Saimnieks LV / 2019.gads (Augusts.)

Interviju ar Daci un Egonu Neibergiem sākam, apskatot SIA Firma Pasāža skaistākos laukus – daži no tiem tik skaisti aizviļņo pār Raunas kalniem un lejām, ka acis nevar atraut no tālā horizonta, kur kviešu lauks, mežu puduri un zilās debesis veido brīnumskaistu kompozīciju. Lielā daļā savu tīrumu saimnieki izvēlējušies sēt Latvijā selekcionētas sēklas, jo ar tām var iegūt vislabāko rezultātu – gan sēklas materiāla ataudzēšanai, gan sava ganāmpulka barošanai.

– Kuras Latvijā selekcionētas šķirnes jūs audzējat?
Dace Neiberga: – Saimniecības laukos aug tritikāle ‘Ruja’, ziemas kvieši ‘Talsis’ un ‘Edvins’, vasaras mieži ‘Kristaps’, hibrīdā airene ‘Saikava’ un pļavas auzene ‘Arita’, tāpat zālājiem sēju sarkano āboliņu ‘Raunis’. Varētu izmatot arī senu Latvijā selekcionētu lucernas šķirni, tomēr ar diviem pļāvumiem man ir par maz, lietoju Kanādas šķirni. Zālāju maisījumos esmu izmēģinājusi arī dāņu sēklas – divus gadus bija labi, trešajā jau ziemu vairs neiztur, izsala. Nav jau tā, ka es neizvēlētos ārvalstu šķirnes, tomēr pieeju tam kritiski. Vietējās selekcijas sēklas izvēlos tāpēc, ka tās ir selekcionētas tieši šeit, šajos apstākļos. Stende jau ir tepat netālu, tur selekcionētās šķirnes ir augušas līdzīgos laikapstākļos, tātad mums tās der. Tas tomēr ir būtiski, lai šķirne ir pieradusi pie līdzīgiem apstākļiem, nevis nāk kaut kur no Eiropas dienvidiem. Nesaku, ka ārzemju sēklas ir sliktākas, bet es laikam ar tām nemāku sarunāt. Mana audzēšanas tehnoloģija vienkārši saskan ar Latvijā selekcionētām sēklām. Paskatieties, cik tie kviešu lauki ir skaisti!

Izaudzētās Latvijas šķirnes sēklas pārdodam LPKS VAKS kā sēklas materiālu. Sadarbība ar kooperatīvu man sniedz iespēju šādu sēklu audzēt. Tas prasa rūpīgu darbu, piemēram, pirms lauka kulšanas ļoti rūpīgi jāiztīra kombaini. Pēc tam sēklu nogādāju kooperatīvam, un tālāk jau viņu uzdevums ir to kaltēt un realizēt tālāk. Kooperatīvam sēklas vajag daudz, esam vairāk nekā 500 biedri. Var teikt, ka dažiem saviem kolēģiem esmu ierādījusi vietējo sēklu audzēšanu. Neviens jau negrib mācīties no savām kļūdām, labāk no citu, tāpēc, ja rādu, ka man ir labi izaudzis, tad citi saimnieki par to ieinteresējas.

– Cik lielas ir jūsu lauku platības un kas tajās aug?
Egons Neibergs: – Mums ir ap 680 ha apsaimniekojamās zemes, īpašumā ir ap 300 ha, pārējos 380 ha nomājam. Esam iekopuši daudz nezāļainu, krūmiem noaugušu platību. Audzējam gan labību, gan lopbarību – ir jāpabaro ganāmpulks, tāpēc mums ir gan tritikāle, gan zālāji. Tas dod labu iespēju veikt augu maiņu. Aiz zālājiem iesējam labības sēklas, un tur nebūs nekādu piemaisījumu. Sanāk, ka vienā un tajā pašā laukā kvieši atgriežas tikai pēc četriem gadiem.

Lauki ir bezgala skaisti, bet ir arī vietas, kur tehnikai ir grūti – reljefs ir kalnains un pat kombains slīd atpakaļ.

