Saimnieks LV / 2020.gads (Septembris.)

Jau atkal klāt septembris un katram saimniekam darba pilnas rokas. Jāsteidz novākt nobriedusī raža un jāliek pamati jaunā gada ražai. Pa vidu gūtas jaunas atziņas, mācības un pieredze, jo katrs gads nāk ar savām atšķirīgām iezīmēm, kas kopumā ietekmē gan augu attīstības ciklu, gan dažādu augu sugu kaitnieku attīstību. Lielākā ražas daļa jau novākta, bet kaitnieki nekur nav pazuduši. Tie meklē pēdējās barošanās vai pārziemošanas vietas vai to jau ir izdarījuši, daļai slimību ierosinātāju kļūst pārāk vēss attīstībai, bet visi gatavojas ziemošanai, lai varētu savu sugu saglabāt arī nākamajā gadā.

Graudaugu sējumi
Ziemāju sējumu raža novākta jau jūlijā un augustā, šobrīd vēl vācami nenokultie vasarāju lauki, kukurūza un griķi. Patlaban lielākās rūpes ir augsnes sagatavošana un sēja. Jaunā sējuma kvalitāte lielā mērā atkarīga no izsētās sēklas, tāpēc saimniekam svarīgs uzdevums ir pārdomāti sagatavot ziemāju sēklu. Izsējot no nezāļu sēklām un sīko graudu piemaisījumiem attīrītu sēklu, ziemāju sējumi izskatīsies veselīgi un būs gatavi neparedzamo laika apstākļu pārbaudījumiem.

Aizvadītās vasaras laika apstākļi bija atbilstoši vārpas inficējošo slimību izplatībai. Daudzos sējumos varēja novērot vārpu plēkšņu plankumainību – katrā ziņā tā bija biežāk sastopama nekā iepriekšējās sezonās. Te nu svarīga ir šķirņu izturība pret šo slimību. Graudzāļu miltrasa no lapām uz vārpām nepaspēja pārcelties. Rudzu sējumos melnie graudi atrodami atsevišķos laukos un nenozīmīgā daudzumā, bet vairāk nekā iepriekšējos gados. Ja kādā kūlumā melno graudu piemaisījums pārsniedza atļautās normas, tad nevajadzētu šādu sēklas materiālu izsēt, jo tie nākamajā vasarā piemērotos laika apstākļos nodrošinās slimības tālāku izplatību. Slimība, kuras pazīmes rudenī nav iespējams pamanīt, bet kura par sevi nepatīkamā veidā var atgādināt nākamajā vasarā, ir melnplaukas. Ziemāju sēklas kodināšana ir viens no veicamajiem pasākumiem, kas ierobežos melnplaukas un vienlaikus augu attīstības sākumā ierobežos iespēju uz to lapām attīstīties kviešu lapu pelēkplankumainības, graudzāļu miltrasas, stiebrzāļu gredzenplankumainības un miežu lapu tīklplankumainības infekcijai.

Pirms sējas jādomā par augu atlieku iestrādi augsnē, jo tajās pārziemo slimību ierosinātāji. Īpaši tam jāpievērš uzmanība bezmaiņas sējumos un laukos, kur veikta minimalizēta augsnes apstrāde. Arī ziemāju sējas laiks ir svarīgs. Tas ietekmē augu ziemošanu un arī slimību attīstību uz augiem pavasarī. Pārāk agra sēja vai palielināta izsējas norma var veicināt pelēkā un sārtā sniega pelējuma attīstību pēc sniega nokušanas. Dīgstot graud­augiem var parādīties sakņu pamatnes puves. Rudenī svarīgs ir augu nodrošinājums ar fosforu un kāliju, slāpeklis šobrīd jālieto piesardzīgi, jo tas negatīvi ietekmē auga norūdīšanos ziemai.

