Saimnieks LV / 2018.gads (Septembris.)

Aizputes vīna darītava, kur saimnieko Mārtiņš Sants, ir diezgan plaši pazīstama. Ražotne atrodas vecas pils pagrabā, bet ogas un augļi, no kuriem tiek darināts vīns, lielākoties izaug Santu dārzā. Vīna darītavā iegriežas ne tikai latvieši, degustācijās piedalās arī citu valstu pārstāvji. Tāpat tradicionāli jau kļuvuši kāzinieku braucieni un vecmeitu, vecpuišu ballīšu viesu uzņemšana un cienāšana ar vietējā vīndara gardo piedāvājumu.

Sāk ar ābolu vīnu un Pilsmuižas pagrabu
„Viss sākās ar to, kad aptuveni trīspadsmit gadu vecumā mēs ar tēvu Vari spiedām ābolu sulu. Kad beidzās burkas, spriedām, kur to ābolu sulu lai liek un atcerējāmies, ka ir kaut kur lielie stikla baloni aizķērušies,” sāk stāstīt Mārtiņš un piebilst, ka tas bijis pirms septiņpadsmit gadiem. Tad tēvs sācis likt vīnu savām vajadzībām – kā jau daudzi to savulaik mājās darījuši. „Tētim ābolu vīns uzreiz sanāca diezgan labs, bet es visu laiku skatījos pār plecu, ko viņš tur dara, pašam arī interesēja tā lieta. Kopš tām dienām ir pagājis daudz laika, bet 2010. gada beigās izdomājām, ka jāveido vīna darītava, jo kāds no draugiem un paziņām arī bija pateicis – jums sanāk labs vīns un tas jāattīsta. Tad drusku tā nosmējāmies ar domu – vīna darītava izklausās ļoti nopietni –
gandrīz kā rūpnīca. Mums bija doma veidot nevis rūpnīcu, bet vietu, kur kāds viesis atbrauc, vai pagatavot vīnu mazam veikaliņam, kafejnīcai. Tas bija tieši pēckrīzes laiks... kāpēc gan nepamēģināt...”

Tolaik vīna darītavu mūsu valstī bijis ļoti maz. Lai redzētu, vai kādam Santu darītais vīns interesē, aizbraukuši ar vienu vīna balonu uz Balttour tūrisma izstādi Ķīpsalā. Gidi, kuri tūristus vadājuši, teikuši, ka Latvijā nemaz īsti tādas vīna baudīšanas vietas neesot. Interesenti teikuši – brauksim ciemos!” Bet mums vēl nebija, kur viesus uzņemt. Sākām meklēt pa Aizputi piemērotas telpas un atradām pamestos Pilsmuižas pagrabus. Ilgus gadus tie nebija izmantoti, tapēc vajadzēja ļoti lielus ieguldījumus,” atceras Mārtiņš. Pirmā tūristu grupa atbraukusi, kad vēl nekas nav bijis iekārtots, nav bijis arī licences un atļaujas. Mārtiņš ieveda ekskursantus vecā graustā un stāstīja, kā te kādreiz būs. Cilvēkiem tik ļoti paticis, ka vēlāk braukuši atkal. Tad jau iecerētais bija pavirzījies uz priekšu.

Sākumā, kad vīndaris sācis darboties, licies, ka tas būs interesants vaļasprieks. Vasarā salasi ogas, ieliec rūgt un rudenī pārlej vīna mucā, bet pavasarī sapildi pudelēs. Tomēr sanākusi pilna darba diena un viens vairs galā nevarējis tikt – nacies meklēt palīgus sulas izspiest. Ar laiku pārējie hobiji sākuši atkrist, jo diena izrādījusies par īsu – palicis vīna hobijs.

Mārtiņš iegūst izejvielas jaunajai vīna partijai.