Dace Neiberga: – Svētdienu rītos dažkārt mēdzam apbraukāt savus laukus. Īpaši pēc tam, kad ir apskatīti citu lauki, gribas redzēt savējos. Daži lauki ir ļoti akmeņaini – katru reizi, kad iet pāri tehnika, atkal izceļ jaunu akmeņu kravu. Tāpēc strādnieki lasa akmeņus gan pavasarī, gan rudenī, lai saudzētu tehniku.

– Un kādas ir ražības laukos?
– Miežiem ap 4.5 t/ha, kviešiem vidēji ap 6, rudziem pērn bija 7, bijis arī 8 t/ha. Sējam hibrīdos rudzus, jo parastie tomēr ļoti krīt veldrē, grūti izaudzēt un gūt labu ražu, vajag ļoti daudz lietot augšanas regulatoru. Hibrīdajiem rudziem bez tā neiztikt! Kā māca VAKS agronome Zinta Jansone, rudzi jāsēj tik, lai var nokult septiņās dienās, ja nenovāksi laikus, var būt, ka gadās viena auksta nakts pa vidu, tie sāk dīgt, nāksies atdod lopbarībai.

– Kā izvēlaties – art vai neart?
– Laukus aram katru otro gadu. Tā kā tehnikas un strādnieku nav daudz, tas ir gana optimāli. Ja vien varam, aram, bet katru gadu tas noteikti nav obligāti. Pilnīgi bez aršanas nevar... tad tomēr var gadīties, ka lauki izskatās briesmīgi nezāļaini, kā reizēm kaimiņiem. Tad ir ļoti daudz jāmiglo, bet, vai tas ir lētāk un labāk...

Dace Neiberga priecājas par Latvijas sēklu kvalitāti, tomēr kulšanu jūlija otrajā pusē vēl nevar sasteigt.

– Jūs esat VAKS biedrs un arī VAKS padomes priekšsēdētāja vietniece.
– Darbojos šajā kooperatīvā jau kopš pirmās padomes. Kooperatīva ideja ir nākusi no Vācijas, un Indulis Jansons, VAKS valdes priekšsēdētājs, zinot vācu valodu, palīdzēja šo kooperatīva pieredzi pārnest uz Latviju. Dibinot kooperatīvu, iegādājāmies padomju laika kombikorma rūpnīcas graudu torņus. Mūsu biedri ir gan no tāliem Latgales reģioniem, gan no Vidzemes. Padome strādā sadarbībā ar valdi, nav tā, ka kaut ko darām uz savu roku. Nemitīgi paplašināmies un attīstāmies, nesen jaunas kaltes iegādājāmies Matīšos, lai piegādātājiem būtu pēc iespējas ērtāk graudus nodot un darbība, uzskaite būtu maksimāli vienkāršāka un precīzāka, tam palīdz arī jaunās informācijas tehnoloģijas. Domājam par graudu pieņemšanas centru Valkā. VAKS kapacitāte Valmierā ir ap 50 tūkst. t graudu.

VAKS darbinieki vienmēr ir pretimnākoši jebkurā situācijā – lai zemnieki varētu visu paveikt pēc iespējas labāk. Viss ir tik ļoti atkarīgs no vadības, cilvēciskā faktora – Indulis nekad neteiks nē, ja vien varēs kaut kā palīdzēt. Mēs jau strādājam paši sev. Kooperatīvs atņem tik daudz rūpju – kam savu graudu kravu nodot, kas to izkaltēs... VAKS pašlaik piedāvā arī pasūtīt rezerves daļas tehnikai, ir arī savi mehāniķi un darbnīcas, iespēja iegādāties lietotu tehniku no Vācijas. Ir savesti minerālmēsli rudens sējai, par kuriem var norēķināties arī ar graudiem.

