Saimnieks LV / 2018.gads (Decembris.)

Alma Bērziņa ir spilgta jaunās lauksaimnieku paaudzes pārstāve, kas iegulda savas zināšanas un resursus, lai Latvijā attīstītu kvalitatīvu liellopa gaļas ražošanu. Šogad centieni novērtēti arī Sējēja konkursā, saņemot veiksmīgākā jaunā zemnieka godalgu. Tomēr Almas interešu loks ir daudz plašāks, un viņa nevairās paust savu dažkārt pat skarbo viedokli par nebūšanām valstī un nozarē, tomēr kopš pirmā bērniņa piedzimšanas viņa saka – tagad esmu jauna Alma un manas prioritātes ir pamatīgi mainījušās.

– Alma, tu nāc no lauksaimnieku ģimenes. Liekas tikai likumsakarīgi, ka esi profesionāli pievērsusies šai nozarei.
Alma Bērziņa: – Patiesību sakot, līdz gadiem 15 mani absolūti neinteresēja ne lauksaimniecība, ne dzīve laukos. Pēc pamatskolas vecāki (Olita un Viktors Spangeri – red.) mani palaida mācīties uz Rīgu, 2. ģimnāziju. Šajā laikā viņi arī nostiprināja savu saimniecību, un 12. klases beigās, kad bija jāizvēlas studiju virziens, sakrita vairāki apstākļi, kas mani tomēr pamudināja izvēlēties agronomiju. Man patika daba un bioloģija, izlēmu, ka tieši lauksaimniecība varētu būt mans ceļš, lai gan sākumā domāju, ka iešu zinātnē. Sapratu, ka praktiskā lauksaimniecība mani interesē vairāk un man nebūs pacietības gadiem ilgi strādāt pie vienas šķirnes izveides projekta.

Pašlaik mums ir gaļas liellopu ganāmpulks. Es apzināti izvēlējos nozari, kas atšķiras no vecāku graudkopības saimniecības. Mans tēvs ir ļoti gādīgs un izpalīdzīgs, tāpēc gribēju darīt ko tādu, ko viņš nepārzina, lai varētu darboties neatkarīgi, tomēr arī šo jomu viņš ātri apguva un sniedz neatsveramu palīdzību mūsu ikdienas darbā. Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka lauksaimniecībā ir jābūt dzīvniekiem, lai veidojas pilna cikla saimniecība. Izvēle par labu gaļas lopiem krita arī tāpēc, ka sāku strādāt liellopu tirdzniecības uzņēmumā Baltic Vianco. Braucu pie lopkopjiem stāstīt, kā govis labāk barot, bet pašai praktiskas pieredzes nebija – tad nu izlēmu visu izmēģināt arī praksē, radot savu ZS Jundas.

– Vai bērnība tev arī pagāja lauku darbos?
– Mans pirmais darba devējs bija vecmāmiņa, kas piedāvāja 50 santīmus par izravētu dārzeņu vagu. Man kā mazam bērnam tā bija liela nauda! Atceros arī cukurbiešu vagas, kurās teju gulējām, jo tās bija tik garas... Savā ziņā tas pat mazliet atgrūda no lauku dzīves. Vispār tagad, paanalizējot, kāda bija mana bērnība, es nesaprotu, kā vecāki to visu dabūja gatavu, jo viņi 90. gados nepārtraukti strādāja, tomēr atrada laiku mums, trīs bērniem, un ar savu piemēru ieaudzināja, cik svarīga ir ģimene. Manuprāt, tieši tāpēc viņi nebaidījās mani palaist uz Rīgu pusaudža vecumā, jo pamati man jau bija ielikti stabili. Ar uzcītīgo darba sparu vecāki mums iemācīja mīlestību uz darbu, kā arī sapratni un apziņu – ja gribam labi dzīvot, ir daudz un smagi jāstrādā. Un varbūt tieši tāpēc mēs visi nebaidāmies no lauku vides, joprojām esam Vecsaulē, kur veidojam arī savas ģimenes.