Puika pielasa spaini ar pīlādžiem
Tagad Aizputes vīna darītava gadā saražo apmēram 10 tūkst. l vīnu. Likumā noteikts, ka tiem, kuri ražo līdz 15 tūkst. l, ir atvieglojumi, nav tik stingra uzraudzība un papīru darbs. Taču augļus un ogas ir jāaudzē pašiem, jo mazie vīndari izejvielas nedrīkst iepirkt. „Ja man piezvana kāds Aizputes seniors, ka viņam ir trīs ērkšķogu krūmi, kuri birst nost, es veicu barteri un apmierinātas ir abas puses. Nav tā, ka es visas ogas iepirktu un veidotu pārstrādes uzņēmumu. Vienreiz trīspadsmitgadīgs puika zvanīja un prasīja, vai nevar palasīt pīlādžus. Pēc likuma esmu nodarbinājis mazgadīgu personu bez līguma, bet viņš vienu spainīti pīlādžu grib salasīt. Domāju, ka ar to neesmu ļoti nogrēkojies,” pauž aizputnieks un piebilst, ka Latvijā tagad jau gatavo ziedu vīnus – no tomātiem, ceriņziediem, pienenēm, bet viņam labāk patīkot gatavot no augļiem un ogām.

Vārds vīns vispār Latvijā ir mulsinoša lieta, jo vīnu jau parasti gatavo no vīnogām, bet pie mums ir cita mode un vīnogas izaudzēt diezgan pagrūti. Tad nosalst, tad jāmeklē interesantākā šķirne. „Ārzemēs vīnkopji ļoti seko līdzi savām vīnogām, bet Latvijas vīnkopis ir priecīgs, ja viņam vispār ogas ir izaugušas un nekas nav nosalis. Vīnogu audzētāju un vīnogu vīnu darinātāju mums tagad Latvijā ir pietiekoši daudz, bet lielākā daļa gatavo šo dziru no ogām un augļiem. Man gribētos šo dzērienu dēvēt citā vārdā – juridiski to sauc par raudzēto dzērienu, bet, ja būs tāds uzraksts, diezin vai kāds veikalā to pirks,” saka Aizputes vīndaris un atklāj, ka viņu vīna darītavā gatavo vīnu no pīlādžiem un medus, cidonijām, saldāki un sausāki ir no rabarberiem, ir no upenēm, avenēm. Aizputes pusē aug melnie savvaļas ķirši – ļoti garšīgs vīns iznākot. Tāds saldeni rūgtens. Vispār ķirši pilsētā ir ļoti daudz izsējušies – pie mājām aug, ceļmalās, mežmalās. Jākāpj tikai kokā un jālasa.

Pilsmuižas pagrabam piestāv vīna glabāšana.

Vācietis grib izsaukt ātro palīdzību
„Bija vienreiz kāds itālis atbraucis ciemos un prasīja, cik maksā vīna pudele. Latvijā cena var būt septiņi līdz desmit eiro. Kāpēc tik dārgi? Es saku – tev viegli, nogriez divus vīnogu ķekarus, saraudzē sulu un pudele gatava, bet man ir jākāpj kokā, ķirši jālasa pa vienai odziņai un vēl jāskatās vēl, lai nenokrīti un vākums neizbirst. No ogas iet prom kauliņš, miziņa, sula ir tik, cik ķirsī ir, bet tās vajag diezgan daudz. Itālis galvā pārrēķināja un pārprasīja – kāpēc jums vīns tik lēts?” pasmej Mārtiņš un turpina stāstīt savus piedzīvojumus.

Uz vīna pagrabiņu braucot ciemos daudz interesentu. Pagājušajā vasarā Mārtiņš paskaitījis – ieradušies no 24 valstīm, un skaits tikai aug. Ārzemniekiem tā esot liela eksotika. Pirms pāris gadiem vīndaris bija uztaisījis vīnu no zemenēm un mellenēm. Tā kā zemenēm ir brūna krāsa, pielicis drusku mellenes klāt – stipra garša, bet ļoti labi krāso. Viens no zviedru viesiem prasīja, kur es tik daudz melleņu varu izaudzēt. Saku – mellenes pilns mežs, ej un lasi. Un viņš sāk spļaudīties un lamāties. Es prasu – kas noticis? Viņš saka, ka mellenes nevar no meža lasīt, jo lapsas čurā virsū. Varot dabūt trakumsērgu! Lielai daļai Eiropas nav saprotamas tās lietas, kuras mums ir pavisam pašsaprotamas.