Protams, zemnieks arī pats var meklēt noieta tirgus graudiem, bet viena saimniecība tomēr ir tik mazs spēlētājs globālajā tirgū. Kaut kādu ražas daudzumu gan es fiksēju arī pārdošanai biržā. Taču kooperatīvs, ja graudus izdodas pārdot dārgāk nekā plānots, izmaksā piemaksas. Tāpēc mums vienmēr ir bijušas labākās graudu cenas valstī. Un vienmēr ir garantija, ka samaksa tiešām būs. Protams, var šķist, ka kādā konkrētā brīdī var dabūt augstāku cenu gan par graudiem, gan pienu. Taču, ja skatās ilgtermiņā, viennozīmīgi izdevīgāk ir būt kooperatīvā. Man jau šķiet, ka bez kooperatīviem vairs nemācētu strādāt.

Ieguvums ir arī tas, ka kooperatīva agronomi apseko laukus – viņi ir visās kooperatīva nodaļās, un biedri var saņemt palīdzību, konsultācijas. Ir liela sēklu izvēle, ko iegādāties sējai. Man jau radies iespaids, ka Zinta Jansone zina visu biedru laukus! Dažbrīd es braucu gar lauku un domāju – šis ir VAKS biedra lauks, jo ir savs rokraksts, tīrības standarti, kādam tam jāizskatās. Piemēram, vējauzas mūsu laukos nav, pret to ļoti cīnāmies.

– Otra jūsu saimniecības nozare ir piena lopkopība. Cik liels ir jūsu ganāmpulks?
– 160 slaucamas govis, bet galvas pavisam kopā ir ap 330, jo teļi jau nemitīgi nāk klāt. Izslaukums ir nedaudz virs 10 tūkst. l no govs gadā. Rādītājs nav slikts, bet vienmēr var labāk un vairāk. Slaukšanai izmantojam skujiņas tipa slaukšanas zāli. Vienā reizē varam izslaukt 16 govis, slaucam divas reizes dienā, un viena slaukšanas reize prasa līdz trīs stundām. Protams, dažkārt iedomājamies arī par robotiem, bet, ja godīgi, kamēr vēl ir cilvēki, kas slauc, īsti nav nepieciešamības mainīt, tas prasītu arī lielu pārbūvi un ieguldījumus. Varbūt jaunā paaudze par to sāks domāt. Lai arī daļa darbinieku ir jau pensijas vecumā, visi ir gatavi strādāt. Es ļoti lepojos ar savu kolektīvu, kas saimniecībā rūpējas par lopiem un lopbarību, laukiem un tehniku. Cilvēki mainās ļoti reti, un tas ir liels ieguvums. Darbā ar lopiņiem cilvēka faktoram tomēr ir liela nozīme. Ja darbinieks atnāk uz darbu sakreņķējies, arī pret govīm viņš var nebūt tik rūpīgs, bet viņām patīk, ja viss ir vienādi katru dienu – nemainīga barība, mierīga atmosfēra.

– Cik darbinieku jums ir?
– Kopā lopkopībā un graudkopībā – 22. Vairāk nekā puse darbinieku pie mums strādā jau kopš pirmās dienas, arī veselas ģimenes. Viņi zina savus pienākumus, zina, kā savu darbu veikt, un zina arī manas prasības. Es daudz nejaucos – ja darbinieks nevar paspēt tajā dienā kaut ko izdarīt, lai sarunā citu savā vietā, galvenais, lai ir paveikts. Viņi arī paši jau laikus pārbauda un sagatavo tehniku, lai tad, kad izlemjam braukt uz lauku, viss būtu kārtībā. Tas man nav jāatgādina. Tikai varu par to priecāties! Es saviem cilvēkiem uzticos. Protams, nevar arī nelikties ne zinis, regulāri aizbraucu uz lauku un paskatos, kā, piemēram, tin skābsiena ruļļus vai kuļ, lai novērtētu paveikto.

Vasarā darbu ir vairāk un arī darba laiks ir ilgāks, ziemā daļa darbinieku strādā meža darbus, remontē tehniku, tāpat tīrām ceļus pagastā. Aukstajā sezonā darbiniekiem ir arī iespēja paņemt ilgāku atvaļinājumu.

