Dārzs un Drava / 2020.gads (Ziema.)

Uzmini, kas tas ir?

Zied agri, skaistiem rozīgiem ziediem, bet nav ne mandele, ne sakura.

Ražo pasakaini skaistus un garšīgus augļus.

Rudenī iekrāso dārzu un ļauj tam greznoties ar košo lapu rotu.

Tā ir aprikoze!

Aprikozes Latvijā ir ienācējas – ciemiņi kopš pagājušā gadsimta sākuma, bet nu jau ir iedzīvojušās uz palikšanu. Zīmīgas korekcijas ievieš tām izvēlētie potcelmi. Vēl pagājušajā gadsimtā, kad ziemas bija stabilākas, bez izteiktiem un regulāriem atkušņiem, aprikozes daudzos dārzos auga uz aprikožu sēklaudžiem (t.i., no aprikožu kauliņiem izaudzētiem potcelmiem). Lielākais izaicinājums šādai audzēšanai bija nodrošināt atbilstošu augsni. Tā kā aprikozes dabīgajā izplatības areālā augušas akmeņainās, labi drenētās augsnēs, ar augstu augsnes reakciju (pH virs 7,5), tad šādi apstākļi būtu jānodrošina arī šeit. Dziļajai sakņu sistēmai ir problēmas vietās ar augstāku gruntsūdeni un smagāku, blīvāku augsni. Atkušņu laikā aprikožu sēklaudžiem bieži vien izsūt miza. Pozitīvais šo potcelmu izmantošanā bija potcelma un šķirnes saderība. Lai gan aprikozes cēlušās no dažādām šķirnēm (parastā aprikoze, Mandžūrijas aprikoze, Sibīrijas aprikoze), savā starpā to saderība ir laba.

Plūmju izplatītākais potcelms Kaukāza plūme ir ziemcietīgs, pietiekami salizturīgs, plaši audzēts visā Latvijas teritorijā. Daudzas kokaudzētavas sāka Kaukāza plūmi izmantot arī par potcelmu aprikozēm. Kokaudzētavās rezultāti bija labi. Potējumi labi pieauga, pirmos gados aprikozes aug ļoti labi un spēcīgi. Pircējam, izvēloties stādus, skaistais aprikozes augums rada mānīgu priekšstatu, jo vēlāk koki turpina veidot lielu augumu. Potējuma vietā veidojas nesaderība ar bojātiem audiem. Līdz ar ražošanas sākumu lielais koka augums bieži vien neiztur slodzi un lūst. Ja aprikoze bijusi iestādīta vējainā vietā, tā dažkārt nolūzt, nesagaidot ražošanu. Lūzuma vietā redzami satrupējuši koksnes audi.

Kopš šī gadsimta sākuma Dārzkopības institūtā visa aprikožu kolekcija veidota, potējot aprikozes uz mājas plūmes. Sakņu sistēma šai kombinācijai ir Kaukāza plūme, uz tās tiek uzpotēta ziemcietīga mājas plūme, kas kopā veido stabilu saaugumu un izturīgu stumbru (kā starppote). Šajā gadījumā augsnes prasības ir tādas, kādas nepieciešamas Kaukāza plūmei – ar augsnes reakciju pH 5,6−6,5, smilšmāls vai mālsmilts un neuzkrājas lieks augsnes mitrums. Kauleņkokiem ļoti bieži stumbra bojājumi ir koku bojāejas cēlonis. Ja stumbrs ir neizturīgs vai neziemcietīgs, tad arī izturīgākā aprikožu šķirne var aiziet bojā. Aprikozes uzpotējot augstāk uz mājas plūmes stumbra vai uz skeletzariem, tiek iegūts izturīgs koks. Potējumi aug nedaudz lēnāk (salīdzinot ar iepriekš aprakstītām kombinācijām), līdz ar to tos ir vieglāk veidot, kokiem ir mazāks augums.

Potējuma kombinācijā mājas plūmei un aprikozei veidojas labs saaugums. Ja šķirnei ir laba slimību izturība un ziemcietība, tad koki aug un ražo regulāri. Lai netraucētu Kaukāza plūmes atvases, potējuma vieta ir jāstāda dziļāk, t.i., līdz 3−5 cm zem augsnes virskārtas (vieglākās augsnēs dziļāk, smagākās − seklāk). Ja ir nepieciešams ietaupīt vietu dārzā, tad uz skeletzariem var uzpotēt dažādas šķirnes.

Aprikozēm piemērotākais stādīšanas laiks ir pavasaris!