Ziemas kviešu sējumos jau septembra otrajā pusē būs vērojami spradži, atsevišķos sējumos arī sprakšķu jeb drātstārpu kāpuri. To bojātie augi dzeltē un neatgriezeniski iet bojā. Spradži lauku un grāvju malās uzmeklēs atbilstošas ziemošanas vietas. Siltā laikā ar augiem mielosies arī laputis. Lielā labību laputs sējumos dēj ziemojošās olas. Arī gliemeži barojas uz ziemāju graudaugu lapām, bet nozīmīgus bojājumus parasti nerada. Tā kā vairums kaitēkļu pārziemo augsnē, svarīga ir augu maiņa un augsnes apstrāde. Atbilstoša augsnes apstrāde sekmē arī nezāļu ierobežošanu, jo līdz ar graudaugu dīgšanu attīstīsies arī nezāles un konkurēs ar kultūraugiem par augsnē esošajām barības vielām. Ierobežošanas stratēģija ir katra saimnieka ziņā – rudenī vai pavasarī, kad būs saprotams, kā sējumi pārziemojuši.

Vēl septembrī novācami kukurūzas un griķu lauki, bet šīm kultūrām nav nozīmīgu un postošu slimību un kaitēkļu.

Rapša neīstā miltrasa lapas apakšpusē.

Rapšu sējumi
Jauno ziemas rapšu sējumi mēneša sākumā jau būs paaugušies un sasnieguši vienu līdz triju lapu stadiju (AS 11–13), bet vasaras rapšiem atsevišķos laukos tikai sākas vai vēl pilnā sparā turpinās kulšanas laiks.

Augustā sausajā un siltajā laikā dīgstošos rapšus apdraudēja spradži, kas dažviet aktīvi barojās ar dīgļlapām. Vēlākos sējas termiņos sētos rapšus tie var apdraudēt arī siltā septembrī, jo augi arī pirmo īsto lapu (AS 11) attīstības stadijā joprojām ir jutīgi pret kaitēkļu darbību. Rapšiem, kas septembrī jau paaugušies, spradži pat siltā un saulainā laikā vairs būtisku kaitējumu nodarīt nespēj, jo arī kaitēkļiem drīz iestāsies miera periods un tie vairs nav tik aktīvi kā pavasara siltajās dienās.

Cekulkode uz rapša lapas.

Rapšu laukos novērojami cekulkožu kāpuri, bet to daudzums atkarīgs no kaitēklim labvēlīgiem laika apstākļiem. Cekulkodes šajā gadā atsevišķos laukos savairojās lielos daudzumos, ietekmējot krustziežu dzimtas augu attīstību un ražu. Tomēr šo kaitēkļu bija ievērojami mazāk kā iepriekšējā gadā. Tāpat rapšu sējumos sagaidāmi krustziežu zāģlapsenes un balteņu kāpuri. Pieturoties sausam un siltam laikam, sējumos redzamas arī laputu kolonijas. Kāpostu laputis šajā gadā vairāk bija vērojamas vasaras rapšos. Augiem nogatavojoties un atmirstot, beidzas barības bāze un laputīm jāmeklē jaunas barošanās iespējas. Septembrī pelēkās laputis barosies ziemas rapšu lapu apakšpusē. Ja laputis pārlieku savairojas, tad to barošanās rezultātā augi var aiziet bojā, nesagaidījuši ziemu. Tas novērojams reti, bet, kaitēkļu darbības ietekmēti un novājināti, augi sliktāk pārziemo.

Gliemeži arī ir vieni no jauno rapšu kaitniekiem. Tiem īpaši tīkamas lietainās un miglainās septembra dienas, rasotās rīta un vakara stundās gliemeži labprāt barojas ar rapšu lapām. Lielai lapu masai tie būtiskus kaitējumus spēj nodarīt tikai lauka malās, kas robežojas ar to pastāvīgajām dzīves vietām grāvmalām un mežmalām, kur gliemeži mitinās lielā skaitā.

Septembra beigās jāgatavo sējumi ziemas periodam. Agri sētiem rapšiem laicīgi jāsāk ierobežot attīstību, lai tie nepāraugtu 4–6 lapu (AS 14–16) attīstības stadiju, kas ir optimāla ziemas sezonas pārdzīvošanai. Tāpēc jālieto augšanas regulatori. Ja lapu masa veidojas mazāka, sakne attīstās spēcīgāka un augšanas punkts tiek noturēts tuvāk augsnei. Tas arī ziemā apgrūtina meža dzīvnieku barošanos ar rapšu centrālo dzinumu. Ko ziemā dzīvnieki noēd, tas pavasarī neatjaunojas nekādos apstākļos. Taču, ja uz augu nav iedarbojušies pārējie negatīvie apstākļi, tad tas ataug, veidojot sānu dzinumus, bet raža tomēr ir mazāka.

