, .
partlycloudy_night 0.5℃
Vārda dienu svin: Tekla, Violeta

Āboli maijā – no Augļu nama

Ligita Timma , 23-04-2021
Āboli maijā – no Augļu nama

Dārzs un Drava / 2018.gads (Rudens.)

Pašā īstākajā ābolu laikā Dārzs un Drava ciemojās pie Daces Drošprātes. Viņa ir Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra lauku attīstības konsultante un zemnieku saimniecības Gaidas saimniece. Īstena lauksaimniece no Zemgales. Vērienīgajā pasākumā Lauki ienāk pilsētā, kas notika 8. septembrī Rīgā, Dace bija Maizes ceļa vadītāja.

Ar Daci gribēju iepazīties jau sen. Tāda doma man ienāca ābolu dēļ, ko vēlā pavasarī viņa bija iedevusi manai kolēģei, lai aiznes uz redakciju. Maijā, kad ārā jau bija jauki vasarīgs un ziedēja ābeles, lai briedinātu nākamo ražu! Āboli bija lieli, tumšsarkani un tik sulīgi un kraukšķīgi, ka likās – tikko no koka. Gribējās savām acīm redzēt, vai tiešām tie izauguši Latvijas dārzā Jelgavas novadā.

Tūliņ būs klāt vagoniņi ar āboliem. Pirmo vāc šķirni ‘Auksis’, jo tas pirmais sāk birt. Uz vagoniņu sāniem rakstīts Augļu nams. Tas ir kooperatīva nosaukums, bet man gribas par augļu namu nosaukt milzīgo mūsdienīgi iekārtoto augļu glabātavu. Gaidu pagalmā tā izslējusies lepni kā daudzstāvu māja. Kā nekā tajā var uzglabāt 480 t augļu. Katrā nodalījumā ir iespējams uzturēt citādu temperatūru. Piemēram, bumbieriem der pat -1–0 °C, āboliem pārsvarā tiek uzturēta +2 °C temperatūra, savukārt avenēm vajag siltāku – tās glabājas 10–12 °C temperatūrā.

„Noliktava pieder kooperatīvam Augļu nams, kas atrodas Pūrē, – tā ir kooperatīva ražotāju grupas celtne,” paskaidro Dace Drošprāte. „Mēs arī esam šajā kooperatīvā. Pūrē ir vēl otra šāda noliktava. Noliktavā ziemu gaida divās Zemgales saimniecībās – Daces Gaidās un Jāņa Baltiņa augļkopības saimniecībā Akmentiņi izaudzētie āboli un bumbieri.” Dacei un Jānim ir katram sava saimniecība, bet dzīvē ikdienā viņi ir kopā un arī darbus dara, nešķirojot, kas kura dārzā paveicams.

Bumbieri jau gandrīz novākti. Pirmā no āboliem šķirne 'Auksis'.

– Kāpēc lielajā, modernajā glabātuvē esat tikai divi zemnieki? Tajā pietiktu vietas vēl kādas saimniecības ražai.
Dace Drosprāte: – Tad, kad uzsākām noliktavas būvniecības projektu, apkaimē meklējām, kurš augļkopis vēl būtu ieinteresēts piedalīties, bet citam nevienam nevajadzēja. Piedalīties nenozīmē tikai vest šurp glabāt savu produkciju. Tas nozīmē arī iespaidīgas saistības un kredīta maksāšanu. Turklāt maksāt daudzus gadus, jo celtniecībai, iekārtām un tehnikai ņemtā kredīta summa ir pietiekami iespaidīga. Cilvēkiem bija bail iesaistīties. Nu jau pa šiem gadiem esam iestādījuši tik lielu dārzu, ka varēsim noliktavu pilnībā piepildīt ar savu divu saimniecību saražoto produkciju. Te, pie mājas ir Jāņa dārzs 12 ha platībā, manējais ir 5 km attālumā Tērvetes novadā, tur arī jau tiek apsaimniekoti 12 ha augļu dārza.

– Kā jūs nolēmāt stādīt augļudārzu?
– Kad mēs ar Jāni satikāmies, tas bija vēl 90. gados, mums katram galvā bija klusa doma, ka vajadzētu iestādīt augļudārzu. Tas jau laikam ir mantots no senčiem, jo arī mana mamma ir beigusi Buldurus, un vectēva brālis bija dārznieks. Savukārt Jānis mācījās LLU agronomos. Nolēmām, ka tā arī darīsim. Tā kā tajā laikā man pašai vēl saimniecības nebija, tad tas būs Jāņa dārzs.

