Saimnieks LV / 2020.gads (Decembris.)

Aldis Brencis ir veterinārārsts ar 37 gadu pieredzi. Viņš jau vairāk nekā astoņus gadus paralēli darbam privātpraksē strādā zemnieku saimniecībā Pauguri Priekules novadā, kur ik dienas uzrauga gandrīz 600 liellopu veselību.

− Kāpēc izvēlējāties kļūt par lauksaimniecības dzīvnieku veterinārārstu?
− Jau otrajā klasē zināju, ka mācīšos Lauksaimniecības akadēmijā. Domas par to, ko tieši mācīties, vairākkārt mainījās, kā visiem tādā vecumā, bet par milici un pažarnieku nekad neesmu gribējis kļūt. Visa mana bērnība arī bija saistīta ar dzīvniekiem. Vecāmāte strādāja kolhozā, vecaistēvs kopa zirgus. Mans krusttēvs − mātes brālis − bija veterinārārsts. Tajā laikā pie vectēva zirgiem brauca lopu dakteris ar sanitāra izglītību. Tas laiks atstājis spēcīgu iespaidu. Kad mācījos Grobiņas vidusskolā, vairāk nosliecos uz dabas zinātnēm − bioloģiju.

1983. gadā pabeidzu Lauksaimniecības akadēmiju un atnācu strādāt uz kolhozu Bunka, kopš tā laika neesmu mainījis profesiju. Sākumā strādāju kolhozā, tad kādu laiku bija sava privātprakse. Tagad vēl papildus privātpraksei strādāju piena lopu saimniecībā. Visādi laiki ir bijuši, bet veterināriju neesmu pametis.

− Kāda ir jūsu ikdiena?
− Man ir privātprakse, bet dienas lielāko daļu strādāju piena lopu fermā − zemnieku saimniecībā Pauguri, kur ir aptuveni 280 slaucamo govju, bet kopā ar jaunlopiem un teļiem uzraugu tuvu 600 galvām. Tā kā lielākais darba apjoms ir šajā saimniecībā. Šeit veicu visus darbus, atšķirībā no darba privātpraksē, kur vetārsts tikai aizbrauc vizītēs, bet melno darbu praktiski izdara kāds vietējais darbinieks. Izmaksas par vetārsta pakalpojumiem ir augstas. Tas periods, kad veterinārārsts tikai atbrauc uz vizīti, praktiski ir aizgājis, un lielajās saimniecībās veterinārārsts lielākoties ir darbinieks.

Kad sāku strādāt saimniecībā, tad izslaukums bija nedaudz virs 9 tūkstošiem, bet tagad jau esam pietuvojušies 12 tūkstošiem. Rādītājs mazliet svārstās, bet vidēji tā arī turas.

Šodien mūsu plānotajos darbos ietilpa tā saucamā grūsnības pārbaude un ginekoloģiskās slimības. Šie darbi galvenokārt ir vienreiz mēnesī, kad veicam pārbaudes ap sešdesmit govīm.

Varētu teikt, ka govis ar augstu izslaukumu ir kā biznesa lēdijas, kam bērnu radīšana nav prioritāte. Pie augstiem piena izslaukumiem, pie govs reprodukcijas ir jāpiestrādā vairāk, līdz ar to mēs sekojam tam līdzi uzmanīgāk. Lielākais izslaukums no govs ir 72 litri, slauc 3 reizes dienā, un mums šis ritms arī jāievēro, lai nekavētu tehnoloģisko procesu un neradītu govīm lieku stresu. Teiksim tā − piena ražošana ir tāds diezgan rūpniecisks process. Var dažādas problēmas risināt ar medikamentu palīdzību un var arī bez medikamentiem, bet tad tas ir darbietilpīgāks process, lai izmeklētu, pārbaudītu un saprastu, kas par vainu − vai dzemdes ir savilkušās, vai nav iekaisumu. Par laimi, iekaisumi mūsu fermā ir ļoti reti. Mums ir arī aktivitātes mērītājs, kas nosaka meklēšanos. Vizuāli to nosaka arī kūts strādnieks. Tiesa, tur ir tādas nianses, ko iemācās tikai ar praksi, lai pateiktu, kura tieši meklējas un kad vislabāk sēklot.

