Dārzs un Drava / 2018.gads (Vasara.)

Problēmas arvien sagādā varroze. Tās novēršanai tikušas un joprojām tiek radītas dažādas metodes un līdzekļi. Kāds no tiem šķiet īpaši cerīgs.

Daudzsološs, ar nepacietību gaidīts bija firmas Vita Europe jaunais pretvarru preparāts HopGuard. ASV un dažās citās valstīs it kā lietojot. Patīkamākais, ka preparāts ir absolūti dabisks. Sastāvā apiņu ekstrakts, bitēm nekaitīgs. Preparāts lietojams kartona plāksnīšu veidā, trīs reizes sezonā. Interesanti, ka bites ar laiku plāksnītes pašas izgraužot, tātad tās no stropa nav jāizņem. Ražotājs apgalvo, ka plāksnītes varot lietot pat medus ienesuma laikā, jo nekādas atliekvielas medū un pārējos bišu produktos nenokļūstot. Kur nu vēl labāk! Diemžēl vēstis par minēto līdzekli pieklusušas. Iespējams, ka ērces arī šo preparātu ir apguvušas. Tagad cerības liktas uz kādu jaunu atklājumu. Vācu zinātnieki Hohenheimas universitātē Štutgartē divu gadu pētījumos tīri nejauši atklājuši, ka litija hlorīds varētu glābt mūsu bitītes no nelūgtā ļaunuma – Varroa destructor. Vai patiesi tā būs, – laiks rādīs. Pagaidām notiek intensīvi pētījumi. Vai tiešām litija hlorīds darīs mūsu bitītes laimīgas?

Jauns un daudzsološs.
Pētījumi turpinās
Varrozes ārstēšanā pašlaik lietojam visai agresīvas metodes – piretroīdus, organiskās skābes, kas var ietekmēt ne tikai bišu, bet pat bišu saimnieku veselību, bišu produktu kvalitāti. Litija hlorīds ir samērā daudzsološs preparāts, dabā pietiekami plaši izplatīts, pieejams, lēts un viegli uzglabājams produkts. Tas ir pilnīgi jaunas paaudzes medikaments, turklāt nekaitīgs ne vien bitēm, bet arī bišu kopējam, praktiski nerada blakusefektus. Litija hlorīdam ir cits atšķirīgs darbības mehānisms no līdz šim pielietotajiem akaricīdiem. Litija lietošana attiecas jau uz molekulāro bioloģiju.

Litija hlorīdu var izbarot bitēm ar cukura sīrupu. Vienkāršāk runājot, litija hlorīds pieejams parastos sālījumos. Biškopības institūta vadītājs Vācijā Dr. Pīters Rozenkrāns norāda, ka izmēģinājumos pieticis pat ar nelieliem fizioloģiskā šķīduma daudzumiem, lai nogalinātu ienīstās ērces, turklāt bez īpaša kaitējuma bitēm. Un, kas ir medicīnā tik plaši lietotais fizioloģiskais šķīdums, zinām ikviens.

Kā gan racionālie vācieši nonākuši pie tik vienkārša risinājuma? Pirms pāris gadiem vācu zinātniekiem radusies doma, kā būtu, ja izbarotu bitēm nekaitīgus RNS (ribonukleīnskābes) fragmentus gēnu līmenī, kas radītu grūtības varrai sūkt bišu hemolimfu, t.i., tīri ģenētiski ietekmēt, izjaucot ērču centrālo metabolismu.

Padomājiet, kurš gan ēstu stipri pārsālītu zupu? Vēsturē zināmi dati, ka japāņu karavīri samuraji otrā Pasaules kara laikā veikuši mokošu pašnāvību, apēdot pārmērīgi lielu vārāmās sāls daudzumu. Nejauši atklājies, ka litija hlorīds nonāvē ērces, nekaitējot pašām bitēm. Pagaidām neteiksim hop, neguvuši absolūti pārliecinošu apstiprinājumu.

Iekams līdzeklis nonāktu plašākā apritē biškopībā, nepieciešamas vēl rūpīgākas analīzes, pētījumi, pārbaudes. Jānosaka pieļaujamā efektīvā deva, lai novērstu blakusparādības bitēm, bišu produktiem un pašam biškopim, t.i., lai novērstu atlieku risku. Pētījumi turpinās.

Par ķīmisko elementu litiju
Tas ir vieglākais no ķīmiskajiem elementiem. Tā simbols ir Li un kārtas numurs periodiskajā tabulā – 3. Tas ir visvieglākais mums zināmais sārmu metāls. Ķīmiski litijs ir ļoti aktīvs, reaģē ar skābekli un ūdeni, tāpēc dabā brīvā veidā nav sastopams, vien savienojumos. Dabā savienojumos litijs atrodams vairākos minerālos, gluži kā pārējie sārmu metāli. No tā, ka litiju atklāja minerālos jeb akmeņos, cēlies arī tā nosaukums (lithos no grieķu valodas – akmens).