Krustziežu neīstā miltrasa ir pirmā slimība, kas drīz pēc augu sadīgšanas sāk izplatīties ziemas rapšu sējumos. Tās pazīmes novērojamas uz dīgļlapām un pirmajām īstajām lapām, bet augu bojāeju slimība neizraisa. Katru rudeni uz jaunajām lapiņām sāk izplatīties un attīstītās krustziežu sausplankumainība, arī sakņu kakla un stublāju puves. Slimību izplatības apjoms atkarīgs no laika apstākļiem, arī no augu sekas ievērošanas un pielietotās agrotehnikas. Iespējama arī krustziežu sakņu augoņu attīstība, jo slimības attīstību veicinošie faktori ir skāba augsne, pārlieks mitrums un infekcijas avotu atrašanās augsnē.

Rudenī augsnes mitrumu, iekultivēto un mēsloto augsni izmanto arī nezāles, kas nekavējas sadīgt rapšu sējumos. Laukos, kur reizē ar rapšiem būs sadīgušas krustziežu nezāles (pērkones, zvēres), tās jau rudenī uzziedēs dzelteniem ziediem. Nezinātājam šķitīs, ka jau trešo reizi šajā gadā zied rapšu lauki. Tādēļ jādomā par nezāļu ierobežošanu. Septembrī lielākajā daļā rapšu sējumu nezāles būtu jāierobežo līdz nezāļu četru lapu stadijai. Lai sekmīgi to izdarītu, ieteicams pārzināt nezāļu daudzveidību savos laukos un apgūt katra herbicīda lietošanas īpatnības, izvēloties piemērotāko. Jāseko līdzi izmaiņām reģistrēto augu aizsardzības līdzekļu sarakstā – gan tiem preparātiem, kas izslēgti no reģistrēto līdzekļu saraksta, gan jaunajiem reģistrētajiem un iekļautajiem sarakstā.

Kukurūzas sējumi
Šajā gadā ļoti izteikti kukurūzas sējumu attīstību ietekmēja vēsais pavasaris, ziedkopu veidošanās fāze iestājās vismaz divas nedēļas vēlāk kā citos gados. Siltākos klimatiskos apstākļos pasaulē, kur ir lielas kukurūzas sējumu platības, katru gadu konstatē nozīmīgus kaitēkļu postījumus. Diemžēl kaitēkļu izplatība ne tikai reģionāli, bet, pat aptverot kontinentus, notiek strauji. Latvijā, pateicoties ne tik patīkamiem klimatiskiem apstākļiem, šādas problēmas nav konstatētas.

Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) monitoringa speciālisti katrā reģionā pievērš uzmanību arī kukurūzas platībām, kurām vērojama tendence palielināties ar katru gadu. Septembrī uz vālītēm būs vērojams melnais sodrējums, fuzarioze, iespējama arī putošā melnplauka. Kā kaitēkļus pagaidām var minēt gliemežus un peles, protams, arī mežacūkas un briežus, kam vareni izaugusī kukurūza noder gan kā barība, gan kā slēptuve.

Kartupeļu stādījumi
Šī gada vēsajā maijā kartupeļu stādīšana uzsākās novēloti. Kā svarīgākās slimības šajā gadā novērotas lapu sausplankumainība un kartupeļu lakstu puve. Sausplankumainība sastopama praktiski katrā stādījumā, bet postošāka ir lakstu puve. Tās pazīmes parādījās pakāpeniski, lielo platību audzētāji slimību laikus pamanīja un sekmīgi ierobežoja. Lakstu puves attīstība ir cieši saistīta ar temperatūras un mitruma attiecību, un, kā zināms, Latvijas laika apstākļi mēdz būt krasi atšķirīgi, tāpēc arī slimības izplatība vērojama tiem atbilstoša. Septembrī, kad masveidā sākas kartupeļu ražas novākšana, varēs redzēt, vai slimība kādā stādījumā attīstījusies tiktāl, ka bojājusi arī bumbuļus. Bez laikapstākļu ietekmes liela nozīme slimības attīstībā bija arī sēklas materiālam un stādījuma izvietojumam.