Braukājot pa lopkopības saimniecībām, es nereti dzirdu, ka saimnieki saka – es saviem bērniem šo darbu nekad nenovēlētu... bet tad tu nevari bērnu noturēt laukos, ja nemitīgi atkārto viņam, cik te ir grūti un slikti. Savukārt mūsu vecāki neradīja sajūtu, ka nepārtrauktā strādāšana būtu kaut kas slikts.

– Kāda bija sajūta, kad pēc Vecsaules pamatskolas nonāci galvaspilsētas skolā?
– Esmu ļoti pateicīga, ka man bija šī pieredze, jo atšķirība bija pamatīga. Man ir žēl, ja redzu, ka kādreiz kādu spējīgu jaunieti vecāki tomēr nobīstas laist prom. Tas man iedeva patstāvību, pirmo rūdījumu, un es arī nolaidos uz zemes, jo toreiz man šķita, ka esmu tik gudra – ar vidējo atzīmi virs 8. Taču Rīgas klasē iepazinos ar ļoti inteliģentiem, gandrīz pat ģeniāliem jauniešiem, un tas man lika apzināties, ka vienmēr var būt labāk. Tāpat tas man palīdzēja paplašināt redzējuma apvārsni, domāšanas horizontus, jo ciematā tomēr vairāk mēdz runāt viens par otru, nevis par idejām. Tā kā mana personība veidojās tieši tajos Rīgas gados, tad nevaru noliegt, ka man ar pilsētas vienaudžiem bieži vien ir vairāk kopīga nekā ar lauku vienaudžiem. Tie domāšanas veidi tomēr ir nedaudz atšķirīgi abās vidēs.

Kad iedzīvojos Rīgā, uz mājām braucu arvien retāk, savā ziņā atsvešinājos, tāpēc vecāki bija tik ļoti pārsteigti, kad es tomēr nolēmu lauksaimniecībā atgriezties. Tomēr es cenšos nepieķerties vietām un lietām. Ja mēs ar vīru kādreiz secināsim, ka dzīve tuvāk pilsētai mūs uzrunātu vairāk, mēs varētu arī pārcelties, bet pašlaik esam priecīgi būt tur, kur esam, audzināt bērnus un realizēt idejas laukos.

– Taču tev vēl ir arī cita pieredze – pārtikas veikala atvēršana dzimtajā Vecsaulē.
– Ak, jā. Tā bija mana pirmā uzņēmējdarbība. Divdesmit divos gados praktiskā veidā uzzināju, kāda ir valsts nodokļu sistēma, kas man radīja diezgan lielu šoku. Ciematā bija tukšas veikala telpas, ko mēs gribējām aizpildīt, tā dodot iespēju vietējiem neskriet uz Bauskas pārpildītajiem lielveikaliem pirkt iknedēļas pārtiku, bet iepirkties tepat – uz vietas. Tomēr pēc trīs gadu darbības jutām, ka vietējiem tas nemaz nav vajadzīgs. Viņi labprāt brauc stāvēt lielveikalu rindās, tā vietā, lai mums vienkārši pateiktu, kā viņiem mūsu veikaliņā trūkst. Tā kā nevienam no ģimenes locekļiem šis veikals nebija galvenā prioritāte, secinājām, ka pārtikas mazumtirdzniecība ir ļoti specifiska nozare, mazais uzņēmums sācis peldēt pašplūsmā, sapratām, ka īsti tā turpināt nevar, tāpēc jāslēdz ciet. Sākumā apsvērām iespēju veikalā tirgot arī Jundas gaļas produkciju, tomēr to ideju neīstenojām. Tāpēc mūsu saražotās liellopa gaļas noieta tirgus ir Rīga un eksports.

Tetovējumi ir savā ziņā protesta forma.  Mans lauva simbolizē drosmi un spēku.