Ar pīlādžiem vispār bija tā, ka viens vācietis gatavojās saukt ātro palīdzību. Bija atnākuši abi ar francūzi garšot vīnus, un pēc degustācijas vācietis man prasa – vai var nopirkt kādu vīnu? Viņam mīļākais vīns bija Nr. 3, gatavots no pīlādžiem un medus, klāt vēl mežābols. Angļu valodā neesot sapratis sastāvdaļas, un es, protams, varu iztulkot vāciski. Iztulkoju, bet viņš momentā ņem no kabatas ārā mobilo telefonu un prasa, kāds ir ātrās palīdzības numurs. Man rodas neomulīga sajūta, domāju – vai alerģija no medus? Viņš atbild, ka pīlādžogas ir indīgas. Es pretī, ka labas, ka tepat blakus Šveicē un Austrijā no pīlādžogām gatavo liķierus un sīrupus. Francūzis parausta plecus – mums arī tādi aug, bet mēs tos neēdam, tie vairāk skaistumam. Vācietis pilnā nopietnībā domā, ka pīlādzis ir indīgs augs, viens no indīgākajiem pasaulē. Pamēģinām ierakstīt google. Viens no pirmajiem rakstiem izlec, ka pīlādzis pīlādzis ir indīgs maziem bērniem. Vācijā visi domā, ka pīlādzis ir indīgs, bet mēs to lietojam sīrupa veidā, gatavojam ievārījumu, lietojam kā garšas piedevu, vīnu taisām, ir pīlādžu tējas. Kad vācietis noskaidroja, ka pīlādzis ir nevis indīgs, bet dzerams, viņam jau vajadzēja trīs pudeles,” pasmej Mārtiņš Sants. Ar vāciešiem arī esot izrunājis, ka latviešiem pīlādzis ir aizsardzības koks, ko liek pie mājas vai stāda pie durvīm, – tas atbaida ļaunos garus. Vācietis teicis, ka viņi arī mēdzot likt šo zariņu pie durvīm aizsardzībai, bet lietot uzturā nedrīkstot.

Pīlādžu vīns ar medus piedevu vairāk patīkot skandināviem, krieviem, ukraiņiem. „Protams, vīnam jābūt dzidram, nedrīkst būt etiķī sagājis un pieļautas lielas kļūdas. Man ir bijis tā, ka ienāk cilvēks un tūlīt nāks nākamais. Pirmais pagaršo vīnu un saka – šis nav labs. Tas bija aveņu vīns. Prasu – kas vainas, kāpēc nepatīk? Saka – aveņu vīnam jāgaršo pēc aveņu zaptes, jābūt kā kompotam. Atrodu viņam tādu – jā, nu šis ir labs, varētu pat pie pankūkām dzert klāt. Tūdaļ atnāk otrs cilvēks, redz, ka iepriekšējais slavē vīnu, un prasa, lai iedodot nogaršot, ja reiz tik labs esot. Pagaršo – fui, kā tev tāds var garšot! Tas ir pilnīgi pēc kompota. Viņaprāt, vīnam ir jābūt kā vīnogu vīnam, bet ar tikko jūtamu aveņu garšas niansi. Katram sava gaume,” nosaka Mārtiņš.

Vīns zemē rakšanai
Uz Aizputes vīna darītavu atbraucot kāzinieki, vecmeitu un vecpuišu ballīšu dalībnieki, arī tādi, kuri grib iemācīties vīnu darīt. Mārtiņš neslēpj sveci zem pūra, dod receptes. Citi vaicājot, kāpēc atklājot receptes – tas taču ir katra vīndara noslēpums. Mārtiņam uz to savs sakāmais: „Vīnu tāpat Latvijā ir daudz. Kad izstāstu receptes, visi taisa labus vīnus un man ir, kur braukt nogaršot. Ja slēpšu, būs jādzer tikai savējais.”

Kad uz vīna darītavu atbrauc ciemiņi, saimnieks noskatās, kas viņus vairāk interesē: „Varbūt grib atpūsties un izklaidēties? Tad jautrā noskaņojumā, pajokojam. Ja ir ciemos kāzinieki, tad arī viņi bez sava uzdevuma nevar cauri tikt. Saku – gribat vīnu iedzert, tad jāielej no ozolkoka mucas. Iedodu glāzes, spunde ir, bet krāna nav. Spunde maziņa, bet muca liela, izkustināt nevar, jaunie iet apkārt mucai un domā. Kas ir kādreiz benzīnu fenderējis, tas jau pamana, ka ir blakus trubiņa. Gadās arī jaunie pāri, kuri vēlas aprakt vīnu uz desmit, divdesmit gadiem – vai ir tāds vīns, kurš tik ilgi varētu uzglabāties? Protams, daudzi saka, jo vīns vecāks, jo labāks, bet ir tādi vīni, kurus ir izdzert labāk pēc iespējas ātrāk. Tie ir viegla aromāta baltvīni.” Ilgāk glabājoties biezie vīni, kuros ir dabīgie konservanti – augsts skābums, augsts cukura sastāvs, ļoti piesātināta garša un aromāts. Viens no vīniem, kuru varētu paglabāt uz ilgāku laiku, ir tas pats pīlādžu un medus vīns. „Tur ir tādas mazas niansītes vīna gatavošanā. Piemēram, ja pīlādžus novāc pēc salnām vai sasaldē, tad pazūd tas asais rūgtums. Pēc apsaldēšanas vai sasaldēšanas tas paliek saldāks, bet saglabā savu pīlādžu garšu. Vislabākais un visgaršīgākais pīlādžu vīns varētu būt kādā ceturtajā gadā,” saka Mārtiņš.