Kartupeļu lakstu puves stipras infekcijas skarts lauks.

Lai kartupeļu bumbuļi nobriestu, laksti jāpļauj apmēram divas nedēļas pirms plānotās ražas vākšanas. Sausuma dēļ ražas vākšana var būt apgrūtinoša, jo tos sausā augsnē vieglāk traumēt. Traumas palielina risku uzglabāšanas laikā kartupeļiem inficēties ar slimībām.

Ja ražu pēc novākšanas kādu laiku paredzēts novietot sabērumos, zem kaudzēm vēlams izveidot gaisa tuneļus, lai kartupeļi varētu elpot un sadziedēt mehāniski gūtos bojājumus. Sēklas materiāls var atrasties gaismā, jo zaļējot nocietinās miza, labi saskatāmi bojātie bumbuļi, bet veselie labāk uzglabāsies. Zaļēšana nav pieļaujama pārtikas un lopbarības kartupeļiem, jo, atrodoties gaismā, bumbuļos izdalās solanīns, kas nav pieļaujams kā uzturviela ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem.

Bieži uz bumbuļiem attīstās parastais kraupis. Izteiktāk tas novērojams pēc sausām vasarām, arī kaļķota augsne tieši pirms kartupeļu stādīšanas palielina risku kartupeļiem inficēties ar parasto kraupi.

Šajā gadā bija intensīva kartupeļu lapgrauža aktivitāte. Sezonā postījumus nodarīja arī jaunās paaudzes vaboles, kurām rudens periodā aktīvi jābarojas gan ar kartupeļu lakstiem, gan ar virszemē esošiem bumbuļiem, jo vabolēm pārziemošanu augsnē ne tik ļoti ietekmē ziemas bargums, cik rudenī uzņemto barības vielu daudzums. Piemājas dārzos reizē ar kartupeļu ražas vākšanu var mehāniski ierobežot kartupeļu lapgrauža jaunās vaboles, samazinot to daudzumu nākamajam gadam.

Kāpostu stādījumi
Kāpostu stādījumu ieaugšanos pavasara periodā ietekmēja sausuma periods, pietiekoši daudz visu augšanas sezonu stādījumos bija novērojamas kāpostu cekulkodes. Tās neiedomājami lielos apmēros savairojās jau pagājušajā gadā, tāpēc arī šogad to netrūka. Septembrī pēdējie cekulkožu kāpuri iekūņojas, lai nākamā gada aprīlī – maijā izlidotu un turpinātu bojāt nākamā gada augus. Uz kāpostu lapām turpina baroties gan balteņu kāpuri, gan pūcīšu kāpuri. Šo kaitēkļu darbības dēļ galviņas kļūst pārtikā nelietojamas. Sausā un siltā laikā uz augiem var parādīties laputu kolonijas.

Turpretī slimību ierosinātāji gaida, lai sāktos lietaināka laika periods. Šādos apstākļos attīstību turpinās pelēkā, baltā un fuzariālā puve, kā arī baktēriju ierosinātās puves. Slimību ierosinātāji saglabājas uz augu atliekām un augsnē, tāpēc svarīgi ievērot augu seku. Jāatceras, ka kāpostaugi un arī citi sēņu slimību ieņēmīgie kultūraugi konkrētajā laukā varēs atgriezties ne agrāk kā pēc četriem gadiem. Tāpat jāatceras, ka baktēriju ierosinātās puves nevar apkarot ar fungicīdiem.

Septembrī līdz pat ražas novākšanai turpinās attīstīties krustziežu sausplankumainība. Ja iespējams ievērot fungicīda marķējumā ieteikto nogaidīšanas laiku no preparāta lietošanas līdz ražas novākšanai, tad slimības attīstību vēl iespējams ierobežot.

Burkāni
Septembrī uz burkānu lapām turpina attīstīties lapu plankumainības, iespējama arī čemurziežu īstās miltrasas attīstība. Uz burkānu saknēm iespējama baltās puves, čemurziežu melnās puves izplatība, arī slapjās bakteriālās puves attīstība. Mitri, lietaini laika apstākļi ir puves attīstību veicinošs faktors. Nepieciešamības gadījumā iespējams veikt fungicīda smidzinājumu slimību ierobežošanai, stingri ievērojot preparāta marķējumā norādīto.

