Saimnieks LV / 2020.gads (Augusts.)

Lai gan kartupeļi Dzenīšos aizņem mazāk kā 10 ha, tieši ar šo kultūru saimniecība ir zināma Latgales pusē, jo audzē bioloģiskos sēklas kartupeļus un 14. augustā pie sevis gaida interesentus uz bioloģisko kartupeļu Lauku dienu. Rita Dzenovska un Jānis Vīgulis ar bioloģisko pārliecību saimniekojuši jau izsenis, atlicis vien piemeklēt īstās kultūras, lai varētu attīstīt uzņēmējdarbību –
šķiet, ka gana veiksmīgi, jo par darbu turpināšanu nu domā arī dēls Gundars.

– Kā aizsākās jūsu saimniekošana?
Rita Dzenovska: – Zemnieku saimniecība tika dibināta 90.gadu sākumā. Jau toreiz manai ģimenei bija pārliecība, ka ir jāsaimnieko bioloģiski jeb tā, kā to darījušu mūsu senči, – tā jau arī ir īstā lauksaimniecība. Sākotnēji gan nebija tāds termins kā bioloģiskā saimniecība, par tādu oficiāli ar sertifikātu kļuvām 2004. gadā. Sākumā mums bija gan govis, gan aitas, tāpat graudi vienmēr ir bijuši savām vajadzībām. Sākotnēji paši pārstrādājām un tirgojām pienu, sviestu, krējumu, biezpienu... Mums īsti nekā nebija – pirmie 9 ha, no kā viss arī izauga, nebija nekādas iespējas kaut ko izmantot no kolhoza tehnikas vai iekārtām, kā bieži mēdz būt.
Jānis Vīgulis: – Bija pat sava piena māja, veidota ar speciālu projekta atbalstu. Tagad to izmantojam kā noliktavu. Mēs arī pirkām gaļu, žāvējām un vedām uz Rīgu, tirgojām dažādām iestādēm.
Rita: – Pirms sāku strādāt lauksaimniecībā, vadīju desu cehu Varakļānos, pēc tam strādāju veikalā, vēlāk – kā dezinfektore slimnīcā. Es nemaz pati tik ļoti negribēju iet uz laukiem, bet to ļoti vēlējās meita. Un manas prasmes sākumā lieti noderēja, gatavojot gaļu saimniecībā, jo nekādu citu darba vietu jau toreiz laukos nebija.

– Cik plaši ir jūsu lauki un ko tajos audzējat?
Rita: – Pašlaik audzējam graudaugus un kartupeļus.Apsaimniekojam nedaudz virs 200 ha, no tiem vairāk nekā puse ir īpašumā. Lauki gan ir diezgan izkaisīti. Tieši ap māju ir 35 ha. Gundars plāno saimniecības darbu turpināt, tāpēc par zemes iegādi domājam. Audzējam kartupeļus 8 ha platībā, pārējais ir dažādi graudaugi – auzas, mieži, griķi, zirņi, kvieši, rudzi, ripsis. Protams, nav viegli, kad ir tik daudz dažādu kultūru, taču tās mums nepieciešamas augu maiņai. Tai ir ļoti liela loma bioloģiskajā laukkopībā, jo saglabā augsnes auglību, kas patiesībā ir normāli, bet saimniekam prasa sagatavot daudzveidīgu sēklas materiālu. Daži lauki vēl mums ir pārejas posmā uz bioloģisko sertifikāciju, un pārejas posma laukos nevar būt tā kultūra, kas ir sertificētajos laukos.
Jānis: – Šogad neesam iesējuši rudzus, pērn bija tiem pagrūti atrast pircēju. Protams, ja galīgi nevar pārdot, savu produkciju varam vienmēr atdot kā konvencionālo, taču tas nav izdevīgi. Arī pēc bioloģiskajiem zirņiem vairs īsti nav tāda pieprasījuma kā iepriekš. Mums īpašumā ir arī bijušais kolhoza šķūnis, kur varam uzglabāt graudus un sagaidīt labāku pārdošanas laiku. Kaltes mums pagaidām nav, bet vajadzētu. Katrā ziņā tas, ka visa zeme nav mūsu īpašumā, kaut kādus riskus rada, jo šo zemi tomēr varam zaudēt, ja iznomātājs paceļ nomas maksu vai grib zemi pārdot. Zemi tagad vajag visiem!
Rita: – Bioloģiskajiem lauksaimniekiem zemes daudzums ir svarīgs, jo piecu gadu periodā zemes platības drīkst samazināties vien 10 % robežās.
Jānis: – Savukārt ieņēmumus no viena hektāra mēs varam nodrošināt vajadzīgajā apjomā, jo mums ir kartupeļi, arī ripši, kas ļauj sasniegt vairāk nekā 300 EUR/ha.
Gundars Vīgulis: – Ripsis ir kā rapša brālēns!
Rita: – Ripsis ir smalkāks un agrāks, nobriest ātrāk, pērn bijām to nokūluši jau līdz jūnija beigām. Tāpēc ir izdevīgi to iekļaut augu maiņā. Bioloģisko ripsi tonnā uzpērk par 780 EUR, kas ir laba cena, bet izaudzēt to nav tik viegli, jo tajā pašā laukā ripsi drīkst audzēt tikai pēc četriem gadiem.