Labi padomi iesācējam
„Bieži atnāk cilvēki un prasa – cik man cukurs jāber klāt? Es nevaru iedot vienu ciparu un skaidru atbildi – varbūt viņš grib saldāku vīnu, stiprāku, varbūt ne tik stipru – tas visu maina. Tēlaini un vienkāršos vārdos izsakoties, ir tāds mazs mikroorganisms kā raugs – tas uztaisīs alkoholu. Rauga pamatbarība ir cukurs, no kura tad veidojas ogļskābā gāze un alkohols. Ja nevajag līdz komatam precīzi un mājās gribam izrēķināt, cik cukura vajadzīgs, tad varam izdalīt sulas cukura procentu uz pusi un iegūsim alkohola procentus. Mājas vajadzībām šī formula der diezgan labi. Jāatceras vienīgi, ka auglī vai ogā kaut kāds dabīgais cukurs jau ir. Piemēram, paņemam ābolu sulu, tajā ir 10 % cukura – protams, ir saldāka un nesaldāka. Ja mēs šo sulu saraudzējam, izdalām šos 10 % uz pusi, iegūsim 5 % alkohola. Tas būs sidrs. Ja mēs gribētu alkohola procentu nedaudz augstāku, tad vajag kaut kādā veidā to sulu dabūt saldāku. Vieglākais variants ir veikalā nopirkt vēl nedaudz cukura, bet var paeksperimentēt un izmantot nedaudz medu,” pamāca zinātājs. Mārtiņš stāsta, ka Latvijā esot vīndari, kuri ražo ledus vīnus. Varot mēģināt ābolu sulu spiest salā, tad tā ir ļoti koncentrēta. Ja ir daudz malkas, ūdeni var notvaicēt un mēģināt tādā veidā sulu uztaisīt koncentrētāku.

Vīna gatavošanā esot tā – ja tu gribi mācīties tikai no savām kļūdām, tad tas ir diezgan lēns process. Piemēram, no upenēm var pagatavot tikai vienu vīnu gadā. Tas nozīmē, ka tikai vienreiz gadā vari mācīties no savām kļūdām. Piecos gados, kas ir salīdzinoši ilgs laiks, tu esi tikai piecus vīnus izbrūvējis. Un tikpat reižu vari atkal no jauna mācīties. Jātur acis, ausis vaļā un jāmēģina saprast, kas tajā procesā notiek.