– Tātad gaļu realizējat eksportā un kaut kas nonāk arī mazumtirdzniecībā.
– Pamatā mēs eksportējam gaļu – pārdodam vairumtirdzniecībā. No vienas puses, gribētos tā realizēt visus lopus, no otras – vēlamies arī gaļai piešķirt pievienoto vērtību un piedāvāt vietējiem patērētājiem. Man nav sajūta, ka laba vietējā liellopu gaļa būtu brīvi pieejama ikvienam. Tomēr mūsu ražošanas apjomi nav lieli, un tikai reizi trijos četros mēnešos mēs mēģinām fasēt un pārdot liellopa gaļu vakuuma iepakojumos vietējiem. Tas ir milzīgs papildu darbs. Kopš mums ir meita, šiem pievienotās vērtības darbiem laika un spēka atliek arvien mazāk. Man pašai šķiet, ka es neesmu labs tirgotājs. Uzskatu, ka katram ir jādara tas, kas viņam vislabāk padodas, tāpēc vēl joprojām nav zudusi cerība par gaļas ražotāju kooperāciju, apvienojot vairākas saimniecības ar līdzīgas kvalitātes lopiem, kurā audzētāji ražotu gaļu un pārdevēji to veiksmīgi pārdotu. Vienam cilvēkam nav jāprot viss. Pašlaik gan ir jānogaida, jo mūsu nozare ir pārāk cietusi no vairāku kooperatīvu neveiksmēm. Bet mēs esam jauni un varam gaidīt.

– Cik liels pašlaik ir jūsu ganāmpulks?
– Jundās ir ap 80 liellopiem, lai gan zīdītājgovis ir tikai 17. Mēs regulāri no citām saimniecībām iepērkam atšķirtos teļus, ko paši nobarojam – tā iegūstam vajadzīgo apjomu. Vienubrīd domājām vispār pārdot savas govis un palikt tikai pie teļu nobarošanas, tomēr sapratām, ka saimniecībā dzimušie teļi ir stabilais pamats, ja nu krietni sarūk pieeja atšķirtajiem teļiem.

Normālā sezonā lopi pa vasaru iet ganībās, bet šovasar sausuma dēļ zāle auga lēni un pat neauga nemaz – lopi tikai staigāja pa aplokiem un dedzināja nost apēsto barību, nepieņemoties svarā, tāpēc salikām viņus novietnē, kas prasa pievest ik dienu barību, biežāk tīrīt mēslus. Ārzemēs populārāka ir intensīvā nobarošana, kad lopi dzīvo novietnē visu gadu, tikai guļ un ēd, gada vecumā jau ir praktiski nobaroti. Es savukārt negribu just sirdsapziņas pārmetumus par iesprostotiem dzīvniekiem un vēlos, lai liellopi, cik nu tas ir iespējams, dzīvotu laimīgi, bez ierobežojumiem un sāpēm. Tāpēc izvēlamies ganību sistēmu, kas it kā ir lētāk, tomēr arī produkts aug lēnāk. Ganāmpulkā mums ir Herefordi, Limuzīni un Angusi – ņemam praktiski visu, kas ir nobarojams ar rupjo lopbarību – skābsienu. Eksperimentam paņēmām arī Šarolē, bet pierādījās teorija, ka tā ir intensīva šķirne, kas prasa vairāk spēkbarības nobarošanas procesā – tas sadārdzina ražošanas izmaksas. Piemēram, Amerikā tieši melnais Angus ir atzīta kā kvalitatīvākās gaļas šķirne, pamazām tā kļūst populāra arī Latvijā. Patīkami just, ka pat pa šo īso laiku, kopš darbojos nozarē, daudz kas ir mainījies uz labo pusi.

– Cik ilgā laikā jūs spējāt saprast nozares īpatnības un padarīt saimniecību veiksmīgu un pelnošu?
– Saimniecībai joprojām ir, kur augt, un tā noteikti vēl nav sasniegusi savu pilnību – līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Aizsākumi meklējami 2015. gadā, kad kopā ar Baltic Vianco kolēģiem sāku braukāt pa Igaunijas un Latvijas saimniecībām. Tad man bija pienākuma apziņa, ka ir vienkārši jāiemācās nozares pamatlietas, lai varu labi pildīt man uzticētos pienākumus. Pagāja aptuveni gads, līdz sasniedzu sajūtu, ka bez raizēm un būtiskām kļūdām varu darīt savu darbu. Es salīdzinoši ātri apgūstu jaunas lietas. Daudz lasīju, ieklausījos šveiciešu un vietējo saimnieku pieredzē, mācījos arī no lietuviešiem, kas nobaro lopus milzīgos apjomos. Protams, mācos vēl joprojām. Pašlaik cenšamies iedziļināties liellopa kautķermeņa sadalījuma specifikā. Šogad kopā ar Gaļas liellopu audzētāju biedrību sagatavojām bukletus par to, kas ir kvalitatīva liellopa gaļa, kādi ir gaļas gabali un kā tie pagatavojami. Tā kā izglītībā specializējos augkopībā, tad visu lopkopību apgūstu darot.