Saimniece ar ģimenes draugu – Bernes ganu suni Rondo.

– Kādas ir ražības graudaugiem?
Jānis: – Ziemas kviešiem ir bijis gan 5 t/ha, gan 2 t/ha un3 t/ha. Pērn auzām dažos tīrumos bija 3 t/ha. Rudzos ir bijušas 5 t/ha, mieži – 3.5 t/ha. Katrā ziņā bioloģiskajai saimniekošanai tās ir normālas ražas.

– Kam audzējat kartupeļus?
Rita: – Daļa kartupeļu audzējam sēklai – cietes pārstrādeinepieciešamās šķirnes. Mums kopš 2008. gada ir līgums ar SIA Aloja Starkelsen gan par sēklas kartupeļiem, gan par pārstrādes kartupeļu audzēšanu. Latvijā, šķiet, esam pirmie, kas sāka audzēt bioloģisko kartupeļu sēklu no 2004. gada, – savas nezināšanas pēc, jo sākumā jau nesapratām, cik daudz prasmju tam nepieciešams. Tomēr vienmēr viss ir izdevies. Mēs sākumā audzējām un pavairojām selekcionāra Alberta Saulīša sēklas. Viņš bija ieradies saimniecībā un izstāstīja visas nianses, kam jāpievērš uzmanība, var teikt, viņš ielika mums pamatus sēklaudzēšanā. Izlasījām avīzē par Zigmāru Loginu, kas pirmais Latvijā sāka audzēt cietes kartupeļus ‘Kuras’, nospriedām – ja viņš var, tad arī mēs varēsim! Tā kā mēs jau bijām sēklaudzētāji, mums piedāvāja audzēt arī sēklas kartupeļus. Latgales reģionam esam kā bāzes saimniecība, gan audzējam sēklu, gan veicam dažādus izmēģinājumus. Pie mums ierodas arī selekcionārs no Nīderlandes, kas iepazīstina ar jaunajām šķirnēm. Arī šogad 14. augustā būs Lauku dienas pie mums, visi laipni aicināti! Tad parasti ejam uz lauka, rokam bumbuļus, salīdzinām šķirnes, daudzas Latvijā ir pirmo reizi. Pirms diviem gadiem izmēģinājām ‘Levante’, kas iepriekš nekad nebija stādīta, arī ‘Nofy’. Vēl jauna ir ‘Carolus’ – ļoti miltaina, garšīga, ražīga un ļoti izturīga pret lakstu puvi. Lai nevajadzētu pielietot ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus, tas ir ļoti svarīgi. Vēl ir ‘Alouette’ (sauc arī par Alojieti), arī ļoti ražīga, bet nevajadzētu uzglabāt ilgāk par jauno gadu, jo tad tai pasliktinās garša, bet lopbarībai derēs ļoti labi. ‘Esmee’ – ieņēmīgāka pret lakstu puvi, bet ir agra, tāpēc izveido bumbuļus vēl pirms slimības, ļoti garšīga. Par ‘Twinner’ Aloja Starkelsen agronome Aiga Krauke teica, ka esot bijusi agra un ļoti garšīga šķirne, ko es arī varu apliecināt. ‘Esmee’ un ‘Twinner’ dodam tirdzniecībā veikaliem.