Visur raugs lidinās
„Ļoti bieži cilvēki man prasa, vai es izmantoju vīna raugu. Atbildu, ka jā, tad bieži saņemu pārmetošu komentāru – kāpēc tu ķīmiju liec klāt? Jāsāk stāstīt, ka raugs jau nav ķīmija, bet mazs, dzīvs organisms. Pretarguments ir – bet mana vecmāmiņa taisīja bez rauga, sarūga tāpat, un viss bija ļoti labs un garšīgs. Teicēji gan laikam piemirsuši, ka uz tām ogām un gaisā visur raugs lidinās – meža raugs! Katram raugam ir savas īpatnības,” turpina Mārtiņš Sants. Kādā grāmatā vīna darīšana esot bijusi salīdzināta ar mājas celšanu. Ja saimnieks ir izdomājis – es celšu guļbūvi, tad variants ir viens. Viņš iziet uz ielas un pirmajiem desmit satiktajiem cilvēkiem prasa – celiet man māju, nāciet palīgā! Bet īsti nevar zināt, kas tur par cilvēkiem pagadījušies. Varbūt strādīgāki un praktiskāki cilvēki, varbūt lieli sliņķi. Iespējams, sanāks māja ļoti labi, bet var būt arī, ka nesanāks. „Līdzīgi ir ar vīnu – ja tu nepieliec raugu, bet, piemēram, avenes sāk rūgt diezgan labi, jāņogas arī labi. Taču dzērvenes ieber burkā, aplej ar ūdeni, un tās visu ziemu stāv. Dažas ogas sarūgst labāk, citas sliktāk, un īsti nevar prognozēt, kas tur sanāks. Līdz ar to, ja esi izdomājis – es celšu tieši guļbūvi, tu paej tiem desmit cilvēkiem garām un ej pie vienpadsmitā – tā, kurš ceļ tiešām labas guļbūves. Ar tiem meža raugiem ir apmēram tāpat. Kaut ko uztaisīja, dzīvot var. Bet vai tas ir tas, ko tu gribēji? Var mēģināt raudzēt ar meža raugiem, bet tā tāda drusku laimes spēle,” salīdzina viedais puisis un palepojas – ja cilvēks pasaka savu profesiju un tautību, viņš jau zinot pateikt, kurš no vīniem ciemiņam labāk garšos. Novērojis, ka 70 % latviešiem garšo saldenāks un sarkanāks. Dienvidniekiem patīkot sausāks un gaišāks. Kāpēc tas tā ir? „Bija viens interesants komentārs no kāda viesa – mums Latvijā saules ir diezgan maz un klimats samērā vēss, tāpēc gribas kaut ko saldāku, kas būtu enerģijai un spēkam. Itālim vai spānim mītnes zemē ir tik karsts laiks, ka viņi pat dienas vidū nestrādā, slēpjas no karstās saules – tad nu grib kaut ko skābenu un atspirdzinošu. Saldie augļi viņiem pie mājām aug, un viņi var nobaudīt ikdienā. Mūsu tradicionālās ogas – jāņogas un upenes ir skābenas. Tad varbūt mums tas saldumiņš vīnā patīk,” novērojis vīna darītājs.

Regulāri eksperimenti noved pie jaunu garšu rašanās.

Ar Žubīšu gāzēju meitenes kļūst pieejamas
Aizputnieks atklāj, ka viņa vīna darītavā jaunākais dzēriens ir Žubīšu gāzējs – tas nav vīns, bet drusku stiprāks dzēriens, kas radies eksperimentu ceļā. Stāsts sācies ar to, ka Mārtiņš aizbraucis uz Liepāju un iegājis kafejnīcā. Ir tāds kokteilis Dzintara pilsēta jeb Amber city, kuru var dabūt tikai vēju pilsētā. „Bārmenis sāk jaukt visas sastāvdaļas un paņem no plaukta tādu pudeli, kuru es pirms tam nebiju ievērojis. Viņš saka – rabarberu liķieris. Saku – tādu nekad neesmu mēģinājis, lai ielej mazā glāzītē pāris pilienus nogaršošanai. Man likās, ka tā garša ļoti industriāla, nospicēta. Domāju – rabarberi man ir, vīnu es taisu, jāpamēģina pagatavot rabarberu liķieri. Man jau visu laiku gribas paeksperimentēt, kaut ko jaunu uztaisīt. Negatavošu 40 % stipru, bet 20–21 % stiprumā – tādu maigu. Kam varētu patikt rabarberu stiprais vīns vai liķiervīns? Pirmā asociācija – kundzītēm cienījamā vecumā. Bet kas man to iegādājās? Divdesmitgadīgi jaunieši!” nosmej jaunais puisis un saka – vēl pie tam vīrieši. Izrādījies, puiši ar šo dzērienu ejot uz randiņiem. „Saka – meitenes dzerot un sakot – vai, cik garšīgs, vai tur vispār kādi grādi ir? Viņas nejūtot alkoholu. Tāds aprēķins,” nosmejas jaunā dzēriena autors un atklāj, kā dzēriens pie komiskā nosaukuma ticis. Vienu vakaru piestājis kāds jaunietis un lielā steigā vaicājis pēc dzēriena, kam aizmirsis nosaukumu. Sacījis: „Mārtiņ, man vienu to labo!” Vīndaris piedāvājis dažādus vīnus, bet puisis tomēr neatceras. Un tad saka – nu to žubīšu gāzēju! Man uzreiz skaidrs, kas viņam vajadzīgs, iedodu, un puisis aizbrauc. Es pie sevis domāju par vārdu savienojumu – žubīšu gāzējs. Par žubītēm Latvijā bieži sauc meitenes un vēl gāzējs klāt. Laiku pa laikam pie sevis pasmējos un izstāstīju to gadījumu saviem viesiem – tie arī smejas, vēderus turēdami. Domāju, ka varētu uzlikt tādu nosaukumu uz pudeles. No vienas puses, nav jau tā smuki, ka ir kaut kāds gāzējs, nevajag cilvēkus piedzirdīt vai nogāzt. No otras puses, ir tā smieklīgi. Satieku vēlreiz to puisi, kurš izdomāja nosaukumu, prasu, vai varu izmantot viņa ideju. Jaunais cilvēks – nekādā gadījumā, tad jau viņas visas zinās. Noslēdzām bartervienošanos, ka es šo nosaukumu pērku par vīnu. Uzzīmēju etiķeti, kur žubīte sēž koka zarā – nevis tā normāli, bet ar kājām gaisā. Viņai sajukušas debess puses. Uzlīmējis tādu etiķeti, joka pēc nofotografējis un ielicis sociālajos tīklos.” Visi šēro, komentē, viens otru komentē, tāda ažiotāža ap to visu sacēlusies. Ļaunu komentāru gan ne no viena neesot dzirdējis.