Aprikozēm ir svarīga vietas izvēle. Bieži vien pastāv uzskats, ka Latvijā aprikozes var audzēt vien Zemgalē un Kurzemē. Ņemot vērā pēdējo gadu nepastāvīgās ziemas, šajos reģionos dažkārt ir problēmas ar biežajiem atkušņiem, kad apsalst ziedpumpuri vai ziedi. Aprikozēm ir īss dziļā miera periods, kas beidzas apmēram janvāra beigās, februāra sākumā. Ja šajā laikā ir atkusnis, tad vēlāk, pat temperatūrai pazeminoties pavisam nedaudz, cieš koksne. Lielāku bojājumu gadījumā koks pavasarī neatmostas, nelieli bojājumi vasaras laikā sāk sveķot. Piejūras tuvumā aprikozēm ir zemāka slimībizturība. Tas novārdzina koku, samazinot ziemcietību. Lai koki būtu izturīgāki, tiem regulāri jāveic vainagu veidošana, tiem nedrīkst ļaut ražot pārmērīgi. Lai samazinātu stumbru bojājumus (saules apdegumu un sala plaisas), vēlā rudenī vai ziemas sākumā, kad nav paaugstināts gaisa mitrums vai sals, nepieciešams veikt stumbru kaļķošanu. Īpaši svarīgi to ir veikt jau jauniem kokiem, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu veselīgu stumbru. Lai ierobežotu slimību izplatību, kaļķojamam materiālam var pievienot dzelzs sulfātu vai vara vitriolu. Ja stumbri ir veselīgi, tos var nekaļķot, bet aptīt ar gaišas krāsas materiālu (piemēram, vecāku agrotīklu, kas nav vairs izmantojams dobju segšanai).

Stumbru bojājumi no sala un saules, kā arī to mijiedarbībā starp dienu un nakti.

Krietni pastāvīgāki laika apstākļi gan ziemā, gan agri pavasarī ir Vidzemē un Latgalē. Šajos apvidos koku bojājumi ir retāk sastopami, bet biežāk cieš ziedpumpuri. Tāpēc jāizvēlas šķirnes, kam ir garāks miera periods, vēlāka ziedpumpuru atmošanās un vēlāka ziedēšana. Salīdzinot ar citiem kauleņkokiem, aprikožu ziedi ir salcietīgāki. Ja koks nav slimību vai pārmērīgas iepriekšējā gada ražas novārdzināts, ziedi izturēs pat 2 līdz 3 grādus mīnusos! Svarīgi ir izvēlēties reljefā augstākas vietas, kur aukstajām gaisa masām ir iespējams aizplūst. Lai gan aprikozes vēlams stādīt no vēja aizsargātā vietā, pārāk noslēgta vieta radīs plašākus slimību bojājumus. Aprikozes necieš pārāk lielu mitrumu, bet mitruma trūkums pavasarī var būt par iemeslu augļaizmetņu nobiršanai, mitrumam trūkstot vasarā, augļi nepieaug, tiem krītas kvalitāte, kokiem samazinās ziemcietība. Aprikozes ir saulmīles! Tām nepatīk satuvināti stādījumi vai sabiezināti vainagi!

Aprikozēm jāveido plašs vainags, kas nodrošinās augstāku slimībizturību un izgaismotus augļus. Ražojošiem kokiem regulāri jāveic augļzaru atjaunojošā apgriešana. Jauniem kokiem, īsinot zaru galotnes, jāpievērš uzmanība galotnes pumpura novietojumam – tam jāpaliek uz ārpusi vērstam, lai zars turpinātu augt uz āru. Ja atjauno zarus, arī tiem jāpaliek izvērstiem uz āru. Vainagu forma veidojas kā kauss.

Aprikožu veidošanai jāizvēlas saulains un vējains laiks, lai brūces ātrāk apžūst. Saule un vējš ir labākie brūču dezinficētāji. Ja ziema ir bijusi nelabvēlīga vai pavasarī izteikti atkušņi, pēc pavasara veidošanas būs jāveic atkārtota koku pārbaude, jo sala bojāti zari var sākt plaukt, bet pēc tam nokalst. Lai tas tālāk nebojātu vai nenoēnotu koku, šādi vēlāk nokaltuši zari būtu jāizgriež vasaras sākumā. Vainagu veidošanos nosaka šķirņu raksturs. Tās, kas veido garus, maz sazarotus dzinumus, būtu jāapgriež regulārāk un jāveic dzinumu īsināšana, lai veidotu kompaktu koku. Šķirnēm, kas labi zarojas, vairāk uzmanības jāpievērš zaru retināšanai.

Lai aprikožu audzētājs būtu drošs par izdošanos, ieteicams stādīt jau Latvijas apstākļos pārbaudītas šķirnes. Pārsvarā tiek uzskatīts, ka Latvijā aprikozes ir pašneauglīgas un tām ir nepieciešama apputeksnēšanās ar kādu citu šķirni. Tiesa, aizvien vairāk ir mazdārziņu īpašnieku, kas norāda uz savos dārzos augošām vientuļām aprikozēm, kas regulāri ražo.

Dārzkopības institūtā šobrīd netiek veikta aprikožu pašauglības pārbaude, bet vienlaicīgi ziedošas šķirnes savstarpēji apputeksnējas ļoti labi un ražo regulāri. Ar izteikti regulāru ražu Dobelē sevi ir pierādījusi Pētera Upīša selekcijas šķirne ‘Daiga’, kam ir ļoti skaisti un garšīgi augļi, kas ienākas jūlija beigās, augusta sākumā.

No šī paša selekcijas materiāla plašāk tiek audzētas šķirnes ‘Lāsma’, ‘Velta’, ‘Dzintars’ un ‘Rītausma’.

Vairākus gadus sevi ir pierādījusi selekcionāra Dreiblata šķirne ‘Spicā’, kas veido veselīgu vainagu un augsta sākumā skaistus augļus. Šķirne savu nosaukumu ieguvusi pēc spicumiņa augļa galā.