Vēl ir jauna nīderlandiešu šķirne ‘Ardeche’, kuru esam iestādījuši pēc izmēģinājumiem. Tā ir agrā. Parasti cietes kartupeļi ir vēli, un tas ir mīnuss, jo tad laikapastākļi mēdz sabojāt ražu. Cietei var audzēt arī Latvijā selekcionētās šķirnes, piemēram ‘Imanta’, bet tā ir ieņēmīgāka pret slimībām. Kartupeļi ‘Brasla’ ir agra šķirne, veido daudz bumbuļu, lai arī tie nav ļoti lieli, ļoti labi der sēklas audzēšanai. Ļoti laba ir vietējā auzu šķirne ‘Laima’. Bioloģiskajiem zemniekiem patīk, ka tai ir gari salmi, kas nomāc nezāles, kas konvencionālajiem īsti neder, jo var sagāzt veldrē. Tāpat vasaras mieži ‘Abava’ ir laba vietējā šķirne.

– Kurus kartupeļus audzēt ir izdevīgāk – sēklai, pārtikai vai cietes pārstrādei?
Rita: – Es teiktu, ka izdevīgāk ir pārdot sēklas kartupeļus, bet pie nosacījuma, ka tiem ir daudz pircēju. Mums sēklas un pārstrādes kartupeļiem ir viens pircējs, kas ir stabils, tāpēc vienmēr zini, ka ražu būs, kur likt, bet cena varētu būt augstāka. Pārtikas un sēklas kartupeļus var pārdot izdevīgi, bet tie ir jāšķiro un jāuzglabā. Pārtikai vajag tikai skaistus, apaļus kartupeļus bez bojājumiem, savukārt pārstrādei der praktiski visi. Par cietes kartupeļiem maksā atšķirībā no cietes satura tajos. Jābūt vismaz 17 %! To, cik cietes ir kartupeļos, mēs uzzinām tikai tad, kad aizvedam kartupeļus nodot. Cieti kartupeļos ražo saule. Jo saulaināks laiks rudenī, jo mazāk lakstu apēd puve, jo vairāk cietes bumbulī. Protams, arī augsnei jābūt bagātai. Tāpat jāņem vērā, ka konvencionāli audzētu kartupeļu hektārs var dot pat līdz 50–60 t, savukārt bioloģiski – 20–25 t. Kartupeļi arī ļoti daudz iznes no augsnes organiskās vielas. Tāpēc arī vienā laukā kartupeļus var stādīt tikai ik pēc četriem gadiem, citādi raža ir ļoti neliela.

Saimniecības pirmais kartupeļu kombains.

– Kur realizējat bioloģiskos graudus?
Gundars: – Bioloģiskos graudus uzpērk Scandagra, Linas Agro. Auzas šogad pārdodam Dobeles dzirnavniekam, bet varbūt tur ņems arī citas kultūras.
Jānis: – Es teiktu, ka realizācija ir tas grūtākais posms, jo saražot jau mēs mācētu. It kā vispārējais uzstādījums ir tāds, ka bioloģisko produkciju vajag un pieprasījums pasaulē pēc tās aug, taču reālais pieprasījums un cenas nebūt par to neliecina. Pieprasīts ir ripsis un pupas, pārējais – kā sanāk.