Toreiz varēja saņemt valsts subsīdijas dārza ierīkošanai. Paspējām pie tām tikt. Augļu koku stādīšana sākās 2001. gadā ar bumbierēm. Nebijām gan uzreiz plānojuši daudz kociņu sastādīt, bet viss saliekas pa vietām bez īpašas pašu iejaukšanās.

Aizbraucām uz Augļkopības institūtu Dobelē paskatīties bumbieru šķirnes. Satikām zinātnieku Māri Blukmani, teicām, ka gribam iestādīt bumbieres. Ilgi, kādas divas trīs stundas staigājām pa dārzu, garšojām dažādas šķirnes. Beigās nospriedām, ka rudens pusē kādus desmit stādus iegādāsimies. Rudenī Māris zvana, lai braucam pakaļ. Aizbraucām un tad ieraudzījām, ka sagatavoti nevis desmit bumbieru stādi, bet gan pa desmit stādiem no desmit šķirnēm. Nācās ņemt. Protams, mums vieta tādam stādījumam nebija gatava – ne lauks sagatavots, ne rindas savilktas. Saucām talkā radus un draugus – visus, kas var līdzēt koku stādīšanā.

Tās neplānotās lietas parasti vislabāk izdodas. Es uzskatu – kam ir jāatnāk, tas pats arī atnāks.

– Jūs esat studējusi ļoti dažādās jomās – LLU veterinārmedicīnu, LLU maģistratūrā socioloģijā, RTU – ekonomiku. Kā nolēmāt, ka jums vajag savu saimniecību?
– Tā kā esmu lauku bērns, tad no mazām dienām mājās bija truši, sivēni, jēri un gotiņas. Sevišķa interese bija par zirgiem. Brīvdienās jebkuros laika apstākļos, arī ziemā, braucu uz kolhoza zirgu stalli pie zirgiem. Arī tas droši vien ir gēnos no senčiem, jo senos laikos mājās ir bijis zirgu stallis. Pēc pamatskolas gribēju mācīties Apguldes profesionāli tehniskajā skolā par zirgu treneri, bet vecāki neļāva, gribēja, lai mācos kaut ko nopietnāku. Un, ja reiz tie zirgi un dzīvnieki tā patīk, tad gāju studēt veterinārmedicīnu. Turklāt kolhoza veterinārārstam noteikti ir arī dienesta auto...

1996. gadā, kad beidzu studijas, visi lielie kolhozi ira un juka un veterinārārsta specialitātē vairs īsti nebija, kur strādāt. Aizgāju darbā uz Sanitāro robežinspekciju. Darbiniekiem piedāvāja mācīties RTU SESMI (Starptautiskie ekonomiskie sakari un Muitas institūts). Es jau biju iestājusies maģistratūrā LLU Socioloģijas institūtā, lai studētu organizāciju pārvaldi, nu bija klāt vēl otra augstskola. Tā galu galā ieguvu vairākas augstākās izglītības.

Studijas vēl nebiju beigusi, kad uzzināju par atbalstu jaunajiem zemniekiem. Ieinteresējos. Mēs esam trīs māsas, aizgājušas dzīvē kur kurā, bet mamma laukos bija palikusi viena. Kaut kas bija jādara! Man jau bija doma par savu saimniecību, un atbalsts jaunajiem zemniekiem bija vienīgā iespēja kaut ko darīt šajā virzienā. Tas bija 2009., 2010. gads. Tā sāku attīstīt savu saimniecību un stādīt savu augļudārzu. Turpmākajos gados ar LEADER projektu palīdzību paplašinājām augļudārzu, stādījām ābeles, bumbieres, ķiršus, plūmes, cidonijas (henomeles), avenes, upenes, jāņogas, ērkšķogas, zemenes. Lai dārzā raža būtu ne tikai rudenī, bet arī vasarā. Ļoti laba sadarbība izveidojusies ar Dārzkopības institūta zinātniekiem, kopīgos projektos izmēģinām jaunas ābeļu, plūmju un ķiršu šķirnes.