– Kad tikāt pie modernās fermas?
– Fermu iekārtojām bijušā kolhoza telpās. Te mums ir gan vecā ēka, gan jaunā ferma, kuru uzcēlām 2007. gadā. Turklāt par saviem līdzekļiem, bez ES fondu atbalsta. Šis projekts nav ļoti sarežģīts, kaut kas ir noskatīts no ASV redzētā. Novietnē ļoti labi mainās gaiss, sānu sienas ir vaļā, jumtā ir caurspīdīga josla, kas ļauj ienākt dienasgaismai. Ziemā atliek tikai nolaist sānu aizkarus un kūtī ir optimāla temperatūra, labāk vēsāks nekā par siltu.

Tur, kur kādreiz bija siena šķūnis, tagad ir eksperimentāla kalte un graudu uzglabāšanas vieta. Varam šeit novietot ap 600 t graudu.

– Cik daudz lopbarības varat nodrošināt paši?
– Iepērkam lopbarības piedevas – rapšus, nedaudz sojas, tāpat mikroelementus. Skābsienu pilnībā saražojam paši. Mums aug lucerna, tritikāle, zālāji, kurus pļaujam intensīvi – vismaz trīs reizes sezonā.

Barības devas dažādām govju grupām atšķiras. Tās, kas ir tikko atnesušās, tiek pie bagātākas barības. Protams, dažādu vecumu teļi un cietstāvošās govis tiek turētas un arī barotas atsevišķi. Barības devas gatavoju pati, lai gan neesmu zootehniķe, tomēr visu laiku kaut ko jaunu iemācos. Ja govīm viss kārtībā ar veselību un pienā nav somatisko šūnu, viņas mēdz pie mums palikt pat līdz septītajai laktācijai.

– Kam nododat pienu?
– Jau kādus 13 gadus sadarbojos ar kooperatīvu Piena ceļš, biju arī tā padomes locekle. Esmu kooperatīvu fans! Vienu brīdi biju vēl arī trešajā kooperatīvā – krājaizdevu sabiedrībā Raunā, kuras dibināšanā piedalījos. Taču te liela nozīme ir vadītājam, un mums īsti nepaveicās, tāpēc krājaizdevu sabiedrību nācās likvidēt. Kamēr tā pastāvēja pirms 10–15 gadiem, privātpersonām bija lieliska iespēja tikt pie naudas līdzekļiem, ar sākuma kapitālu palīdzēja dāņi, iesaistījās arī vietējā pašvaldība.

Pienu pašā sākumā pārdevu tepat Raunā, līdz sākās aizķeršanās ar samaksu. Pēc tam īsu laiku sadarbojos ar Rīgas piena kombinātu, bet tad uz pāris gadiem aizgāju pie Trikāta KS, bet Rīgas Piensaimnieks mani mācēja pierunāt, un vairāk nekā 10 gadus tur arī paliku. Šķīrāmies ar asarām acīs, bet sapratu, ka esmu kooperatīvu atbalstītāja. Man ne īpaši patīk mainīt piegādātājus un partnerus, bet es strādāju tik ilgi, kamēr mani apmierina sadarbība un neesmu pievilta. Man ir svarīga pastāvīga naudas plūsma, dotā vārda turēšana, arī pašai nepatīk palikt kādam parādā. Zemnieks jau ir tāds, ka pavasarī saliek visu zemē un tad visu vasaru skraida, gaidīdams, kāds nu būs rezultāts.

Te vienlaikus var izslaukt 16 govis.