Šis dzēriens nav domāts, lai piedzertos vai apreibinātos. „Tas kontingents, kurš grib piedzerties, nenāk pie manis uz pagrabiņu. Tie cilvēki dzer stipros alus, viņiem ir tāda mērvienība – litrgrādi,” teic zinātājs.

Arī ķirbis ar cidonijām garšo labi
„Es mēģinu vīnu darīt pēc izjūtas un cenšos izprast visas lietas, kas tajā procesā notiek. Ar ābolu vīnu droši vien cilvēki visbiežāk sāks, jo ābolu mums ir daudz. Gatavoju ābolu vīnu, kā grāmatā sacīts, bet, vells, nesanāca! Kas par lietu? Bieži vien cilvēki nemēģina saprast, kur kļūdas pieļautas. Vai gaiss ticis klāt – kāpēc sanāca skābs vīns, jo saldo gribējās brūvēt. Kāpēc nerūgst pagrabā? Izrādās, tur +2 grādi vai +4 grādi, un raugs nestrādā. To knifiņu ir daudz, jāzina bioloģiskais process, bet tās vēl nav visas vīna darīšanas zināšanas,” turpina skaidrot vīna brūveris un pastāsta, ka pagājušajā gadā uztaisījis arī vienu eksperimentu, kas cilvēkiem ļoti paticis. Salicis kopā ķirbi ar cidonijām. Ķirbis kopā ar cidonijām līdzinās ananāsu, meloņu, persiku garšai, cidonija iedod drusciņ skābumiņu. Iznāk tāds eksotisks rezultāts. Tagad arī esot iestādījis ķirbjus un rudenī mēģināšot taisīt šo vīnu.

„Latvijā ir ap 70 vīndaru, kuri atraduši savu nišu, kur tirgoties. Man vairāk patīk sadarboties ar mazajiem veikaliņiem, restorāniem un kafejnīcām. Rīgā manus vīnus var iegādāties Valmiermuižas pārstāvniecībā, Liepājā ir un Aizputes pagrabiņā var ienākt jebkurā laikā. Pagājušajā vasarā vīnu aizvedu uz Brocēniem, bet nezinu, vai ir beidzies – neesmu painteresējies,” teic Sants un secina, ka vīna darīšana radina pie pacietības. Daudziem tas ir kaut kas jauns, nebeidzams process, kur tu vari radoši izpausties. Gan padarboties dārzā, kur varbūt jāapzāģē ābelēm zari vai upenes jāizgriež. Vajag sulu tvaicēt un spiest, samalt ogas un spiest sulu, saldēt un spiest. Var atsvaidzināt zināšanas ķīmijā un bioloģijā. Vasarās var paeksperimentēt – ja neizdodas kāds no vīniem, tad var padomāt, kāpēc neizdevās, un uztaisīt ko jaunu. Pameklēt kādas interesantas garšas un receptes – lai labi rūgst un labi sanāk,” saka Aizputes vīndaris Mārtiņš Sants.