Glabātuvē

– Viena lieta ir izaudzēt ražu un uzglabāt, pavisam cita – to pārdot.
– Līdz šim ar kooperatīva atbalstu un pašiem aktīvi meklējot realizācijas ceļus, mums tas ir izdevies. Mēs piedalāmies ES un valsts finansētajā programmā Skolas auglis, katru sestdienu braucam uz Kalnciema kvartāla tirdziņu, kā arī citiem tirdziņiem un gadatirgiem. Kā katru gadu, arī šogad būsim Doma laukumā Rīgā rudens ražas svētku Miķeļdienas gadatirgū 29. septembrī, nākamajā dienā – Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja rīkotajā Rudens ražas svētku pasākumā. Vedam produkciju uz tirdzniecības bāzēm un veikaliem. Un vēl – daudz pircēju ierodas pie mums saimniecībā pirkt augļus, labprāt brauc arī paši lasīt. Pašlaik paši var lasīt rudens avenes un ābolus, tikai iepriekš jāpiesakās (tālr.: 28663620). Īpaši iecienīta ir rudens aveņu lasīšana, kad var izbaudīt Zemgales atvasaru un sagādāt pilnas saldētavas ar ogām. Avenēs brauc gan darba kolektīvi, gan radu grupas, kas apvieno aveņu lasīšanu ar ciemošanos. Tāpat brauc arī ģimenes ar bērniem, brauc ar bērnu ratiņiem starp
aveņu rindām un lasa vitamīnus ziemai. Daudziem patīk pašiem ar savām rokām no siltumnīcas salasīt tomātus, arī šogad iestādītas 46 šķirnes tomātu, pārsvarā dažādas eksotiskās šķirnes, lai pašiem un pircējiem interesantāk. Stādus tomātiem audzēju pati, tos arī tirgoju. Šogad mani tomātu stādi aizceļoja pat uz Zviedriju. Kalnciema kvartāla tirdziņā ievēroju kādu pārīti, kuri sačukstējās pie maniem tomātiem. Kad sākām runāties, izrādījās ģimene no Maskavas, jautāja, kā varot izaudzēt tādus tomātus. Kad izstāstīju gan par šķirnēm, gan audzēšanu, cilvēki bija ļoti priecīgi. Tagad zinām, ka Latvijas tomātu sēklas aizgāja pāri robežai... Tā sanāk, ka konsultanta darbs notiek arī tirdziņos un pasākumos, kur vislabāk var redzēt, uz ko katrs ir spējīgs.

Daces un Jāņa trīs dēli (no kreisās) – Dagnis, Mikus un Emīls.

– Par kooperatīvu runājot, vai tas nav apgrūtinoši, ka kooperatīvs ir Pūrē, lielākā daļa tā biedru atrodas Kurzemē (Zemgalē ir vēl viena saimniecība – Osīši Jelgavas novada Sesavas pagastā), bet jūs ar Jāni saimniekojat Zemgalē?
– Nekādā ziņā! Tas ir pat labāk, jo savā starpā nekonkurējam. Mēs ar augļiem apgādājam Zemgali, pārējie biedri – Kurzemi. Kopīgi dodamies arī uz Rīgu. Turklāt laikapstākļu dēļ mums raža ir par apmēram divām nedēļām agrāk nekā kurzemniekiem, līdz ar to varam izlīdzināt sortimentu un kādas šķirnes realizāciju nodrošināt ilgāku laika periodu.

– Kā jūs nonācāt līdz domai par stāšanos kooperatīvā?
– 2008. gadā Augļkopības asociācija organizēja braucienu uz Itāliju. Kopā braucām ar pārstāvjiem no kooperatīva VTT dārzi. Tur bija tādas ņipras meitenes, un gribējās iepazīt šo kooperatīvu. Tā mēs ar Jāni izdomājām tajā iestāties, kaut gan dārzs vēl nebija tik liels un par kooperāciju daudz nedomājām.

Un tad kooperatīvā radās iespēja izveidot dot ražotāju grupas. Tas jau ir nozīmīgāks veidojums nekā kooperatīvs un arī saistības ir iespaidīgākas. Mums piedāvāja un lika ātri izlemt, vai esam gatavi piedalīties. Un labi, ka tā. Būtu ilgi domājuši, varbūt sašaubītos. Tad mums nebūtu tādas modernas augļu noliktavas un tehnikas. Tā 2012. gadā izveidojās kooperatīvs Augļu nams, kurā kopā esam 13 biedri.