– Cik ļoti izjutāt piena krīzi?
– Protams, piena cenas vienmēr varētu būt augstākas. Krīzi izjutām pamatīgi – kādus trīs mēnešus nesaņēmām samaksu par pienu. Gāja smagi, jo ir taču jāmaksā algas, jānorēķinās ar piegādātājiem. Taču tagad Piena ceļš plāno no 1. janvāra apvienoties ar igauņu kooperatīvu, lai kļūtu daudz lielāks un, domājams, stabilāks, Eiropas mēroga kooperatīvs. Tiks celta jauna rūpnīca, Jaunpilī droši vien paliks savas produkcijas ražotne. Ir plānots strādāt ar Eiropas, Skandināvijas, Japānas tirgiem. Citādi kooperatīvs nespēj saražot tik daudz, cik šiem tirgiem vajadzētu, piemēram, japāņus interesē cietais siers. Katrā ziņā viss vēl ir procesā, un notiks daudz saskaņošanas darbu.

– Vai jums ir kādi iecienīti tehnikas zīmoli?
Egons Neibergs: – Ir lietoti Fendt traktori no Vācijas, kurus mums bija ļoti izdevīgi iegādāties, pat salīdzinot ar ES fondu atbalstu jaunai tehnikai. Fendt uzskatu par ļoti ekonomisku tehniku – to dzinējs sevi nepārslogo, pārslēdzas uz zemāku ātrumu, lai samazinātu degvielas patēriņu. Vēl ir Claas kombaini, ko daudzviet vērtē ļoti augstu, tam ir arī ļoti labs serviss netālajā Valmierā. Izmantojam arī ES fondu naudu, īpaši tāpēc, ka šos resursus sola samazināt.

– Būtu interesanti uzzināt arī jūsu saimniekošanas pirmsākumus.
Dace Neiberga: – Esmu beigusi Bulduru dārzkopības tehnikumu – mana profesija ir pārtikas tehnologs. Šajā profesijā esmu gan nostrādājusi gadu. Pēc tam devos uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti, kur gan strādāju, gan turpināju mācīties neklātienē. Kad apprecējos, sākumā apmetāmies Liepājas pusē, taču pēc gada sapratu, ka tā īsti nav mana vieta. Tā kā Raunā man dzīvoja teju visi radi no mātes puses, atnācām uz šejieni. Vīrs sāka strādāt par mehāniķi vietējā kolhozā, savukārt es darbnīcās biju uzskaitvede. Kad sākās pārmaiņu laiki, es biju starp tām, ko izvirzīja par vienas struktūrvienības vadītāju, lai kopā ar vēl citiem interesentiem attīstītu jauno saimniekošanas veidu, kad sadalīja paju sabiedrību. Piedalījāmies izsolēs, veidojām tehnikas parku, bet tad dažiem cilvēkiem nepatika, kā viss ir noticis, sākās tiesu darbi, kas četru gadu laikā aizgāja līdz pat augstākās tiesas prezidijam. Ja man tas būtu vēlreiz jādara, es noteikti nesaņemtos. Taču neatkarības laiks nāca ar milzu pacilātību, iedvesmu, cerību, ka viss būs un notiks, – tas palīdzēja izturēt. Braucām uz Rīgu, Baltijas ceļu... un šķita – ja vien strādāsim, viss arī būs. Un vispār tā arī ir!

Maniem vecākiem bija saimniecība Skujenē, Kaivē, kas ir netālu no Raunas. Droši vien tas saimnieka gēns man arī kaut kur iekšā sēž. Trīs reizes tiku pārvēlēta par SIA Firma Pasāža valdes priekšsēdētāju, bet, izmainoties likumdošanai, to vairs nevajadzēja darīt, tā nu turpinu strādāt. 17. septembrī man būs 27. gads šajā amatā.

– Kā izveidojies uzņēmuma nosaukums?
– Pašā sākumā uzņēmums nodarbojās ar zirgiem, kurus iegādājāmies par savu pirmo paju kapitālu izsolē. Mums viņi bija 57, pārdevām kā sporta zirgus uz Vāciju, Dāniju u.tml. Zirgi pie mums nonāca septembrī, govis ieguvām decembrī, bet kaut kādu tehniku dabūjām martā. Tā arī pamazām sākām darboties. Toreiz darbiniece, kas strādāja ar zirgiem, ieteica nosaukumu Pasāža, kas esot jāšanas sportā tāds skaists gājiens.