Tad arī pirms ciet laišanas pārbaudām tās, kuras ir plānots laist ciet, vēl trešo reizi uz grūsnību, jo var gadīties, ka nav pamanīts kāds aborts, lai neaizlaižam ciet govi, kas nav grūsna, tad piena ražošanas process viņai būtu beidzies.

− Kādas ir priekšrocības, ja vetārsts ir algots darbinieks?
− Vetārstam tas ir stabils un zināms darbs. Ir iespējams prognozēt, vai šodien atnesas govis, kādā stāvoklī tās ir, vai rīt sagaidāmi kādi slimību uzliesmojumi un tamlīdzīgi. Citur mēdz būt tā, ka govs atnesas un var sagaidīt vai nu piena triekas, vai pēcdzemdību parēzi (gulēšanu). Praktiski viss ir prognozējams. Zinu, kā ir ēdinātas govis, kādas dzemdības ir bijušas iepriekš − apgrūtinātas vai nē. Uzreiz veicot profilaktiskos pasākumus, atkrīt ārstēšana, kas šobrīd ir dārgs prieks produkcijas zudumu un medikamentu izmaksu dēļ. Saimniecībai, ja tajā ir algots veterinārārsts, priekšrocība ir arī tāda, ka var iegādāties medikamentus no lielražotāja, bez starpniekiem.

− Vai uzskatāt, ka antibiotiku joma Latvijā ir sakārtota?
− Mēs antibiotiku lietošanu ļoti izvērtējam. Piena ražošanā noteikumi antibiotiku lietošanai ir ļoti strikti. Ja tās atrod pienā, tad ir lielas nepatikšanas. Ar antibiotikām ir tā − ir labi jāizvērtē, kādas lietot. Savi ierobežojumi ir gan piena produkcijai, gan gaļai. Piemēram, ir attārpošanas līdzekļi gaļas lopiem, bet, tos lietojot, dzīvnieka produkcijas izmantošanai ir ierobežojums − 49 dienas. Stipri jāpārdomā! Piena lopkopībā domāju, ka antibiotiku izmantošana ir diezgan sakārtota, bet, protams, var būt izņēmumi. Jāņem vērā, ka antibiotikas ir recepšu zāles, bet vetārsts zāles neizraksta, ja nav redzējis dzīvnieku, līdz ar to antibiotikas nemaz nevar tik vienkārši dabūt.

Antibiotikas vispār vajadzētu mazāk lietot gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem, jo arī cilvēki uzreiz, kā kaut kas, tā tūlīt lieto Paracetamolu.

Nodrošinot visus nepieciešamos apstākļus, var atrisināt ļoti daudz jautājumu. It īpaši svarīga ir ēdināšana un barības daļas, bet nozīmīga ir arī labturība un guļvietas. Ja neiedod govīm pareizās barības daļas, viss ir redzams ražības rādītājos.

Kvalitāte ir svarīga it visā − gan barībā, gan ūdenī. Pie augstiem izslaukumiem ēdināšana ir kā augstākā matemātika. Svarīgi ievērot precizitāti, jo tas ietekmē saražotā piena daudzumu. Govīm saražotā piena daudzumu, ja tas ir nokrities, vēl ir iespējams paaugstināt, bet, ja, piemēram, vistās olām pazūd dzeltenums, tad atpakaļ to vairs nedabūs un tā partija ir jālikvidē. Liellopiem tādā situācijā vēl var cerēt uz ražības atgūšanu, bet arī ne pilnīgi. Tāpēc barības kvalitāte ir ļoti svarīga.