– Kāds ir tavs iespaids par gaļas lopu audzētājiem Latvijā?
– Esmu augusi augkopju vidē, un man radies iespaids, ka lopkopji tomēr ir vairāk dzīves nomākti. Tas dod diezgan daudz negāciju ikdienas darbā, ko diemžēl laižu caur sevi. Cenšos darbu izdarīt, cik vien labi varu, bet tāpat kāds vienmēr ir neapmierināts vai, piemēram, grib augstākas cenas nekā tirgū vispār ir pieejamas. Bieži vien nonāku saimniecībās, kurās ir ļoti zems teļu kvalitātes līmenis, bet arī viņi grib Eiropas līmeņa cenas. Grib augstākās cenas, bet negrib neko darīt, lai līdz tām nonāktu. Vienmēr liels prieks satikt tos, kuri tiešām domā un strādā Eiropas līmenī. Tā ir pavisam cita pasaule, un, ienākot nozarē jaunajiem censoņiem, tā kļūst arvien plašāka.

Nozare, protams, ir sarežģīta, jo tā ir pārpildīta ar negodīgiem, īstermiņa tirgotājiem, kuri sola zelta kalnus, bet samaksā kapeikas. Šāda pieredze, protams, ietekmē lopkopja spēju uzticēties citiem pircējiem – arī godīgajiem. Tā kā esmu godīgs cilvēks gan privātajā dzīvē, gan profesionālajā darbībā, tad vienā brīdī pieķēru sevi nogurstam no vajadzības nepārtraukti atkārtot, ka mēs par lopiem samaksāsim noteiktajā termiņā un ka mums var uzticēties. It kā visu laiku jāstrebj citu savārītās putras.

Tā kā pašlaik gaidu savu otro bērnu, no šīs tirdzniecības un ikdienas komunikācijas ar lopkopjiem plānoju attālināties. Pievērsīšos vairāk ģimenei un bērniem – viņiem manis vajag vairāk. Psihologi saka, ka cilvēka dzīves pirmie pieci gadi ir laiks, kad viņi iesūc sevī apkārtējās vides mācītās pamatvērtības. Es vēlos, lai mani bērni aug drosmīgi, mīlēti un zinātkāri, bet nevaru to nodrošināt, ja visu laiku strādātu kabinetā un stumtu viņus skatīties multenes, radot sajūtu, ka mans darbs ir svarīgāks. Šis ir tas laiks, kad bērnam vajag vecākus. Desmit gadus vēlāk viņi mani sūtīs trīs mājas tālāk un paši visu zinās labāk – tad arī strādāšu.

– Vai saimniecībā tiekat galā divatā ar vīru?
– Mans vīrs Salvis paveic ikdienas melno darbu, taču sezonas laikā ir nepieciešama arī tēva saimniecības strādnieku palīdzība barības sagatavošanai. Mēs apsaimniekojam 80 ha, no kuriem ap 30 ha ir augkopība. Vienmēr tēvam atgādinu, lai piestāda mums rēķinu par darbu, ko veic viņu saimniecība, jo gribu, lai Jundas ir pa īstam – ne tikai ar visiem ienākumiem, bet arī ar visiem izdevumiem. Taču arī tur viņš mani lutina un sargā. Mani nekādi nebeidz pārsteigt, kā vecāku mīlestība uz bērniem nekad nebeidzas, pat tad, kad viņi ir pieauguši un paši jau vecāku statusā. Skaisti!

