Saimnieks LV / 2020.gads (Novembris.)

Rudens atnācis ne tikai ar kļavu lapu krāšņumu, bet arī ar saaukstēšanās slimību sezonu. Aptiekās zāļu netrūkst. Ja Lietuvas iedzīvotājs klausītu, ko iesaka televīzijas reklāmas pret iesnām, kakla sāpēm, klepu un citām apsaldēšanās kaitēm, tad sauja tablešu dienā būtu norma. Tomēr daudzi lietuvieši zina, ka dabā ir daudz draudzīgu augu, kas var mūs dziedināt vai vismaz atvieglot mūsu slimošanu. Viļņas Universitātē ārstniecības augus sāka pētīt jau XVIII gadsimta beigās.

Savvaļas ārstniecības augu areāli sarūk, un tas notiek ne bez cilvēka iejaukšanās. Lietuvā Sarkanajā grāmatā ierakstīti 33 ārstniecības augi. Tāpēc daudzviet ārstniecības augus audzē plantācijās. Lietuvā tam ir labvēlīgi apstākļi – gan piemērota augsne, gan klimats. Šajā valstī farmācijā izmanto aptuveni 460 augu. Mežos un dabiskajās pļavās tiek ievāktas pieprasītās nātru lapas (Urtica folium), liepu ziedi (Tilia flos), mellenes (Myrtilli fructus), mežrozīšu augļi (Rosae fructus) u.c. Dabiskajā vidē ievākto ārstniecisko tēju izejvielu daudzums salīdzinājumā ar laiku pirms divdesmit gadiem ir sarucis vairākkārt. Iemesli ir divi: cilvēki augus vāc savām vajadzībām un tos nepārdod, samazinās ārstniecisko augu areāls.

Lietuvā ārstniecības augu audzētāji un pārstrādātāji nekādi nevar vienoties, ko un cik audzēt, par cik pārdot un par cik pirkt, lai apmierināti būtu kā vieni, tā otri. Pārstrādātāji apgalvo, ka zemnieki neesot atraduši ārstniecības augu audzēšanas nišu. Slēgtās akciju sabiedrības Švenčionių vaistažolės direktors Elmants Pocēvičs žēlojas, ka uzņēmumam izejvielas nākas meklēt aiz Lietuvas robežām. Situācija divdomīga – pārstrādātāji sūdzas, ka nav, kas pārdod savu produkciju, savukārt ārstniecības augu audzētāji – ka nav, kam pārdot Lietuvā audzētos augus (tās cenas, tās cenas!).

Mazās ģimenes saimniecības pašas audzē ārstniecības augus, pašas novāc un kaltē, fasē un pārdod. Pēc bioloģisko saimniecību ārstniecības augu audzētāju teiktā, pašiem audzējot un realizējot produkciju, lielu peļņu neiegūstot, bet izdzīvot varot. Šajās saimniecībās tiek izmantots roku darbs. Lai apstrādātu lielākus laukus, kaltētu lielu daudzumu augu, ir nepieciešama tehnika, modernas kaltes, kas prasa krietnas investīcijas, bet mazajām saimniecībām lielas naudas parasti nav, savukārt roku darbs sadārdzina produkciju. Bieži ģimenes saimniecībām ārstniecības augu audzēšana ir tikai papildu ienākumu avots.

E. Pocēvičs atklāj, ka ārstniecības augu trūkst kā Lietuvā, tā visā Eiropā. Lietuvā tiek izaudzēta tikai neliela daļa no nepieciešamā augu daudzuma, nākas importēt. Vienīgi pietiekot pašu audzēto ķimeņu, linēklu un kaņepju, pēdējo esot pat vairāk nekā nepieciešams pārstrādei. E. Pocēvičs nevarot saprast, kāpēc lietuviešiem neatmaksājās audzēt, sagatavot un pārdot ārstniecības augus, bet poļiem atmaksājas. Pašlaik poļi ir kļuvuši par vieniem no vadošajiem ārstniecības augu audzētājiem Eiropā.

Vecāko ārstniecisko tēju un preparātu fabriku Švenčionių vaistažalės Švenčoņu pilsētā 1883. gadā nodibināja Naums Tarasēvičs. Ārstniecības augus iepērk arī Kauņas sabiedrība Acorus Calamus.

Desmit gadus, deviņus no tiem bioloģiski, ārstniecības augus (galvenokārt rudzupuķes un kumelītes) audzējis Lazdiju rajona zemnieks Albīns Žīmančus, taču šogad to pārtraucis. Pēc A. Žīmančus aprēķiniem, ja nesaņemtu atbalstu kā bioloģiska saimniecība, tad nebūtu bijis viegli izdzīvot. Tagad kaltēšanas iekārtas un novākšanas kombains stāv aiz atslēgas. Dēlam esot plāns audzēt kaņepes, atteikšanos no ārstniecības augu audzēšanas esot ietekmējis arī Covid-19 vīruss. Tā kā saimniecība atrodas pavisam netālu no Polijas robežas, izaudzēto produkciju A. Žīmančus veda uz fabriku Polijā, kur pārdeva savu produkciju un izmantoja arī fabrikas laboratorijas pakalpojumus. Tagad sadarbība esot apgrūtināta, atgriežoties no Polijas, nākoties ikreiz 14 dienas atrasties karantīnā. Nav skaidrības, kas būs tālāk.

Švenčionēļu fabrikas produkcija ceļo uz tirdzniecības centriem un aptiekām. Tēju un funkcionālās barības piedevu ražotājs par produkcijas noietu nesūdzas. Aptiekās zāļu tējas pēdējos gados pārdodot mazāk, bet tirdzniecības centros – vairāk. Daļa cilvēku zāļu tējas sāk lietot ne kā ārstniecības līdzekli, bet kā garšīgu dzērienu. Covid-19 esot pat veicinājis ārstniecisko tēju lietošanu.

,,Ievērojamu produkcijas daļu eksportējam, pandēmijas dēļ ir loģistikas traucējumi, bet Lietuvas tirgū šis gads nav sliktāks kā citi,” saka Elmants Pocēvičs un piebilst, ka rudenī cilvēki vairāk rūpējas par imunitātes stiprināšanu, kam lieti noder arī zāļu tējas.