− Kādas ir biežākās slimības, ar ko slimo liellopi, un kā no tām izvairīties?
− Biežāk sastopamās liellopu slimības var iedalīt vairākās grupās:

1. grupa. Gremošanas orgānu slimības, kas daļēji saistītas ar ēdināšanu cietstāves un atnešanās laikā, − glumenieka dislokācija, sagriešanās pa labi, pa kreisi, vielmaiņas problēmas, kā arī ketoze un acidoze. Novērst tās var ar pareizu ēdināšanu cietstāves laikā, tad neradīsies piena trieka, nebūs placentas aizture un vielmaiņas slimības, ko ir grūti ārstēt. Riski ir pēc iespējas jāsamazina. Mums ar to saimniecībā nodarbojas ēdināšanas konsultants, kas speciāli sastāda barības devas pēc izslaukuma, cietstāves laikā, grūsnām telēm. Ēdināšanas speciālists vienojas ar saimnieku par vēlamo efektu. Nav noslēpums, ka sagatavotās skābbarības tranšejām katrai ir atšķirīgi kvalitātes rādītāji. Tāpēc ir jāpielāgo barības devas – kaut kas jāpieliek vai jānoņem, lai dabūtu vēlamo efektu.

2. grupa. Kāju slimības – tā saucamās zemenes un laminīti – ir aktuālas augstražīgām govīm ar nepiesietās turēšanas metodi. Tagad govis ir lielas un smagas − ap 800 kg, kādreiz 600 kg govs skaitījās liela. Lai saražotu 1 litru piena, caur govs tesmeni jāizrit 500 litriem asiņu. Varētu teikt, ka tas ir sprints maratona skrējiena garumā. Kāju slimību cēloņi var būt tas pats govs svars un tas, ka nepiesietās turēšanas metodē govs kājas visu laiku atrodas mitrumā. Par preventīviem pasākumiem... Par guļvietām nerunāsim, tām jābūt labām. Tās nedrīkst būt pārblīvētas. Ja ir 60 guļvietas, tad ideālā gadījumā tikai 50 no tām ir aizpildītas, bet noteikti nedrīkst būt otrādi, ka ir 60 guļvietas un 70 govis, lai viņas var piekļūt gan pie barības galda, gan ūdens, gan guļvietai.

3. grupa. Elpošanas slimības, kas ienāca no ārvalstīm ievestiem dzīvniekiem. Praktiski mēs savā saimniecībā teļus vakcinējam pret govju virusālo diareju, paragripu un govju infekciozo rinotraheītu. Variants būtu arī vakcinēt visas govis, bet tad process ļoti sadārdzinātos. Pašlaik daudz maz labi tiekam galā tāpat.

− Kas jāņem vērā izmaiņu laikā, dažādās sezonās?
− Runājot par sezonalitāti, ir jautājums, cik liela ir saimniecība un kādā vietā govis tiek turētas. Vasarā risks ir karstuma stress, tāpēc, ja lopi tiek turēti novietnē, jānodrošina laba vēdināšana. Rudens pusē sākas ziemas dizentērija un vīrusa diareja. Ja vienā saimniecībā ir šī slimība, tad bieži sastopams, ka lopu mašīna slimību izplata arī citur. Ievērojot sanitāros noteikumus, esam no tā izvairījušies. Mazākās saimniecībās tās izplatās vairāk. Ja notiek lopu savākšana, braucot no sētas uz sētu, tad stipri jāuzmanās. Ir bijuši arī tādi varianti, ka darbinieks tikai iziet cauri kūtij, neko nedarot, un fermā govīm parādās caureja, klepus un piena daudzums krīt.

Lielās saimniecībās nešanās sezona ir visu laiku, tā kā sezonalitāte to daudz neietekmē. Agrāk atnešanās bija pavasarī vai ziemas beigās. Lai būtu vienmērīga atnešanās, ir rūpīgi jāstrādā. Ja govs divu mēnešu laikā no atnešanās nav sākusi meklēties, tad jāiespringst, jo 120 dienās viņai jau praktiski jābūt grūsnai. Mēs saimniecībā praktizējam divu mēnešu periodu, jo tad līdz 90 dienai mums vēl ir iespējams risināt situāciju. Pastāv variants, ka govs meklējas arī ātrāk, piemēram, jau pēc mēneša no atnešanās, bet tad viņa izjauc ieviesto gada ciklu.