Dacei un Jānim ir katram sava saimniecība, bet darbi tiek darīti kopā.

– Vai kooperatīva biedru vidū nekad nesanāk rīvēšanās atšķirīgu viedokļu dēļ?
– Mēs to nemaz nevaram atļauties, jo esam sajūgti kopā daudzos projektos. Un esam jau kopā sesto gadu. Tāpat kā tas ir ģimenē un jebkurā grupā, pirmie mēneši, varbūt pat pirmais gads paiet, līdz cilvēki iepazīst cits citu, pieslīpējas. Mēs jau kopš iestāšanās LPKS VTT dārzi esam pieslīpējušies biedriem.

Saistībā ar to, ka kooperatīvs reģistrēts Pūrē, mums reiz gadījās arī kāds kuriozs. Programmas Skolas auglis ietvaros mēs piegādājam augļus blakus novadā. Saimniecības dārzs atrodas gan Jegavas, gan Tērvetes novadā. Pēkšņi Skolas auglī mūs vairs negribēja ņemt – atbalstīšot savējos, kuri tuvāk Zemgalei, Augļu nams taču reģistrēts Pūrē. Nācās izskaidrot, ka mana saimniecība ir vietējā un atrodas tepat Tērvetes novadā, kaut esam kooperatīva biedri.

– Pārdodat tikai svaigus augļus vai arī ko paši no izaudzētā ražojat?
– Pārsvarā realizējam svaigus augļus. Sulas nedaudz izspiežam – no āboliem, bumbieriem, ķiršiem, jāņogām, upenēm. Tās beidzamā laikā gan pērk mazāk. Lietuviešu sulas nāk tirgū. Tirdziņos piedāvājam arī iepriekšējā vakarā spiestas svaigās nepasterizētās sulas, kas nav sagatavotas uzglabāšanai, no āboliem, āboliem un bumbieriem, āboliem un avenēm. No cidonijām paši taisām sukādes un sīrupus, bet nelielos daudzumos, ko uz tirdziņiem ņemt līdzi.

Pirms četriem gadiem iestādītās rudens avenes izaugušas ļoti spēcīgas, leknas, ogas lielas un saldas. Izrādās, ka mēslotas ar digestātu – biogāzes ražošanas iekārtās pārstrādāto biomasu. Tas ir bioloģiskais mēslojums, tā kā var pat teikt, ka avenes ir bioloģiski audzētas. Digestātu avenēm lieto kā mēslojumu pavasaros, vienlaikus tas kalpo kā mulča, kas palīdz saglabāt saknēm mitrumu.

– Jums saimniecībā tik daudz kultūru dažādību, vai ražošana nav pārāk sadrumstalota? Pašiem arī sanāk nemitīgi mētāties no vieniem darbiem pie citiem, lai ko svarīgu nepalaistu garām. Tā ir grūtāk saimniekot nekā ar pāris kultūrām.
– Nav grūtāk. Drīzāk otrādi – jo vairāk kultūru audzē, jo lielāku sortimentu var piedāvāt tirgū un ir labāki pārdošanas rezultāti. Tiek sadalīti arī riski. Ja kāda kultūra laikapstākļu dēļ nepadodas, cita to aizstāj un piesedz. Laiku gan tas aizņem vairāk. Patiesībā slodze ir ļoti liela, brīva laika nav vispār. Ja būtu tikai āboli, tad novāc ražu, mierīgi pārdod un ziemā vari atpūsties. Mums ir tā, ka arī ziema ir darbu pilna. Man visas nedēļu nogales paiet tirdziņos. Nekad nesapratīšu tos teikumus, ko dažkārt dzird sakām: „... nav, ko darīt” vai „Gāju pastaigāties”. Man tā nekad nav bijis. Man ir trīs dēli, bet, kad bija mazi, man pat nebija laika ar ratiņiem iet pastaigāties.