Burkānu lapu sausplankumainība.

Novācot burkānu ražu, jāpievērš uzmanība novākto sakņu kvalitātei. Svarīgi ir saknes apžāvēt un glabāšanas vietās neievietot ar puvēm inficētas un burkānu mušas kāpuru bojātās saknes.

Galda bietes
Veģetācijas periodā lapu plankumainības uz biešu lapām novērotas ar lielu intensitāti, lietainais jūlijs ļoti veicināja to attīstību. Septembrī lapu plankumainību attīstība uz biešu lapām ražu vairs nozīmīgi neietekmē. Sakņu vizuālo pievilcību un uzglabāšanās kvalitāti bojā parastais kraupis. Slimība ar fungicīdiem nav ierobežojama, bet, lai no tās izpausmēm maksimāli izvairītos, jāatceras, ka kraupja ieņēmīgi ir arī kartupeļi, rāceņi, kāpostaugi, arī daži citi sakņu dārzeņi. Kraupi ierosinošās sēnes dzīvo augsnē. Audzējot galda bietes pēc šiem kultūraugiem, palielinās infekcijas attīstības iespējas uz galda biešu saknēm. Slimību ierobežot var izvēloties galda biešu šķirnes, kas ir izturīgas pret parasto kraupi.

Tomātu stādījumi
Zem dažāda materiāla seguma audzētiem tomātiem septembrī palielinās risks saslimt ar dažādām puvēm. Īpaši postoša ir augļu brūnā puve, kuru ierosina tā pati sēne, kas ierosina lakstu puvi kartupeļiem. Lietus, rudens rīta rasa un siltums dienas laikā ir slimību attīstību veicinošie faktori. Daudzviet jau jūlija lietavas veicināja slimības parādīšanos un izplatību. Septembrī vienīgais slimības ierobežošanas pasākums ir zaļo tomātu regulāra novākšana, pēc tam tie rūpīgi jāpārlūko. Ieteicams novāktos tomātus uzglabāt nelielās kastēs, ne pārāk biezā slānī, lai neveicinātu slimību izplatību un augļus varētu regulāri apskatīt. Slimības pazīmes ir viltīgas, jo arī skaisti zaļi, veselīgi tomāti pāris dienās krāsojas brūni un kļūst pārtikā nelietojami.

Ja augļi inficējušies ar citām puvēm, tie kļūst mīksti un pārklājas ar bagātīgu sporu apsarmi. Obligāti no segtajām platībām ir jāizvāc visi bojātie tomātu augļi, bet pēc ražas novākšanas arī stublāji, lapas, sienamais materiāls un tie jāiznīcina, jo slimību ierosinātāji pārziemo inficēto augu atliekās gan uz lauka, gan siltumnīcās. Svarīgi ieplānot un veikt siltumnīcas dezinfekciju, lai maksimāli iznīcinātu slimību ierosinātāju saglabāšanos.

Augļu dārzi
Ziemas periodam uzglabājamo ābolu ražas ievākšanas laiks sākas septembrī. Katrai šķirnei ir savas augļu nogatavošanās un novākšanas īpatnības, kas jāzina saimniekam. Ābolu un bumbieru kraupja izplatība šogad bija augsta, jo sezonā bija pietiekams mitrums un siltums, lai infekcija spētu veiksmīgi izplatīties. Arī septembrī pietiekama mitruma apstākļos spēj izplatīties sekundārā kraupja infekcija. Jāatceras – jo lielāka kraupja izplatība rudenī, jo lielāks primārās infekcijas risks nākamajā pavasarī. Inficētu lapu pārziemošana ir galvenais infekcijas avots pavasarī. Fungicīdu smidzinājumu daudzums atkarīgs no laika apstākļiem un infekcijas daudzuma dārzā. Diemžēl arī intensīvi aprūpētos dārzos kraupja attīstības līmenis bija augsts, jo laika apstākļi šogad saimniekam bija nelabvēlīgi. Ja saimniecībā notiek augļu pārstrāde, tad zaudējumi no kraupja bojātiem augļiem būs mazāki.

Augļu puve uz bumbiera un mumificēties sācis auglis.