– Ar kādiem bioloģiskiem līdzekļiem varat rūpēties par kartupeļu un graudaugu ražu, cīnīties pret nezālēm un slimībām?
Rita: – Kartupeļos mēģinām vairākus produktus, pašlaik izmantojam sapropeļa humusvielas no Green OK. Tiešām arī redzēju rezultātu, pati izraku piecus cerus, kas bija apsmidzināti, un piecus, kas nebija, – raža bija lielāka par aptuveni trešdaļu, arī bumbuļi lielāki. Vispār bioloģiskajā lauksaimniecībā grūtākais ir cīņa ar nezālēm, jo slimības kaut kā vairāk pati daba regulē. Ar sēņu izraisītām slimībām labi tiek galā Trihodermīns no Bioefekta.
Jānis: – Konvencionālie kartupeļu ražotāji iestāda, izveido vagas, nomiglo un vairāk braucienu nav nepieciešams, ja nu vēlreiz nezāļu apstrādei. Es braucu vismaz piecas reizes, lai vagotu, tāpat ir jāecē vismaz divreiz. Kartupeļiem vajag stādītāju, vagotāju, ecēšas, novākšanas kombainu, miglotāju, arī šķirotāju. Ja ir liels daudzums kartupeļu, visus procesus var maksimāli mehanizēt, bet mums joprojām ir daudz jādara ar rokām.
Rita: – Katrā ziņā mēs esam ļoti labs piemērs tam, ka visu var izaudzēt bez ķīmijas, tikai jāstrādā. Nav jāiejaucas dabas procesos!
Jānis: – Esmu daudz bijis dažādos kursos, bet nevienos nevar pateikt, ka jādara tieši tā un ne savādāk. Ir jāskatās pašam uz saviem laukiem, laikapstākļiem, priekšaugu, ko pēc tam sēs...
Rita: – Piemēram, vislabāk ir sēt pēcpusdienā, tas ievērojami samazina nezāļu augšanu, jo mainās saules gaismas dotais impulss. Arī mēness fāzes agrāk ievērojām, bet tagad ar tik lielām platībām vairs nesanāk. Visvairāk kartupeļiem kaitē, ja pavasaris ir ļoti sauss, jo tad veidojas bumbuļi. Rudenī ir sliktāk, ja ir slapjš, jo tad grūti kartupeļus novākt. Mums pašiem 2017. gadā bija tā, kartupeļu lauks bija pilnīgi zem ūdens. 5. janvārī vēl ar dakšām rakām kartupeļus, tie pat nebija sapuvuši!
Jānis: – Savukārt Kolorādo vaboles profesionāliem kartupeļu audzētājiem īsti nav problēma, jo izvēlamies tādas šķirnes, kas kaitēkļiem negaršo. Izmēģinājuma laukos ir pa kādai vabolei, bet lauki ir lieli, nepaspēj visu noēst.

– Kāds kartupeļiem izskatās šis gads?
Rita: – Vasara pagaidām izskatās ļoti laba. Pavasaris bija mitrs, vēl tikai maija beigās beidzām stādīšanu. Pašlaik pietiek gan siltuma, gan mitruma.

– Vai jums kā bioloģiskajiem zemniekiem jāuztraucas par to, ka kaimiņos ir konvencionālie audzētāji?
Rita: – Mums nepatīk tas, ka mums kā bioloģiskajiem zemniekiem ir jādomā par to, ko darīs konvencionālie, jo mēs jau neko nepareizu nedarām.
Jānis: – Sanāk, ka neesam vainīgi, bet beigās, ja kaut kas no ķīmiskajiem augu aizsardzības līdzekļiem nonāk mūsu laukos, tā ir mūsu atbildība un mums ar sekām jātiek galā. Ja ļoti sūdzēsimies, var sanākt, ka šo lauku izņem ārā no bioloģiskās sertifikācijas un jāsāk pāreja no jauna. Uzskatām, ka tieši konvencionālajiem zemniekiem ir jābūt uzmanīgiem un būtu jāievēro, piemēram, 10 m robeža no bioloģiskajiem laukiem miglošanas laikā. Protams, ir arī ļoti apzinīgi zemnieki, īpaši, ja miglo paši saimnieki, bet citādi – arī VAAD mums īsti nevarēja palīdzēt, kad tur vērsāmies.
Rita: – Ja mēs aizvedam graudus un analīzes uzrāda, ka tajā ir ķīmiskās atliekvielas, – viss, mums visu kravu vairs nepieņem kā bioloģisku!