– Cik gadu tagad ir dēliem?
– Es labāk teikšu, kad dzimuši – Emīls 2004. gadā, Mikus – 2006. un Dagnis 2007. gadā. Dēliem arī vārdu svētki sanāk nozīmīgās dienās – Emīla vārdadienu nosvinējām 21. jūnijā Doma laukumā, kad bija Zāļu tirgus, šogad Mikum vārdadiena arī sanāk Doma laukumā, kad ir Miķeļdienas gadatirgus. Puišiem paveicies, ka vārdiņsvētki tādās dienās, kad lielie pasākumi Rīgā viņiem par godu. Dagnim vārdadiena 1. aprīlī, kas vēl nav plaši svinēta, bet centīsimies arī 1. aprīli padarīt par publiski svinamu dienu, jo pozitīvu un jautru pasākumu mums vajadzētu vairāk. Varbūt ar laiku pat Doma laukumā? Bieži trakās idejas realizējas. Vajag tikai pamētāties ar idejām, un tās aiziet dzīvot savu dzīvi, meklējot piepildījumu.

Deserta ābolīšu kokā vairāk nekā lapu.

– Tad jau ir izauguši palīgi!
– Jā, puiši ir patstāvīgi. Nu jau gadi atļauj arī nopietnāk saimniecībā palīdzēt. Tiesa, ļoti jāuzmanās to pārforsēt. Ja pārāk uzspiež darīt lauku darbus, var rasties nepatika pret laukiem vispār. Tādus stāstus esmu dzirdējusi no saviem studiju biedriem, kas bērnībā ļoti strādājuši, bet tagad mūk no laukiem, jo redzējuši, cik tas ir grūti.

– Tagad puikas var ap tehniku rosīties, tas taču viņiem interesē?
– Protams! Tāpēc cenšamies darbus piemeklēt tā, lai viņiem ir interesanti. Ar kāru padarboties – tas patīk. Labprāt brauc man līdzi uz tirgu. Tur var uzreiz redzēt darba augļus, redz kāda produkcija cilvēkiem patīk, kāda ir laba kvalitāte un ko ir vērts audzēt.

Dažkārt man jautā, ko mēs tā raujamies, vai tad nevar mierīgāk, bet man ir tā cerība, ka puiši paliks Latvijā. Gribas, lai viņi redz, ka ar darbu tepat Latvijā var nopelnīt, ka lauki attīstās, tikai tam vajag labu izglītību un uzdrīkstēšanos. Mēs esam tā paaudze, kas rada pamatlīdzekļus saviem bērniem. Braucot pieredzes apmaiņas braucienos uz kaimiņvalstu augļkopības saimniecībām, redzam, ka viņiem ir gadsimtiem senas dzimtas tradīcijas nozarē, tāpēc arī viņiem zināšanas un prasmes asinīs. Mēs vēl esam sākumposmā, tāpēc pašlaik tik daudz jāiegulda, lai nākošās paaudzes būtu jau ar senču ieliktu pamatu augļkopības attīstībā.

– Ko bērni var darīt ārpus skolas? Gribas taču kaut kādas izklaides nodarbes arī?
– Mikus un Dagnis trenējas regbijā Elejas vidusskolā, kur ir laba regbija skolotāja Sandra Avota. Elejas komanda pēdējos gados gandrīz visās vecuma grupās ir bijuši Latvijas čempioni, puiši šogad bieži brauc uz sacensībām un treniņiem Lietuvā. Abi mācās arī Jelgavas novada Mūzikas un mākslas skolā Elejā, Dagnis spēlē flautu, Mikus mācās sitaminstrumentus. Varbūt tas arī no senčiem? Mans vectēvs Osvalds Buķevics bija muzikants un orķestra vadītājs.

Emīls gan vēl pārdomā, kas īsti viņu saista. Gribējām, lai darbojas jaunsargos, lai paspēlē puiku spēles, bet tas nav viņa lauciņš. Gan jau atradīs ko savu, šogad atsāka nodarbības vizuāli plastiskā mākslas nozarē mākslas skolā. Emīlam esot talants zīmēšanā (Jāņa senči bijuši mākslinieki).

Tas ir pozitīvi, ka Jelgavas novads piedāvā šādu iespēju. Bērni var izvēlēties un atrast savām interesēm atbilstošu nodarbi, mazāk laika paliek blēņām, kaut gan mūsējie tām vienmēr izbrīvē laiku.

