī.

– Vai jūtat, ka jūs un jūsu produkcija kļūst atpazīstama?
– Pērn un arī šogad nonācu medijos vairākas reizes – gan TV raidījumos, gan uz žurnālu vākiem. Tāpat jau reklāma ceļo no mutes mutē. No tā jau arī popularitāte aug. Beigās jau gandrīz vai paguru. Man katru reizi gribas pateikt kaut ko jaunu, arī es pati esmu cilvēks, kas nemitīgi vēlas darīt ko nebijušu. Taču, lai rastos jaunas atziņas, vajag laiku.

Un nu varu pateikt, ka esmu sapratusi – dzīvojot laukos, man vairs nav kalendāra, kā mums ir pierasts – ar dienām un mēnešiem. Izteikti sajūtu, ka dzīvoju pēc saules un dabas ritma. Tagad saprotu, kāpēc mūsu senčiem bija gadskārtas un saulgrieži – tas izveidojas pilnīgi dabiski, jo man apkārt nav mākslīgu uguņu, kas pavelk dienu garāku. Mēs ar vīru pakārtojamies dabiskajam ritējumam. Vasarās tāpēc gribas izdarīt daudz, bet nu, uz rudens pusi, iestājas miers. Ja nebūtu veikalu, kas ik pa brīdim atgādinātu, kuru dienu kāds pasūtījums ir nepieciešams, vispār būtu prom no laicīgās dzīves.

Nesen pie manis gribēja atbraukt ciemos lielāka cilvēku grupa, bet nācās atteikt, jo lietainā laikā man īsti te cilvēkus nav, kur izmitināt, bet mājā viņi visi nesatilpst. Ja cilvēki pie manis atbrauc, es tam veltu maksimālu uzmanību – izdomāju, ko stāstīšu, gatavoju ēdienu un klāju galdu zem ozola, ir tiešām skaisti. Arī intervija – tas ir darbs. Jo man pašai jāizskatās labi un vēl viss jāsakārto tā, lai izskatās skaisti un var uzņemt viesus. Ja pie manis ierodas, es gribu būt tāda, kas iedvesmo, izstaro enerģiju. Man ir jābūt tādai, lai cilvēki aizbrauc prom ar mutēm vaļa – ko te, šajā nekurienē, var paveikt!

Mazajā Gusta Apiņa darbnīcā tiek malti milti un veidota pasta, kas vēlāk nonāk Rīgas veikalos.