– Vai kaut ko izmantojat no Eiropas fonduprojektiem?
Jānis: – Pagaidām neko neesam izmantojuši. Mums tomēr ir sajūta, ka projektos tehnikas cenas ir lielākas nekā ikdienā. Tāpat projektiem ir nepieciešams līdzfinansējums, kas arī prasa lielus resursus. Tehniku iegādājamies lietotu. Tā arī mums labi kalpo, esmu mācījies mehanizatoros LLU, tāpēc tehnikas remonts man nav svešs. Es apdomāju un atrodu risinājumu. No modernās tehnikas pat nedaudz baidos, jo tur viss ir elektronisks. Savukārt Gundars un viņa paaudze ar jauno tehniku jūtas ļoti komfortabli.
Nepatīk, ka oficiālā servisa pakalpojumi mums ir tik dārgi... zinām, ka vietējie meistari var izdarīt daudz lētāk. Dažkārt pat igauņu un lietuviešu meistari atbrauc un saremontē lētāk nekā vietējie servisi.

– Jums ir arī darbu turpinātājs – dēls.
Rita: –Jā, Gundars pabeidza 2. kursu LLU agronomos, tāpēcceram, ka saimniecība attīstīties nākotnē vēl nopietnāk. Mazliet ar viņu mums ir cīkstiņš par bioloģisko un konvencionālo lauksaimniecību, jo jaunieši vairāk domā par peļņu, mums savukārt svarīgāka ir ideja.
Gundars: – Manā skatījumā tirgus vēl nav tik sakārtots, lai bioloģiskā produkcija cenu ziņā varētu konkurēt. Arī par kartupeļu platību paplašināšanu – viss atkarīgs no cenas. Manā kursā ir daudzi, kuri saimnieko savās vecāku saimniecībās un arī bioloģiski, bet vairāk ar gaļas liellopiem.
Rita: – Bioloģiskās ražas nav sliktas, īpaši, ja pie tā kārtīgi piestrādā, tomēr pieprasījums un samaksa nav tik liela, kā mēs to gribētu.
Jānis: – Dažkārt arī nevar saprast, kāpēc bioloģiskā gala produkcija ir tik dārga, jo cenas starpība starp bioloģiskajiem un konvencionālajiem graudiem jau nemaz nav tik liela.

– Vai ar visiem darbiem tiekat galā ģimenes lokā?
Rita: – Jā, mēs visu spējam paveikt paši, esam oficiāli darbinieki, mana meita ir arī saimniecības grāmatvede. Vienīgi pie kartupeļu novākšanas vajag papildu darba rokas.
Gundars: – Es ar tehniku braucu jau no astoņu gadu vecuma. Arī tagad palīdzu, cik varu. Paspēju visu. Šopavasar jau bija pavisam viegli, jo visa mācīšanās no mājām.
Jānis: – Arī nevienā kooperatīvā mēs neesam, īpaši pēc tā vajadzības nav, jo graudus varam tāpat pārdot. Mums tepat netālu ir VAKS graudu nodošanas centrs, šopavasar bijām arī uz sanāksmi, bet tur bioloģiskajai produkcija nepieciešama jauna kalte, tirgus arī nav skaidri zināms, tāpēc vēl esam pārdomās.