Šogad plaši izplatīta arī augļu parastā puve. Pirmie sapūst spēcīgas kraupja infekcijas bojātie augļi, kuros pa plaisām auglī iekļuvusi puvi ierosinošā sēne. To izteikti daudz šajā gadā var novērot bumbieru dārzos. Puve novērota pietiekoši lielā daudzumā arī plūmju dārzos. Parastās puves infekciju pārnēsā lietus un vējš, kā arī dažādi kukaiņi, kuri pārvietojas augļu dārzos un apmeklē gan slimos, gan veselos augļus. Tās ir dažādas mušas, bites, lapsenes un citi kukaiņi. Parastās augļu puves bojātie augļi ir ļoti izturīgi. Tie nobirst apdobēs, daļa augļu paliek koku zaros, kur līdz ziemai mumificējas. Dažkārt pavasarī augļu kokos atrodami mumificējušies augļi no iepriekšējā gada. Lai slimība neizplatītos arī nākamajā gadā, šādus bojātus augļus vajadzētu izvākt no koku vainagiem, apdobēm, arī no dārza un iznīcināt. Atsevišķām puvēm svarīgs ir fungicīdu smidzinājums, tuvojoties ražas vākšanas laikam, jo augļu puves sākas dārzā, bet turpinās glabātavā ražas uzglabāšanas laikā.

Šogad izplatīta bija kauleņkoku sausplankumainība. Slimība nākamvasar izplatīsies no inficētajām, nobirušajām lapām. Rudenī lapas savācot, slimību izplatība nākamajā sezonā samazināsies.

Augļu koku vainagu veidošana, zaru ar bojājumu pazīmēm izgriešana, bojāto augļu novākšana un iznīcināšana, sabalansēta mēslojuma un kalcija preparātu lietošana veicina veselīga dārza veidošanos. Izgriežot augļu koku zarus, pie reizes izretinot vainagu, nākamā gada raža būs veselīgāka, jo būs likvidēta daļa slimības perēkļu. Svarīgi vākt augļus pirms tie pārgatavojušies, maksimāli izvairoties no augļu mehāniskiem bojājumiem. Ražas uzglabāšanas vietās svarīgas ir klimata kontroles iespējas, optimālas telpas temperatūras un gaisa mitruma nodrošināšana.

Šajā gadā pietiekami plaši izplatīta bija bumbieru – kadiķu rūsa. Jau jūnija sākumā uz bumbieru lapām varēja pamanīt šīs infekcijas pirmās pazīmes. Līdz rudenim tikai retā dārzā netika konstatēta šī slimība. Septembrī no oranžsarkanajiem rūsas uzbriedumiem izlido sporas, lai uzmeklētu kadiķus, kur pārziemot.

Arī kaitēkļu šogad augļu dārzos bija daudz. Kaitēkļu ierobežošanai būtiski ir savākt nobirušos, kaitēkļu invadētos augļus, jo tajos atrodami ābolu tinēja, arī pīlādžu tīklkožu un zāģlapseņu kāpuri. Arī nobirušajās plūmēs atrodami gan plūmju tinēja, gan plūmju zāģlapseņu kāpuri. Kopā ar nobirušajiem augļiem kaitēkļi nonāk uz zemes un tad dodas uz ziemošanas vietām, kur paslēpjas uz koku stumbriem, mizas plaisās, zemsedzē un augsnē. Pavasarī tie iznāks no ziemošanas vietām, lai atkal bojātu ziedus, lapas un augļus.

Pīlādžu tīklkodes tauriņš.

Rudens darbi darāmi arī krūmogulāju dārzos. Lai ogulāji mazāk slimotu ar lapu plankumainībām, iedegām un rūsam, nobirušās lapas ierokamas zemē vai savācamas no dārza un iznīcināmas. Ja tas nav izdarāms, lai samazinātu infekcijas avotu saglabāšanos, ieteicams nobirušās lapas apstrādāt ar karbamīda šķīdumu, lai tās ātrāk sadalās. Dārzos, kur izplatījusies ērkšķogu – Amerikas miltrasa, krūmiem jāizgriež bojātie zari, kas atpazīstami pēc tā, ka nesteidzas nomest lapas. No aveņu stādījumiem izvācami dzinumi ar mizas plaisāšanas pazīmēm.