− Kādas, jūsuprāt, ir biežāk pieļautās lopkopju kļūdas?
− Tā varētu būt, ka darbinieki nereaģē uzreiz, domā, ka vēl mazliet pagaidīs. Tajā skaitā arī dzemdības − ja process sākas, tad govs ir jānovēro, lai nav tā, ka atbrauc vetārsts, bet ir jau par vēlu. Piemēram, ja ir dzemdību komplikācijas, divu stundu laikā govs nav atnesusies, jautājums ir, kurš uz vietas, cik var izdarīt. Labāk zvanīt veterinārārstam! Ja vetārsts ir uz vietas.

Dzemdību laikā var izmantot arī jaunās tehnoloģijas, paskatīties ekrānā, tad nav jāiet klāt un nevajadzīgi jātraumē, bet, ja nepieciešams, var sniegt palīdzību. Piena lopkopībā valda uzskats, ka telei pirmo reizi ir jāatnesas 22−24 mēnešu vecumā. Tas nozīmē, ka ne vēlāk kā 14 mēnešos tai ir jābūt grūsnai. Nedrīkst aizmirst, ka tai jābūt labi barotai − 70 % no pieaugušas govs svara.

Tas periods ir garām, kad jauca šķirnes un neskatījās, ko kam sēklo. Ja telei dzimst lieli teļi, tad jau ir sagaidāmas apgrūtinātas dzemdības. Tagad tādas muļķības vairs netiek darītas! No ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijas iespējams iegādāties un piemeklēt saimniecības vēlmēm atbilstošāko programmu atkarībā no tā, ko vēlas uzlabot − izslaukumu, kāju stāvokli, vieglu atnešanos, ilgmūžību, olbaltumu sastāvu vai samazināt taukus. Attiecīgai govij piemeklē attiecīgu bioloģisko materiālu.

Vispār jāatzīst, ka piena lopkopība ir kļuvusi par zinātni.

− Kas jāievēro, rūpējoties par atnesušos teli?
− Jāskatās, lai govs nebūtu stresā, lai būtu laba guļvieta − nešanās boksā būtu mīksts un sauss, tīrs, lai būtu atdalīta no pārējām, lai nebūtu lielā barā, it sevišķi, kad viņas pašas nesaprot, kas ar viņām notiek.

Teļa sagaidīšana ir svarīga – jābūt gataviem sniegt pirmo palīdzību. Jādod govij nolaizīt vai noslaucīt, jāatbrīvo no gļotām elpceļā. Katrā ziņā palīdzība ir jāsniedz saudzīgi un ar prātu. Lielākās kļūdas, ko var novērot dzemdību laikā, ir sasteigts process. Dzemdību procesam ir jānotiek savā gaitā, lai dzemdību ceļi var atvērties. Grūsnām telēm var būt arī lieli teļi un šauri dzemdību ceļi, kad rodas dzemdību ceļu traumas. Savukārt novēlotu dzemdību sekas ir iegūts nedzīvs teļš. Sāk paši kaut ko darīt, kad jūt, ka nebūs labi, tad tikai meklē ārstu. Kad veterinārārsts aizbrauc, tad vienīgais, kas atliek, ir glābt dzemdētāju.

− Vai jaunās tehnoloģijas palīdz veterinārārsta darbā?
− Noteikti, bet galvenais ir saprast, cik daudz tās iespējams pielāgot vajadzībām un kā lietot efektīvi. Mums saimniecībā ir DeLaval programma, kurā mēs varam ievadīt visus datus par katru dzīvnieku − kad tas ārstēts, kad aizlaists, kad kādas procedūras veiktas, kāds izslaukums, cik liels ir bijis samazinājums, kad ir meklējusies un kāda bijusi meklēšanās aktivitāte. Tas palīdz darbu veikt ātrāk un ir vieglāk konstatēt, kad jāsāk uztraukties. Šajā ziņā tas ir ļoti pozitīvi.

Tagad piedāvā arī jaunās tehnoloģijas, ar ko noteikt dzemdību tuvošanos, var pārraudzīt gremošanas procesus. Jāiet līdzi laikam, tomēr jāņem vērā, ka programmas ir dārgas, tāpēc rūpīgi jāizvērtē to izmantošanas iespējas.