Mans hobijs ir šūšana. Savā laikā pat pabeidzu Burdas šūšanas skolu Rīgā. Diploms izcils – sieviešu vieglo apģērbu un virsdrēbju šūšana. Arī tas asinīs no vecmāmiņas Veltas, kas bija liela rokdarbniece. Man bīstamais reģions ir audumu veikalu apkārtne, nezin, kā tur, daudz nedomājot, gadās atrasties un vēl nezināmāku apstākļu ietekmē nekad ar tukšām rokām ārā neizdodas izlavīties. Sevišķi bīstams ir Abakhan audumu veikals, tas ierauj mani uz vairākām stundām. Arī vakar kritu grēkā, gadījās mājās viss jaunai balles kleitai, varbūt izdosies līdz Sējēja ballei sašūt. Visas balles kleitas pašas šūtas. Laika jau nekad nepietiek, bet, ja gribas ko interesantu, kaut kam laiks jānozog.

– Cik strādnieku ir jūsu saimniecībās?
Gaidās ir viens pastāvīgais un daži sezonas strādnieki. Jānim ir vairāki pastāvīgie. Tagad ar Zemkopības ministrijas atbalstu ir ļoti laba programma sezonas strādnieku nodarbināšanai dārzeņkopībā un augļkopībā. Ļoti atvieglota nodokļu sistēma. Žēl tikai, ka programma netiek pilnībā izmantota, jo maz saimnieku ir iesaistījušies. Informāciju par šo valsts atbalstu var atrast Lauku atbalsta dienesta mājaslapā Sezonas laukstrādnieki. Tas būtiski samazina nodokļu slogu tiem cilvēkiem, kas tiek nodarbināti tieši sezonas rakstura darbos augļkoku, ogulāju un dārzeņu audzēšanā vai stādīšanā, sējumu un stādījumu kopšanā, ražas novākšanā, augļu, ogu un dārzeņu šķirošanā.

Tomāti Dacei spēcīgi, lieliem augļiem. Viņa smejas, ka augot paši, tāpat kā avenes. Protams, zeme ir laba – Zemgales māls, bet varbūt augiem ar Daci vienkārši ir laba saderība – enerģētikas līmenī. Viņa uzreiz piebilst, ka ne viss pie viņas augot, piemēram, rododendriem un krūmmellenēm te nepatīkot. Un Dace saka – negribat, nevajag! Draudzējamies ar tiem, kas paši to grib un apliecina to ar saviem augļiem un ogām!

– Vai savvaļas dzīvnieki jums augļu kokus nepaposta?
– Visapkārt dārzam ir žogs. Līdz ar to stirnas un zaķi netiek īsti klāt. Vasarā, kad vārti vaļā, tad gan kāds zaķis izdomā savu ģimeni veidot mūsu dārzā, bet līdz ziemai jau aizgājuši citos laukos. Vēl briesmīgākas ir peles, jo tās apgrauž miziņu visapkārt stumbram un kociņš nokalst. Pirmos gadus nevarējām ne iedomāties, ka peles var izdarīt tādu postu. Ar tām cīnāmies, kā vien varam.

Pajautāju Dacei arī par skaistajiem un garšīgajiem āboliem, kas pat maijā bija lieliski saglabājušies. „Tā ir šķirne ‘Ligols’. Tā kā veidota Polijā, Latvijā aug ļoti retās dārzu vietās, jo tai ir zema salizturība. Mums ir paveicies, jo te ir laba vieta dārzam. Šķirni ‘Ligols’ var meklēt pie Latvijas augļkoku stādu audzētājiem."

 

 

 

 

 

 

 

Iesakām izlasīt Skatīt vairāk
Ar sirdi laukos, ar prieku pa dzīvi
Ar sirdi laukos, ar prieku pa dzīvi

Kristīne Kristjansone. Nemiera gariņš – tā varētu raksturot Kristīni. Arī b...

Atpakal pie bitēm
Atpakal pie bitēm

Atceros no bērnības, kā vasarā vecāmāte šūnoja kāres un sildīja šūnotāju uz...

Biškopība – aizraušanās vai nepieciešamība?
Biškopība – aizraušanās vai nepieciešamība?

Ar Sandru Kļaviņu Maslen jeb Sandriņu (kā viņu sauc Māmuļa), iepazinos pirm...

Koki, meži un dīķi
Koki, meži un dīķi

Vērojot Latvijas mežaino ainavu ar upēm un ezeriem, nekritiskam skatītājam ...