Svarīgākie litija minerāli ir spodumens, lepidolīts (litija vizla), ambligonīts, petalīts, triphilīns, kriolitionīts. Galvenās litija iegulas ir Dienvidamerikā (Bolīvijā), izžuvušajos sālsezeros (līdz 50 % no pasaulē iegūstamā litija).

Ķīmiskā ziņā litijs veido jonu saiti, bet litijorganiskos savienojumos – kovalento saiti. Tas īsumā par pašu litiju.

Kur izmanto litiju un litija sāļus
Litiju plaši izmanto mobilo telefonu, elektromobiļu, portālo datoru akumulatoriem. Daudz litiju lieto metalurģijā sakausējumu iegūšanai. Neliela litija daudzuma pievienošana sakausējumiem uzlabo to īpašības, piemēram, palielina alumīnija sakausējumu mehānisko un korozijizturību un vara elektrovadītspēju. Litiju izmanto aviorūpniecībā, arī atomenerģētikā kodolreaktoros.

Vēl nesen litiju plaši pielietoja mūsdienām atbilstošu dzērienu pagatavošanā, kā garšas pastiprinātāju un garastāvokļa uzlabošanai.

Lielās ķīmiskās aktivitātes dēļ litijs tieši reaģē ar gaisa skābekli un slāpekli, veidojot litija oksīda Li₂O un litija nitrīda Li₃N apsūbējumus uz virsmām. Tādēļ to var tīrā veidā uzglabāt tikai hermētiski noslēgtu, piemēram, traukā ar vazelīnu vai parafīnu.

Paaugstinoties temperatūrai virs 200 °C, litijs aizdegas, bet halogēnu saturošā vidē tas var aizdegties pat istabas temperatūrā. Karsējot litijs tieši savienojas ar daudziem nemetāliem, piemēram, ar sēru, oglekli, ūdeņradi u. c. Tas spēj degt mums pat labi pazīstamajā tvana gāzē, ar lielu kāri atņemot tam skābekli. Litijs enerģiski reaģē ar ūdeni un skābēm, izdalot ūdeņradi.

Litija hlorīds ir neorganisks savienojums ar sāļu garšu, balts kristālisks pulveris, nedegošs, bez smaržas. Labi šķīst ūdenī, etanolā, acetonā u. c. organiskajos šķīdinātājos. Patīkamākais – litija hlorīdam ir zema toksicitātes pakāpe. Nav datu par tā kancerogēno vai cilmes šūnu mutagēno iedarbību.

Rūpniecībā litija hlorīdu izmanto īpaša cementa ražošanā, kā metināšanas piedevu alumīnijam, kā mitrinošu līdzekli gaisa kondicionēšanas iekārtās.

Litija sāļus jau 20. gadsimtā sāka izmantot medicīnā kā antidepresantus, proti, garastāvokļa uzlabotājus. Tas ir kā normotīmisks* līdzeklis. Litija sāļi pasargā no atkārtotām depresijām. Medicīnā lieto litija karbonātus, litija šķīstošus savienojumus, kas ātri izdalās no organisma.

Jaunākajos pētījumos atklāts, ka litija hlorīds palēnina skrimšļa deģenerāciju, tādēļ litija hlorīdu nākotnē varētu izmantot osteoartrītu** ārstēšanā. Pētījumus intensīvi veic Lielbritānijas un Jaunzēlandes zinātnieki. Pagaidām atrasts, ka, ilgstoši lietots, litija hlorīds neveicina artrītu turpmāku attīstību. Protams, tas iepriecina, jo medikaments varētu būt aizsargājošs! Osteoartrīts ir visā pasaulē viena no visizplatītākajām artrīta formām. Simptomātisku osteoartrītu novēro 2–3 % populācijas. Pārsvarā sākas 40−50 gadu vecumā, bet 80 gadu vecumā radioloģiski to novēro teju visiem pacientiem. Neizslēdzu varbūtību, ja pret bišu varrozi atklātu iedarbīgu pretlīdzekli, būtu iespējama pat Nobela prēmija biškopībā!

*Normotīmiski līdzekļi ir zāļu vielas, kas normalizē patoloģiski izmainītu garastāvokli, tiek lietoti arī garastāvokļu svārstību gadījumā kā stabilizatori.
**Osteoartrīts ir slimība, kas skar skrimšļus – notiek to deģenerācija. Slimniekiem ir sāpes locītavās, mazinās locītavu kustīgums, tas var novest pat līdz invaliditātei.