– Un pēc tam sākāt attīstīt arī pārējos virzienus.
– Jā, sākām pakāpeniski iegādāties zemi, sākumā slēdzām nomas līgumus, pēc tam pirkām īpašumā. Apkārtnē ir vairāki lopkopji, un pašlaik zeme, kā visur Latvijā, ir deficīts. Dažkārt sanāk par to arī pacīkstēties. Zeme mūsu pusē maksā līdz pat 3.5 tūkst. EUR par hektāru. Jā, varbūt to nevar salīdzināt ar Zemgales cenām, bet te mums ir kalni un lejas, ražas citas, bet resursi zemes iegādei nepieciešami lieli. Mūsu zeme ir diezgan sadrumstalota, ir daudzi mazi lauciņi, kas, protams, apgrūtina apstrādi. Jā, ir bijis piedāvājums iegādāties vairākus simtus hektāru no kādas netālas saimniecības, bet tas ir daudz par daudz, ņemot vērā gan tehnikas iespējas, gan cilvēkresursus. Varbūt uzreiz 100 ha es varētu vēl ņemt klāt, bet ne vairāk.

Kad pievērsāmies ganāmpulka izveidei, sākumā nācās atbrīvoties no lielākās daļas kolhoza govju, kas visas bija slimas ar leikozi. Ar asarām acīs, bet nebija citu variantu. Lielas pārmaiņas bija arī, kad visu tehniku un lopbarību izvietojām vienuviet, ap fermu. Sākumā tas nebija pierasts, bet tad sapratām, cik tas ir ērti.

Sākotnēji arī domājām, ka piena lopkopība būs mūsu galvenais virziens, bet tad nodibinājām VAKS, sākām vairāk audzēt labību – gan pārtikas kvalitātes, gan lopbarības ražošanai, kas tomēr ir lētāk nekā to iegādāties gatavu. Iekopām arvien vairāk lauku, arī ražas auga, graudi palika pāri, varējām tos pārdot kooperatīvam. Tagad var teikt, ka no abām nozarēm ienākumi ir līdzīgi, lai gan sākumā piena pārdošana bija ienesīgāka.

Man ir gandarījums, ka saimniekojot esam sakārtojuši vismaz kādu stūrīti savā pagastā, ir iztīrīti un sakopti lauki. Ir prieks skatīties gan pašiem, gan citiem.

– Vai jūsu bērniem arī ir interese par lauksaimniecību?
– Vecākais dēls Jānis pērn sāka braukt ar kombainu tēva vietā. Viņš ir beidzis Priekuļu tehnikumu, pēc tam LLU, tomēr ikdienā strādā citā jomā. Jaunākais dēls Mārtiņš ir beidzis Konkordijas universitāti Tallinā, studējis ASV Viskonsīnas universitātē finanses, strādājis bankās. Viņš iesaistās saimniecības darbā, bet vairāk no savas jomas perspektīvas.

Jaunā paaudze ļoti labi māk rīkoties ar modernajām tehnoloģijām, kas man tik labi nepadodas. Tomēr esmu iemācīta, ka kombainu darbam varu sekot caur telefonu. Uzskatu, ka mācīties var visu mūžu. Lauksaimniecības jomā viss tik ātri mainās un attīstās. Arī pati mācos Lauksaimnieku skolā, ko organizē VAKS. Dažkārt gan sanāca ar augstskolas pasniedzējiem pastrīdēties, jo viņi ne vienmēr ir lietas kursā par praktisko lauksaimniecību. Šī nozare jau arī lielā mērā sastāv no knifiņiem – ir jāzina kāda niecīga detaļa, kā darīt pareizi, jo tieši tas var būt izšķirošais. Patiesībā jebkurā seminārā, lai arī šķiet, ka visu zinu, iemācos kādu lietu, kas man iepriekš nebija ienākusi prātā, tas liek paskatīties no malas uz savu ikdienas darbu.