– Tavs vīrs vispār iepriekš nebija saistīts ar lauku darbiem.
– Es viņu ļoti par to apbrīnoju! Mēs satikāmies Rīgā, bārā, kur viņš ilgus gadus bija bārmenis. Viņa ģimene smejoties stāsta, ka vīra māsas ģimenei bija saimniecība, kur viņam bērnībā vajadzēja palīdzēt, uz ko viņš atbildējis, ka nekad netaisās laukos dzīvot un viņam tas nav vajadzīgs. Tagad Salvis dara un nesūdzas. Bez Salvja es neizdarītu pat pusi no tā, ko pašlaik daru. Ar viņu kopā varu kalnus pārskriet un purvus pārbrist. Pirms viņa satikšanas pat neapsvēru iespēju, ka es varētu būt pilna laika mamma un mūsu ģimeni uzturētu vīrietis, bet tagad mēs esam ceļā uz šādu sistēmu. Vēroju, brīnos un priecājos. Viņš ir devis man iespēju būt sievietei, nevis darba zirgam. Sievietei tomēr ir ļoti svarīgi justies mīlētai. Agrāk teicu, ka sievietes visu var pašas, turpretī tagad domāju, ka viņas var vēl labāk, ja viņām ir atbalsts un palīdzība. Es pati esmu pārsteigta, ka manas vērtības ir tik ļoti mainījušās, ka esmu gatava spēlēties mājās ar bērniem, nevis pelnīt arvien vairāk naudas. Gribas investēt laiku ģimenē un savā saimniecībā, mazliet nomierināties.

Noteikti piekrītu teicienam, ka kopā ar bērnu piedzimst jauna sievietes versija. Kad piedzima meita, es pat pārdzīvoju, ka mani nekas cits vairs neinteresē! Darbs, ko agrāk tā mīlēju, vairs nedeva prieku un aizrautību. Tas ir apbrīnojami, kā tas maina, pat salauž visas tavas vērtības! Manuprāt, dažkārt cilvēki sev melo, ka viņi skrien un strādā kā traki bērnu dēļ, jo bērniem jau tikai vajag tavu klātbūtni. Vismaz pirmajos dzīves gados noteikti. Cilvēki, kas mani pazina pirms Salvja ienākšanas manā dzīvē, brīnās, par kādu ģimenes cilvēku esmu kļuvusi. Ka tai skrienošajai karjeristei tagad ir bērns un vēlme būt ar bērnu. Bet es mainos līdz ar notikumiem savā dzīvē un priecājos par tiem lēmumiem, ko esmu pieņēmusi. Priecājos, ka savas dzīves pilnbriedā varu īstenot to, par ko daudzi runā – ka ģimene ir svarīgākais. Tiesa, mums, latviešiem, tipiskiem darba ļaudīm, ir grūti nestrādāt. Esam gatavi visu atdot darbam, aizmirstot, ka var būt arī vērtīgāk pavadīts laiks, kas nav izmērāms naudā vai dārgās lietās. Arī es pa šiem gandrīz četriem gadiem esmu pazaudējusi savu aizrautību ar grāmatām un velobraukšanu, jo biju absolūti ierakusies darbos. Tāpēc es sapratu, ka ir kaut kas jāmaina, citādi pamazām pazaudēju sevi, un gaidāmais bērniņš ļaus šo skrējienu apturēt.

Alma kopā ar vīru pašlaik rūpējas par gaļas lopu saimniecību: „Bez Salvja es neizdarītu pat pusi no tā, ko pašlaik daru.”

– Grāmatas, velosipēds... vēl tev patīk arī ceļot.
– Jā, man vismaz reizi pusgadā prasās izbraukt ārpus Latvijas, tas ir tāpat kā paelpot svaigu gaisu. Tomēr ar bērna ienākšanu dzīvē arī savs ceļošanas stils un veids ir jāpamaina. Vairs nevar aizmigt, kur pagadās, – viss nopietnāk jāplāno. Izmēģinājām ceļošanu bez bērna, bet tas nekādu prieku nedeva. Turpināsim visi kopā, bet jau mazliet citādāk.

– Tu esi aktīva sociālajos tīklos, izsaki savu viedokli, aktīvi diskutēji arī par partiju izvēli pirms vēlēšanām.
– Man sāp tas, kas notiek Latvijā. Korupcija, naudas izsaimniekošana privātās interesēs vai piespiedu tērēšana valsts iestādēs gada beigās, lai tikai to neatņem... un tad tā jauniešu pārliecība, ka Latvijas neatkarība ir kaut kas pašsaprotams. Biju šokā, kad uzzināju, ka puse pilsoņu neaizgāja nobalsot pēdējās vēlēšanās. Tas laikam liecina, ka, viņuprāt, valstī viss ir kārtībā, var neiespringt.

Es esmu pārliecināta, ka internets un tajā pieejamie sociālie tīkli ir perfekta vide, kurā uzrunāt cilvēkus, jo tajā atrodas visi. Liela daļa sociālajos tīklos pavada vairāk laika nekā reālajā pasaulē – tā ir lieliska vide, kurā uzrunāt cilvēkus, pievērst viņu uzmanību, dalīties pieredzē un viedokļos. Dziļi sirdī esmu patriote, bet mans patriotisms neaprobežojas ar lentītes pielikšanu pie mēteļa novembrī. Neviens man neiestāstīs, ka Latvijā nav darba vai nevar nopelnīt, strādājot laukos. Es esmu Latvijā un gribu bērnus te audzināt – man tam nav vajadzīgi pabalsti no valsts, tā ir iekšēja pārliecība. Un tomēr man sāp tautas negribēšana redzēt tālāk par saviem degungaliem. Tāpēc ar saviem ierakstiem sociālajos tīklos es cenšos aicināt cilvēkus domāt, man vienmēr ir paticis mazliet provocēt. Zinu, ka mans viedoklis ir atšķirīgs no vairākuma, un vairumā gadījumu es saprotu, ka no tās publikācijas nav jēgas, jo mūsdienu cilvēks ir vienaldzīgs, tāpēc pēc brīža savu ierakstu izdzēšu. Saprotu, ka nav lielas jēgas internetā diskutēt, jo katrs beigās paliek pie sava un nekādas pārmaiņas tas tāpat nenes. Tāpēc labi, ka ir vīrs, ar kuru es varu savas idejas un sāpes izrunāt!

Es dalos ar savu piedzīvoto soctīklos arī tāpēc, ka mums katram var noderēt citu cilvēku pieredzes stāsti. Tā mēs viens otram varam atvieglot dzīvi, jo redzam, ka citam ir tāda pat problēma kā man. Vai arī citam ir bijusi problēma, no kuras es varu izvairīties, ja darīšu citādāk. Mēs katrs tomēr dzīvojam savā burbulī un, kamēr vien nejūtam interesi paskatīties apkārt, nemaz nepamanām, ka mūsu pasaulītēm paralēli levitē pavisam citādākas pasaules.

– Tev ir arī vairāki tetovējumi.
– Savā ziņā tas ir vēl viens veids, kā es pasīvi protestēju pret kaut kādām sabiedrības normām un ierobežojumiem. Arī pret tetovējumiem vēl joprojām ir aizspriedumi. Man gribas mākslas formā uz āru paust savas pārliecības, pieredzi, idejas, kas man ir bijušas noteiktos dzīves posmos. Katram manam tetovējumam ir sava nozīme, un noteikti tie taps vēl. Līdz šim tetovējumi bijuši vairāk tādās vietās, kur tos var viegli noslēpt, lai netraucētu gadījumos, kad jākomunicē ar aizspriedumainākiem cilvēkiem. Uz krūškurvja man ir trīs simboli – ceļotājs, kas iet pa pasauli, kā vēstījums un vēlējums sev – izzināt un iepazīt to; lauva, kas simbolizē drosmi un spēku; saulespuķe, kas spraucas no spuldzes, – vēlējums sekot gaismai un būt gaismai. Tetovējumi savā ziņā ļauj man saprast, ka dzīvoju sev, man nav nevienam jāpielāgojas un, ja man tie patīk, tad es tos varu tetovēt, jo mēs katrs savā dzīvē varam darīt to, kas mūs aizrauj. Tie simbolizē manu radošumu, kas joprojām ir dzīvs un nopietnajā ikdienas darbā nenosmacēts. Man nav svarīgi kādam izpatikt, kamēr vien esmu laimīga un apmierināta ar to, kāda esmu. Sveša uzņēmuma vadīšana liek izpatikt un mēģināt iepatikties saviem klientiem. Un tas īsti vairs neiet kopā ar manu privāto pārliecību. Tāpēc tagad būšu Jundu Alma – ar pilnu jaudu saimniecībai un ģimenei.